Lidmašīnā uz Dublinu, šķiet, mēs esam vienīgie pasažieri, kuri uz Īriju brauc atpūsties. Publika raibu raibā — vairākumā ģimenes ar bērniem un vīrieši, kuriem sejā un rokās ierakstīts strādnieka skarbums. Puse — lietuvieši, otra puse — latvieši vai no Latvijas. Franču smaržas lidmašīnā nevar sajust, drīzāk sviedru un otrās dienas alkohola dvaku.
Pēc Īrijas laika ielidojot Dublinā ap pusnakti, mums svešajā lidostā viņi visi droši dodas pa jau zināmām takām — cauri pasu kontrolei, tad saņemt bagāžu, kur sagaida tuvi cilvēki. Apskaušanās, smiekli, starojošas acis nogurušajās sejās — viņi atgriežas mājās. Tā bija mūsu — nedēļas nogales ciemiņu — izjūta Dublinas lidostā. Īrija tik tiešām nu jau ir mājas mūslaiku Baltijas izceļotājiem.
ĪRU KAFIJA
Pirms Dublinas apciemojuma nebiju viskija cienītāja. Līdz šim manas zināšanas par viskiju nesniedzās tālāk par Rīgas lielveikalos pirkto Tullamore Dew. Tas bija vienīgais, ko spēju iedzert neviebjoties. No ceļojumu iespaidiem par Rumānijas ciematiņā Zetelakā savulaik nobaudīto vietējo pašbrūvēto likās, labāka kandžveidīgā, kam pieskaitu arī viskijus, pasaulē nav. Auksta, aprasojusi Coca–Cola pudelīte Zetelakas ciemata viesu namā ceļotāju sagaida pat brokastīs. Pēc pirmās rīta noskurināšanās un sviestmaizes apēšanas, pārvarot aizspriedumu — neko stiprāku par kefīru rīta agrumā nebaudīt, izdzertā mazā glāzīte dzidrā un maigā destilāta iedarbina asinsriti un dod mundrumu jaunam ceļam. Galvenais — saglabāt skaidru prātu un mēru.
Tāpēc Dublinā stingri izlemjam dzērienus nejaukt, proti, slavenajam Ginesa alum teikt nē, bet testēt viskiju. Milzīgo alus darītavu, kas aizņem veselu pilsētas rajonu Lifi upes krastā un par kura brūvējuma saturu liecina apiņu un saldā iesala smarža gaisā, ignorējam. Par spīti tam, ka te atrodas Dublinas augstākais krogs ar panorāmas skatu uz pilsētu. Par Ginesa alus darītavu — īru vēstures un kultūras sastāvdaļu — mūsu zināšanas aprobežojas vien ar stāstu par sarkano ķieģeļu mājām ielā aiz Svētā Patrika katedrāles, kuras saviem darbiniekiem cēlis Artūrs Giness un viņa dēli, ka Ginesam senioram bijis 21 bērns un Ginesa dzimtas mantinieki joprojām dzīvojot Īrijā.
Dublina iemāca izjust viskiju un atklāt īru kafijas īsto garšu un proporcijas. Īru viskija Jameson darītavā, kur Džeimsonu ģimenes uzņēmums darbojies 200 gadu — līdz pat 1971.gadam, nu ir viskija muzejs ar degustāciju un citām tūristu izklaidēm. Te baudām visgardāko īru kafiju. Karstumizturīgo glāzi ar osiņu, ko Rīgā parasti Ziemassvētkos izmantoju karstvīnam, jāiedomājas sadalīt četrās daļās un, gatavojot īru kafiju, jārīkojas šādi — lej glāzē vienu daļu Jameson viskija, kurā izkausē aptuveni divas karotītes brūnā cukura. Tam klāt lej aptuveni divas daļas kafijas, virsū ar karotīti uzpludina vienu daļu saldā krējuma. Kas var būt gardāks par šo!
Vienkāršos krodziņos īru kafiju pasniedz vīna glāzēs, kurām kājiņa aptīta ar salveti, lai pirkstus neapdedzina. Citviet cukurs jau ir klāt, bet citur pats vari pielikt, cik tīk.
