No vienas puses, te ir kaut kas ļoti pazīstams - skats uz ielu un dzelzceļa uzbērumu, taču arī svešs. Iespējams, sociālo kontrastu dēļ - parciņu pretim pieklājīgās četrzvaigžņu viesnīcas foajē/restorānam/bāram ar augsto ātriju iemīlējuši galvaspilsētas saulesbrāļi. Kā liela daļa rīdzinieku, esmu tur cauri gadiem neskaitāmas reizes gaidījis tramvaju, un šī vieta nekādi nav asociējusies ar labu restorānu, drīzāk ar sociālu degradāciju un neglītiem kioskiem.
Viesnīcas arhitektūra šoreiz mani ieinteresēja vairāk nekā pats
pieklājīgais, taču visai garlaicīgi iekārtotais restorāns. Vienu
ēkas pusi veido stiklotā fasāde 13.janvāra ielā, otru - Kalēju
ielas ēkas, kuras no ielas puses ir atjaunotas gandrīz vēsturiskajā
izskatā. Tikai ieejot viesnīcā, var redzēt, ka tā ir čaula. Avalona
ir mītiska sala Britu salu arhipelāgā, kas pazīstama ar saviem
skaistajiem āboliem, kā arī vieta, kur it kā apglabāts karalis
Arturs. Tas ir skaists nosaukums viesnīcai, bet bez asociācijām un
konteksta - līdzīgi kā pati jaunatvērtā viesnīca šobrīd.
Ēdiens bija lielisks. Vistas ravioli ar kokosa piegaršu varēja
negremot, jo tas mutē kusa, mencas fileja ar niecīgos gabaliņos
sagrieztiem ceptiem kartupeļiem un lielisko mērci un garšvielām
bija man nepiedzīvota garšu buķete, deserts - krēms, sorbē un
kūciņa - bija veldzējošs un, šķiet, gardākais, ko šovasar biju
baudījis. Taču vai es tur kādreiz ietu? Diez vai. Varbūt uz bāru -
ja gribētu izvairīties no paziņām. Restorāns ir pārāk dārgs, un
vismaz pagaidām tam nav izveidojusies tāda aura, lai tās dēļ
tērētos. Turklāt Avalon restorāns, šķiet, arī ir domāts ārzemju
auditorijai - vismaz mums atnestā ēdienkarte bija tikai krieviski
un angliski.