Attiecības ar bijušo. Padomju stāsts

Taisnība, bet tikai tad, ja šie raksti ir trīsdesmitgadnieču personiskajās dienasgrāmatās vai blogos. Ja tos ieliek valsts lielākajā dienas avīzē kā labāko, ko varēts atrast ielikšanai tur, tad gan gribot negribot jāsāk cepties... :( Turklāt šo jauko jaunkundžu teksti nemaz tā īsti nepavelk līdz "trīsdesmitgadnieču rakstiem", tie atgādina mūsu neatkarības laiku izglītības sistēmas labākos produktus visā krāšņumā (ar savu loģiku, ar stilu, ar gramatikas līmeni, ar faktu zināšanām u.c.)...

...pieaugusi cilveki nemedz cepties par trisdesmitgadniecu rakstiem...

Ja godīgi, tad pēc šī garadarba palika vēl skumjāk nekā pēc Burves-Rozītes un Albertes rakstiem... un ne jau par saturu es runāju. :( Nekomentēšu stilistiku, gramatiku, loģiku teksta veidošanā u.c... Šoreiz tikai vienu lietu, un pēc būtības. Kāpēc autore epilepsijas slimnieku apraksta tā, ir kā tad cilvēks būtu garīgi nepieskaitāms??...

Sviests.

Nu ja nav ko rakstiit, tad nav ko mociities un spiest no seviim.