Maskavā viskiju šķaidot ar ābolu sulu, teic Jameson darītavas mutīgā ekskursiju vadītāja. Degustācijā to pasniedz ne tikai ar ābolu sulu — varen gards un maigs viskijs ir ar dzērveņu sulu. No piedāvātajiem četriem viskija kokteiļiem — ar dzērveņu sulu, kolu, sodu un ingvera alu un citrona šķēlīti — izvēlos pēdējo. Perfekts. Un obligāti klāt ledus. Tomēr vēl pārāks ir Jameson frīzs ar citronu sulu.
Kāda atšķirība starp daudzajām pasaules viskiju šķirnēm un markām? Pats pamats esot destilācija. Amerikāņi viskiju destilējot vienu reizi, tāpēc tas ir ass un skarbs. Skoti to ar savējo dziru darot divas reizes, bet īri — trīs reizes, tāpēc īru viskijs ir maigs un bez specifiskām piegaršām. Īru viskijā nejutīs dūmu piegaršu, kāda ir skotu viskijam, jo graudu kaltēšana un karsēšana nenotiek tieši virs uguns. Jameson tiek izgatavots no atlasīta iesala, miežiem un vistīrākā ūdens, tas ir izturēts mucās ne mazāk kā sešus gadus.
Īri teic, ka arī viskijs, tāpat kā Ginesa alus, ir viņu kultūras sastāvdaļa. Viņi ir pārliecināti, ka viskija dzimtene ir Īrija, jo galvenais viskija patrons esot svētais Patriks. Pret to iebilstot skoti, jo svētais Patriks kādu laiku dzīvojis Skotijā.
No daudzajām viskija darītavām XX gadsimta sākuma krīze gandrīz iznīcināja slavenos īru viskijus. Pēc krīzes izdzīvojušas tikai piecas īru viskija ražotnes — Jameson, Bushmills, Power, Paddy un Tullamore Dew. Kopš 1780.gadā Džons Džeimsons Dublinā pie Lifi upes nodibināja savu viskija dedzināšanas uzņēmumu, aiztecējis daudz ūdeņu. Tomēr Džeimsonu ģimenes moto "Sine metu" — no latīņu valodas tulkojot — "Bez bailēm" — joprojām lasāms uz katras Jameson viskija pudeles.
NAUDA UZ IELAS
Ceļvežos Īrijas aprakstos var atrast arī rindiņas, kas brīdina, ka šī nav lēta zeme. Nav jau arī. Lētākās naktsmītnes ar brokastīm cena patālu no Dublinas centra universitātes studentu pilsētiņas kopmītnē ir 40 eiro par nakti. Lai dabūtu naktsmītnes, tās jārezervē jau krietni iepriekš.
Bažas, ka latviešu valodu Dublinā dzirdēsim vai ik uz stūra, ir muļķīgas un provinciālas. Dublina ir pasaules tūristu pilsēta, bet ne Latvijas viesstrādnieku apmešanās vieta. Tā ir dārga pilsēta, kur tiešām eiro centus neskaita ne autobusu šoferi, kas naudu neizdod, ja esi monētas iemetis vairāk nekā biļetes cena, tāpat kā maksas autoceļu kasieri. No atvērtā auto loga tādā kā lielā izlietnē iemetot divus eiro (noteiktais tarifs ir 1,90 eiro), 10 centus nav ko gaidīt atpakaļ.
Nezinu, vai tikai man gadījās katru dienu atrast centu monētas Dublinas ielās un pat dabas parkā, bet šo spīdīgo monētu mētāšanās uz asfalta arī kaut ko stāsta par kustīgo un burzīgo pilsētu. Tajā pašā laikā alus krodziņos un veikalos naudu izdod līdz centam un dzeramnaudu neprasa. Sēdi, baudi, vēro citus vai futbolu/kriketu televizora ekrānā, cik ilgi gribi. Mainās tikai alus vai viskija glāžu skaits attiecīgajam subjektam pie deguna. Un, jo tuvāk vakars, jo skaļākas balsis un smiekli.
