Bailes no vecuma liek slēpt vecos cilvēkus pansionātos
Pienākums nebojāt dzīvi
Eseksas universitātē patlaban norit darbs pie jauna robota, kura uzdevums ir apkalpot vecus cilvēkus. Robotu sauc Bobijs, un tas runā metāliskā balsī, kas atsauc atmiņā Zvaigžņu karus. Projekts ir sākuma stadijā, tāpēc Bobijs vēl nav iemācījies, piemēram, atgādināt "klientam", ka viņam jāiedzer zāles. Taču tas ir tikai laika jautājums, uzskata robotikas programmas vadītājs profesors Huosens Hu. Viņš nedomā, ka Bobijs spēs pilnībā aizstāt dzīvu kopēju, bet tas būs "ļoti vērīga kompānija" veciem cilvēkiem, kuri cieš no vientulības.
Bobijs šķiet loģisks nākamais solis veco ļaužu aprūpē — tas ļautu atslogot sociālos darbiniekus, kuri aprūpē tos cilvēkus, kuri vēl nav nonākuši pansionātā un dzīvo vieni, lielāko daļu laika pavadot atpūtas krēslā pēc iespējas tuvāk radiatoriem un televizoram. Bet viena no vadošajām ētikas ekspertēm Lielbritānijā baronese Mērija Vornoka uzskata, ka jāsper vēl viens solis tālāk — cilvēkiem uz vecuma sliekšņa jau laikus jāuzraksta pilnvara tuviniekiem viņus "iemidzināt" brīdī, kad viņi vairs nespēj paši sevi aprūpēt. Un likumdevējiem būtu laiks sākt pieņemt likumus, kas šādu praksi pieļauj. "Tas ir mūsu morālais pienākums — domāt par tiem, kuru dzīves mēs sabojāsim, kļūdami nespējīgi," intervijā BBC teica baronese.
Mānām sevi un gēnus
Laikraksta The Times žurnālists Ei Ei Džils domā, ka mūsdienu sabiedrībā izplatītais jaunības kults ir galvenais iemesls tam, kādēļ sabiedrība nonākusi tajā punktā, kur "nāve bez ņemšanās" tiek uzskatīta par veca cilvēka pienākumu pret tuviniekiem. "Mēs spirināmies pretī dzīves pulkstenim gluži kā mazi bērni, kas negrib iet gulēt. Mēs stiepjam, saldējam un stiķējam savus ļenganos ķermeņus, lai piemānītu sevi un savus gēnus — tā, it kā lēcu, biešu sulas, pozitīvās domāšanas un hiphop slenga kokteilis mūs padarītu par mūžīgiem trīsdesmitgadniekiem." Bailes no novecošanas iet roku rokā ar bailēm no veciem cilvēkiem — viņi tiek nolemti baisai vientulībai, nogrūsti nost no acīm, jo "sastiķētie" nespēj pieņemt, ka arī paši kādreiz kļūs veci. Žurnālista spriedums par mūsdienu britu sabiedrību ir iznīcinošs: "Lielākā daļa cilvēku šajā valstī mirst izmisīgi vientuļi. Tas ir mūsu laikmeta un sabiedrības lielākais kauns un lielākās šausmas."
Vecie cilvēki apzinās, kas viņus sagaida dzīves pēdējos gados. Un, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, viņiem no šādas nākotnes ir bail. British Medical Journal pētījums rāda, ka astoņas no desmit austrāliešu sievietēm vecumā virs 75 drīzāk gribētu mirt ar vēzi vai sirdstrieku, nekā nonākt veco ļaužu pansionātā. Ekspertu secinājums — pansionāts atsevišķos gadījumos, iespējams, ir neizbēgama izvēle, taču ir svarīgi cilvēkiem dot iespēju piedalīties lēmuma pieņemšanā par to, kur viņi grib pavadīt mūža nogali. Savukārt vēstulēs The Guardian lasītājai tiek atgādināta arī tradicionālā, bet Lielbritānijā piemirstā iespēja — uzņemt gados veco māti vai tēvu savās mājās.
Džoannas vēlēšanās
"Es nomiršu šeit, savā mājā," it kā garāmejot man pirms četriem gadiem teica vīra vecmāmiņa Džoanna Karingtone, liedama uz ogļu plīts vārītu kafiju simtgadīgās porcelāna krūzītēs. Viņa dzīvoja XVI gadsimtā celtā mājā bez apkures un elektrības ar viršiem apauguša kalna galā. Uz māju neveda neviens ceļš — tuvējā ciematā Džoanna varēja nokļūt, braucot cauri aitu ganībām ar 30 gadu vecu Land Rover. Džoanna dzīvoja viena un tieši tā arī gribēja dzīvot — viņu reizumis apciemoja netālu dzīvojošā meita un mazmeita, kaimiņš zemnieks un vietējais ārsts. Ja Džoannai gribējās sabiedrību, viņa iemeta džipā vērpjamo ratiņu un aizbrauca uz ciematu pasērst ar citām vērpšanas klubiņa loceklēm.
Taču ar katru gadu arvien uzkrītošākas kļuva "sevis apkopšanas nespējas" pazīmes. Ēdiena pieliekamajā kļuva arvien mazāk, putekļu uz palodzēm — arvien vairāk, ratiņš tika likts lietā arvien retāk, un arvien biežāk gadījās, ka Džoanna aizmieg uz krēsla bīstami tuvu ogļu krāsnij vai pakrīt un paliek guļot uz grīdas veselu dienu, gaidīdama, kad zirga mugurā no ciemata ieradīsies ārsts. Pienāca brīdis, kad viņas bērniem bija jāizlemj — vai nu aizvest Džoannu uz pansionātu, kas nozīmētu mājas pārdošanu (to prasa likums) un gandrīz drošu Džoannas nāvi siltumā un aprūpētāju klātbūtnē, vai atstāt viņu kalna gala namā un ļaut nomirt aukstumā un vienai. Džoanna nesagaidīja diskusijas beigas. Kādu rītu ārsts viņu atrada gulošu uz grīdas pie plīts. Džoanna bija nomirusi tieši tur, kur bija vēlējusies.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.