Jāņem vērā
- Lai jaunbūvētu māju pieslēgtu elektrotīklam, jāsazinās ar a/s Sadales tīkls
- Ja tuvumā nav centralizētas ūdensapgādes, var ierīkot vietējo ieguves vietu: grodu aku, artēzisko urbumu vai sietu filtra aku jeb spici
- Ja tuvumā nav centralizētas kanalizācijas, jāveido vietējā notekūdeņu novadīšanas un attīrīšanas sistēma
- Bioloģisko sadzīves notekūdeņu iekārtu ierīkošana mājai Rīgas tuvumā maksā vidēji 3000 latus
- Dūmu sensoru ierīkošana elektrības sadales skapjos ļauj novērst ugunsgrēku
Lai top gaisma
Lai jaunbūvējamo māju pieslēgtu elektrotīkliem, jāsazinās ar a/s Sadales tīkls, a/s Latvenergo meitasuzņēmumu, kam ir filiāles visā Latvijā, un jānokārto formalitātes. Uzņēmums izstrādā un izsniedz lietotājam elektroapgādes ierīkošanas tehniskos noteikumus. Pēc pieslēguma līguma parakstīšanas un samaksas iekasēšanas Sadales tīkls organizē ārējā pieslēguma izbūvi, bet iekšējo tīklu ierīkošanu mājas saimniekam jānodrošina pašam, nolīgstot sertificētus elektriķus. Pēc elektroapgādes tīkla nodošanas ekspluatācijā ar Sadales tīkliem jānoslēdz elektroenerģijas piegādes un lietošanas līgums.
Skaidravota ūdentiņš
Vienkāršākais veids, kā nodrošināt mājā ūdensapgādi, ir ierīkot pieslēgumu centrālajam pilsētas vai pagasta ūdensvadam. Mājas saimniekam ar īpašumu apliecinošiem dokumentiem, aplēsēm par paredzamo ūdens patēriņu un novadāmo notekūdens daudzumu diennaktī jādodas uz pilsētas vai pagasta ūdens piegādes uzņēmumu, piemēram, Rīgā tas ir SIA Rīgas ūdens, kur var noskaidrot pieslēguma vietu. Turpat izsniedz tehniskos noteikumus, kas parasti derīgi vienu gadu. Pēc tam jādodas pie sertificēta projektētāja, kas izstrādās tehnisko projektu un saskaņos to attiecīgajās instancēs, Dienai stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras lektors Tālis Juhna.
Ja tuvumā nav centrālās ūdensapgādes sistēmas, alternatīvs risinājums ir ierīkot vietējo ūdens ieguves vietu savā zemes gabalā: grodu aku, artēzisko urbumu vai sietu filtra aku jeb tā saukto spici. Šajā gadījumā jāsaņem atļauja no Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras, kas sniegs informāciju par pieejamajiem pazemes ūdens resursiem un to kvalitāti. Vajadzīgā informācija pieejama iestādes interneta vietnē www.meteo.lv.
"Mājas saimniekam jārēķinās, ka pašam būs jāsedz ūdens urbuma ierīkošanas izmaksas. Pazemes ūdens parasti satur paaugstinātu dzelzs koncentrāciju, tāpēc papildus jārēķinās ar attīrīšanas iekārtu uzstādīšanas un nepieciešamo reaģentu izmaksām," stāsta T.Juhna. Ja pazemes ūdenī ir arī citi piesārņojumi, piemēram, sulfāti, organiskās vielas vai nitrāti, attīrīšanas izmaksas var būt ļoti augstas.
Kur likt izlietoto
Kanalizācijas sistēmu plāno reizē ar ūdensapgādi, jo katrai ūdens padeves vietai pretī vajadzīgs kanalizācijas izvads. Līdzīgi kā ūdensapgādes gadījumā, ērtākais risinājums ir mājas pievienošana pilsētas vai pagasta centrālajai kanalizācijas sistēmai, kur sadzīves notekūdeņus par noteiktu samaksu attīra apsaimniekotājs uzņēmums. Ja tas nav iespējams, mājas īpašniekam pašam jānodrošina vietējā notekūdeņu novadīšanas un attīrīšanas sistēma.
Ieteicams izvēlēties bioloģiskās sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas pašlaik kļūst arvien populārākas, ja vien blakus mājai ir ezers, upīte, meliorācijas grāvis vai stāva nogāze, kur var noplūdināt Latvijas vides aizsardzības normatīviem atbilstoši attīrītus notekūdeņus, stāsta Latvijas Būvnieku un būvuzraugu asociācijas prezidents Raitis Gultnieks. Mājai Rīgas tuvumā, kurā dzīvo līdz sešiem cilvēkiem, iekārtas kopā ar uzstādīšanu dzelzsbetona akā, attīrītā ūdens novadīšanu uz grāvi un transportu izmaksā vidēji 3000 latu.
Toties, ja blakus mājai šāda notekūdeņu uzņēmēja nav, jāierīko kanalizācijas savākšanas bedre. "Kanalizācijas izvešanu iesaku uzticēt sertificētiem uzņēmumiem, nevis tā sauktajām kreisajām mašīnām, kuru pakalpojumi ir lētāki, bet bedres saturu tās nereti izgāž uz lauka, kur tas iesūcas gruntsūdenī, un cilvēki to, iespējams, spiesti izmantot," uzsver R.Gultnieks.