ASSORTI
Šim veikalam Dublinā uzmaldījāmies pavisam nejauši pirmās dienas vakarā, kad lēnām attālinājāmies no pilsētas centra, meklējot vietu, kur klusi iemalkot īru kafiju. Nogriežoties no galvenās ielas uz Parnell Street, likās — te kaut kas varētu būt. Tāda dīvaina pasaule, citāda nekā uz mutuļojošās tūristu maģistrāles, ne mazāk dzīva, bet īpaši multinacionāla. Ķīnieši, tumšādaini afrikāņi un gaiši ļaudis — tādi it kā kaut kur jau redzēti. Garām ejot, dzirdi — ahā! Skaidrs, no kurienes šī tipāžu atpazīstamība — skan poļu, krievu, lietuviešu valoda. Aizejam līdz nākamajam krustojumam, bet pabu nav, tāpēc lemjam, ka jāgriežas atpakaļ. Un tad, paceļot acis, pāri ielai uz stūra ieraugām uzrakstu latviski — "Pārtikas veikals". Tas pats arī lietuviešu, poļu un krievu valodā. Veikals saucas Assorti. Īsti piemērots nosaukums tautu sajaukumam.
Ja tik tālu esam, jāpārliecinās, vai te ir latvju šprotes. Ieejam veikalā, kurā pārdevējas sarunājas poliski, arī pārtikas preces galvenokārt ir no Polijas. Nedaudzi piena produkti ir no Lietuvas. No Latvijas — tiešām dažas kārbas šprotu un divas bundžiņas ar butēm tomātos. Maz.
ĪRU ZAĻAIS
Dublina ir dvīņu un rindu māju pilsēta. Te slaveno īru zaļo krāsu var baudīt parkā pie Svētā Patrika katedrāles un milzīgajā Fēniksa parkā, ar kuru īri ir lepni — tas esot divas reizes lielāks par Ņujorkas Centrālparku un piecas reizes lielāks par Londonas Haidparku. Te varot ieraudzīt pat brīvā dabā klejojošus briežus un stirnas. Pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā parkā pulcējies miljons ticīgo. Te atrodas Īrijas prezidentes rezidence un stēla, kas celta par godu uzvarai pār Napoleona karaspēku. Bet Dublinas galvenais rotājums starp namu mūriem ir puķu kastes un grozi, kas daudzkrāsainā krāšņumā ar nokarenām vijām zied uz tiltu margām un pie laternu stabiem, namu durvju priekšā un pie palodzēm.
Īru zaļais ir arī suvenīrveikalu ķēdes Carrolls pamatkrāsa. Īri prot pārdot un gūt ienākumus no saviem suvenīriem, kas šajos veikalos pārsteidz ar gaumīgumu un milzīgo daudzveidību — ik reizi ieejot, ārā izkļūt nevar, ja neesi nopircis atkal kādu amizantu un pievilcīgu nieciņu par dažiem eiro. Franču Eifeļa torņa makets, austriešu Mocarta šokolādes bumbiņas, salīdzinot ar īru suvenīru bagātību un spēju piesaistīt ik ceļotāja uzmanību, ir nožēlojamas pelēkas banalitātes. Latvju mārketinga speciālistu noniecinātās tradicionālās krūzītes Carrolls veikalos piedāvā tik dažādas, ka pirmajā brīdī vārda tiešā nozīmē liekas — acis izspīlējas uz kātiņiem. Ņem, kuru gribi, visas ir skaistas un asprātīgas, ietilpīgas un lietojamas.
Gluži vai skaudība pārņem — kāpēc īri spēj izdomāt tik daudz jauku lietu, sākot no pašiem mazākajiem nieciņiem, turklāt nebaidoties ekspluatēt valsts karoga krāsas un zaļo āboliņlapiņu, bet Latvijas suvenīru veikali joprojām ir pustukši, pelēkdrūmi, bez dzīvesprieka un patriotisma. Vai par mūsu valsti piemiņai paliek tik dzintara kreļļu virtenes, Lāčplēša ausis pie sarkanbaltsarkanās cepurītes, koka rotaļlietas un pelēkas lina salvetes?
Ne velti, lai baudītu Latvijas eksotiku, tagad ārvalstu tūristi bariem vien sastopami Centrāltirgus gaļas paviljonā, un piena paviljonā viņi ar prieku un tādu kā bijību degustē mājas sieru un biezpienu, citur izgaršo marinētos ķiplokus un gurķus. Šie garšas baudas suvenīri viņiem atmiņā paliks ilgāk par dārgo un putekļaino pelēcību Rīgas suvenīru veikalos.