Drošība nav lēta
Domājot par drošību, privātmāju saimnieki visbiežāk ierīko signalizāciju, lai aizsargātu namu pret ielaušanos. Viens no veidiem ir izvietot sensorus telpās ar logiem, kas reaģē uz stikla izdauzīšanu, bet uz durvju un logu rāmjiem - magnētiskos kontakta sensorus, kas reaģē uz atvēršanu. Jāņem vērā, ka sensorus ir diezgan grūti uzstādīt, nesabojājot apdari. Ja tā ir dārga, labāk atteikties no šādas signalizācijas. Turklāt mājā jāsargā visi stāvi - cokola, pirmais un mansarda vai otrais, citādi sistēma darbosies nepilnīgi, tāpēc šāda signalizācija ir dārga.
Lētāks risinājums ir kustības sensoru ierīkošana visā mājā, taču tā ēku var aizsargāt tikai tad, kad to atstājuši cilvēki. Trešais variants ir 3-5 metrus plata slēgtā drošības zona apkārt mājai, ko izveido, pie sienām piestiprinot 6-12, atkarībā no ēkas formas, infrasarkano staru kustības sensorus. Atšķirībā no iekšējās šī sistēma par ielaušanos mājā ziņo iepriekš, nevis tad, kad iespējamais ļaundaris iekļuvis telpās.
Savukārt, lai aizsargātu māju pret uguns draudiem, var ierīkot ugunsdrošības vai ugunsgrēka signalizāciju. Parasti privātmājās ugunsgrēka signalizāciju ierīko kā drošības un ugunsdrošības signalizācijas sastāvdaļu, pārvaldot tās ar vienu kontroles ierīci. Galvenie ugunsgrēka detektoru tipi ir dūmu, siltuma un kombinētais. Laikus saņemts signāls par ugunsgrēku palīdz izvairīties no negadījuma - pat vienkāršāko dūmu sensoru ierīkošana elektrības sadales skapjos ļauj novērst ugunsgrēku jau sākumstadijā.
Caicu ģimenes pieredze
Stāsta Elīna un Dāvis Caici. Elektrību savā mājā izmantosim ne tikai apgaismojumam un sadzīves elektroierīcēm, bet arī zemes siltumsūkņa darbināšanai, jo māju plānojam apsildīt ar siltumsūkņa saražoto enerģiju. Ūdeni nodrošināsim, ierīkojot dziļurbumu un veidojot vietējo ūdensapgādes sistēmu. Savukārt sadzīves notekūdeņi tiks novadīti uz kanalizācijas izsmeļamo bedri, bet no tās - uz bioloģisko attīrīšanas iekārtu. Pēc attīrīšanas notekūdeņi tiks iesūcināti gruntī.
Ekspertu padoms
Raitis Gultnieks, Būvinspektoru un būvuzraugu asociācijas prezidents:
Ierīkojot inženierkomunikācijas, ļoti svarīgi ievērot tehniskajos noteikumos norādītos attālumus starp tām, piemēram, starp kanalizācijas izsmeļamo bedri un ūdens ņemšanas vietu jābūt 30 metriem. Turklāt šim attālumam jābūt nodrošinātam arī līdz kaimiņu māju akām vai urbumiem. Svarīgi gan ūdens, gan kanalizācijas cauruļvadus uzstādīt ar pareizu kritumu. Ja kritums būs par mazu, ūdens caurules ziemā aizsals, bet kanalizācija pienācīgi nedarbosies. Kanalizācija var aizsērēt arī tad, ja cauruļu kritums būs pārāk liels, un pagriezienos kanalizācijai obligāti jāveido akas.
Tālis Juhna, RTU Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras lektors:
Ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu aprēķinus, kā arī projektēšanu parasti uztic sertificētiem inženieriem. Teorētiski nepieciešamā ūdens daudzumu paredz atkarībā no sanitāro ierīču veida un skaita, cilvēku skaita ģimenē un mājas labiekārtotības pakāpes. Dzeramā ūdens cauruļu tehniski un ekonomiski izdevīgāko diametru nosaka, ūdens plūsmas ātrumu caurulēs pieņemot ar apmēram vienu metru sekundē. Kanalizācijas caurules diametru ēkās pieņem 50 milimetrus, klozetpodiem - sākot no 100, pagalmā - no 150, ielas vadiem - no 200 milimetriem.
Jānis Alksnis, birojā Modus Mood arhitekts:
Inženierkomunikāciju izvietojumu iesaku plānot un ierīkot koncentrēti, nevis izklaidus pa visu māju. Vēlams, lai virtuve un vannas istaba vai tualete būtu netālu viena no otras un lai otrajā stāvā šīs telpas atrastos virs līdzīgām telpām, piemēram, lai otrā stāva vannas istaba nebūtu virs viesistabas pirmajā stāvā. Tādā gadījumā nebūs vajadzīgi gari caururuļvadi un ūdens noteces vietas varēs ierīkot vienuviet. Iesaku pievērst uzmanību tam, lai inženierkomunikāciju cauruļvadi būtu ar vienādiem kritumiem.
Lija Bērziņa, ģeoloģe un āderniece:
Ja māja tiek celta kādā no Latvijas zemienēm un atrodas vietā, kur blakus nav piesārņojuma objektu, piemēram, automašīnu servisu, no kuriem izplūst eļļas u.tml., vēlams ierīkot seklo urbumu vai aku un izmantot gruntsūdeni. Veidot dziļurbumu un lietot dziļūdeni sadzīves vajadzībām, ja ir pieejams tīrs gruntsūdens, vistiešākajā nozīmē būtu kaitniecība. Piemēram, Katlakalnā ir dārzu kolonijas, kur katrā otrajā dārziņā ierīkots dziļurbums, un cilvēki ar artēzisko ūdeni laista mauriņu.