Bet dabā īru zaļo var izbaudīt ārpus Dublinas. Nedēļas nogalē tam varējām veltīt pēdējo — trešo — dienu, ar īrēto auto izmetot loku no Ņūgreindžas līdz Viklovas kalniem. Pa mazajiem lauku celiņiem, kur ceļmalas mūra žogi mežonīgi apauguši ar zālēm un krūmiem, līkumojām, baudot dabas pirmatnīgumu. Piejūras rajonā, izbrienot cauri milzu zālēm, var ieraudzīt līdz tam tikai grāmatās lasīto ievelkošo purvu vai tīreļa mazliet vientulīgi baisās ainavas.
Līkumojot pa kraujiem un šauriem ceļiem, kurus dažviet kā tumšs jumts pārsedz vecu koku vainagi, veidodami tuneli, aiz pagrieziena var pārbīties no ceļmalā starp krūmiem galvu izbāzušas aitas vai foreļu makšķernieka, mūsuprāt, līkumā vieglprātīgi novietota auto. Sak, kas viņam par daļu, ka braucam latvietim neierasti — auto stūre Īrijā taču ir labajā pusē!
Skarbā un reizē maigā daba, egļu meži, kas Viklovas kalnos sarūk acu priekšā, palielinot ar brūnganlillā vaivariņiem noaugušos paugurus, maigā klimata audzelībā mežonīgi savijušies dadži ar garu un asu zāli, klinšu rozēm. Pie mājām ziedoši milzīgi hortenziju krūmi tādās krāsās, kuras Latvijā var redzēt vien puķu izstādēs un veikalos, palmas un fuksiju koki. Un pāri visam — zaļās pļavas, kuru zāles sulu rimti pārstrādā laimīgas baltas aitas un laimīgas gaišbrūnas govis.
TAS IR TIKAI AUTO!
Ba–bah! Mūsu dabas baudīšanas idilli pārtrauc trieciens. Esam godīgi apstājušies ceļmalā, lai izpētītu karti, kurp tālāk doties. Knapi paspējam atvērt auto durvis, lai saprastu, kas noticis ar īrēto fiatiņu, kad jau klāt ir šortos tērpies vietējais vīrs un bez ierunām pārbauda, vai mēs spējam pagrozīt kaklu, vai nekas nav sasists un jāsauc ātrā palīdzība. Par laimi, viss ir kārtībā, arī folksvāgena šoferim un viņa kundzei, abiem tā ap gadiem 80. Vecajam vīram, kurš sieviņu izvedis svētdienas ekskursijā pa Viklovas kalniem, esot saule iespīdējusi acīs, tāpēc nav redzējis ceļa malā stāvošās mašīnas. Liekas, viņa auto ceļu turpināt nevarēs. Bet vai to varēs mūsējais? Vakarā jātiek uz lidmašīnu.
Mūsu noraizējušās sejas laikam nepatīk arī pašiniciētajam mediķim, kurš mierina mūs, ka viss īstenībā ir labākajā kārtībā: "Its just a car!" Tas ir tikai auto! Kamēr gaidām policiju, saprotam, ka no smagākām traumām mūs ir pasargājušas drošības jostas, arī auto aizmugurējā sēdeklī, kur biju piesprādzējusies. Kurš auto pasažieris to dara Rīgā? Nomierināmies, jo arī policisti apstiprina, ka skāde nav liela un ceļu varēsim turpināt. "Its just a car!" Turklāt vēl nomāts auto, atkal šos maģiskos vārdus atkārto smaidošā policiste un uz atvadām man paberzē roku. Visa procedūra ar policijas izsaukšanu, gaidīšanu un protokola rakstīšanu aizņem aptuveni 40 minūšu. Īru policistu rīcība — laipna un lakoniski profesionāla.
No "ciešanu kompensācijas tējas", ko mums piedāvā vainīgā braucēja kundze, tomēr atsakāmies. Mēs ar pateicību pieņemam īru mieru un izpratni par lietām. Jā, nelaimes var būt lielākas. Īsais brīdis Īrijā māca priecāties par dzīvi un darīt sev tīkamo, ar cieņu izturoties pret citu vēlmēm.