"Neuzkāps, jo te musulmaņi dzīvo, bet viņš ir pareizticīgais. Un ziemā te viss ir ledū. Viss Elbruss kā pudeļu stikls. Tādā pat ar kaķiem* uz priekšu nevar tikt. Kur nu vēl bērni..." nosodoši groza galvu Elbrusa piekājes ciemā Terskolā satiktais zinātājs.
BĀREŅI
Ekstremālais bērnu projekts jau no tapšanas brīža pirms pieciem gadiem ir vērtēts pretrunīgi - no odiozas sajūsmas līdz galējam nosodījumam. Projekta iniciators, līderis un organizators ir pareizticīgo pops Andrejs Voroņins, bijušais ģeologs. Tēvs Andrejs kalpo Kostromas apgabala Ņerehtas pilsētā, kuras pievārtē nelielā sādžā ir izveidojis unikālu bērnunamu. Bāreņi tur dzīvo, sadalīti vairākās ģimenēs (katrā ir audžuvecāki), apmeklē vispārizglītojošās skolas un bērnudārzus, tiek audzināti pēc pareizticības principiem un ir ļoti sportiski.
Bērnunamā ir ne tikai ļoti labi un mūsdienīgi sadzīves apstākļi, bet arī apskaužams sporta komplekss ar mākslīgo klinšu sienu un cīņas arēnu. Treniņi zēniem ir katru dienu - klinšu kāpšana, džudo, vieglatlētika, slēpošana u.c.
Pops uzskata, ka visiem pamestajiem un ielas bērniem ir traumēta psihe, savā ziņā viņi ir morāli invalīdi, tāpēc ticība un sports ir veids, kā viņus rehabilitēt dzīvei un veidot jaunu vērtību sistēmu.
IZAICINĀJUMS
Enerģiskā popa vadībā bērni dodas aizraujošos un grūtos brīvdabas pārgājienos - kājām, ar slēpēm, laivās. Kāpj klintīs un lien alās Krimā. Pārgājienos nevienam atlaides netiek dotas, tie notiek arī ziemā un stingro gavēņu laikā. Tajos piedalās visi skolas vecuma bērni.
Vainagojums tam visam ir alpīnisms, kas nodēvēts par Ekstremālo bērnu projektu. Ar Krievijas patriarha svētību un sponsoru atbalstu 9-15 gadu vecu zēnu grupas ir divreiz sasniegušas Elbrusa virsotni un tehniski sarežģīto Beluhas virsotni Altajā.
Šā gada pavasarī bērni gatavojas iekarot Makinlija virsotni (6194 m) - augstāko Ziemeļamerikā, kas ir īsts izaicinājums pat pieaugušiem alpīnistiem. Lai sagatavotos Makinlija zemajai temperatūrai (līdz -40°C), tika nolemts pieveikt Elbrusu ziemā.
AIZDOMAS
Par tēvu A.Voroņinu uzzināju pērn augustā, kad pirmoreiz gatavojos kāpt Elbrusā. Gulēju Bočkās* un mocījos ar draudīgiem kalnu slimības simptomiem, kad vietējā avīzē izlasīju tendenciozu rakstu par "avantūristu, kas dzen bērnus kalnos, riskē ar viņu dzīvību un liek vēl līdzi nest pārvietojamo baznīcu, dziedāt lūgsnas un pateikties Dievam par izglābšanu". 2004.gada augustā pēc grūta kāpiena un sliktos laika apstākļos Austrumu virsotnē tiešām tika uzcelta pārnēsājamā baznīca un novadīta svētku liturģija.
Kā nelabuma mocītai vājiniecei un dēlu mātei man uzreiz bija žēl šo bērnu. Kā potenciālai virsotnes sasniedzējai palika kauns - bērni var uzkāpt un es te mokos? Mani komandas biedri steigšus nokristīja popu par slavas kāru maniaku, bet liberālākie atzina, ka katrs izklaidējas, kā māk.
Aizdomājusies par pasaules kārtību, Elbrusa virsotni sasniedzu bez problēmām. Stāvēju virs mākoņiem un domāju - varbūt tiešām virsotnes spēj ārstēt no sāpīgas pagātnes un iedrošināt laimīgai dzīvei? Un, ja jau pieaugušie to meklē, kāpēc tas nevarētu palīdzēt arī bērniem?
TIKŠANĀS
Tagad Elbruss ir mūsu kopējais mērķis. Esmu bijusi Kovoļevskas bērnunamā, bet kā komanda tiekamies pirmo reizi. Esam pašā Elbrusa piekājē, Azau ielejā. Projekts ar plašu vērienu par atbalstītājiem piesaistījis vislepnāko privāto viesnīcu Balkarija, kuras ambīcijas raksturo mājaslapas adrese www.krutizna.ru. Tur arī dzīvojam. Esmu ekspedīcijas piecpadsimtā dalībniece un vienīgā sieviete. Ceļam saposušies seši 14-16 gadu veci zēni. Tikai viens Elbrusā ir pirmo reizi. Jaunākais ir popa dēls Mitja, kurš virsotnē bijis jau deviņu (!) gadu vecumā. Citi bijuši visās vai vismaz dažās augstajās virsotnēs. Viņus pavada pops un pieci treneri - slēpošanas treneris Sergejs, cīņas mākslas skolotājs Aleksandrs, vieglatlēti Dima un Saša, klinšu kāpšanas instruktors Ļoša. Kā informatīvie un idejiskie atbalstītāji ir ekstrēmā portāla pārstāvji - divi Aleksandri.
Uzreiz novērtēju komandas lielisko ekipējumu, labo organizāciju un draudzīgo noskaņojumu. Visi izturas kā līdzīgs pret līdzīgu. Vienīgā neapšaubāmā autoritāte ir tēvs - komandieris, kuru visi uzrunā par batjušku un klausa bez ierunām. Viņš vienīgais atļaujas kādu stiprāku malku pie vakariņām, kamēr citi pēc ēšanas tver ģitāru un dzied trauksmaini romantiskas dziesmas. Lūgšanu pirms ēdienreizes vienu reizi noskaita tikai Mitja.
AKLIMATIZĀCIJA
Nākamajā rītā veicam pirmo izgājienu. Plecos tiek celts pilnīgi viss, kas būs nepieciešams bāzes nometnes izveidei. Katram jānes vairāk nekā 15 kg. Ar diviem aukstiem un drebelīgiem pacēlāja vagoniņiem no Azau (2010 m) nokļūstam līdz piestātnei Krugazor (2500 m) un Mir (3000 m). Te sasmērējam pretiedeguma krēmus, izvelkam nūjas un dodamies augšup. Līdz Bočkām (3900 m) nonākam pusotrā stundā. Visas vasarā blīvi apdzīvotās mucas ir līdz augšai ieputinātas sniegā. Vienā tomēr mitinās sargs, pie kura atstājam iedzīvi. Līdz mūsu atbraukšanai trīs nedēļas ir bijis apmācies un snidzis. Tagad saule žilbina acis un majestātiskie sniega klajumi ar kalnu grēdām izskatās pavisam draudzīgi. Abas virsotnes - Austrumu (5621 m) un Rietumu (5642 m) - rēgojas nevainīgi skaistas un šķiet teju vai ar roku aizsniedzamas.
Turpmākajās divās dienās nakšņot dodamies lejā, bet mantas pārnesam uz bāzes nometnes vietu 4150 m augstumā. Otrā dienā trieciengrupa (pieci treneri) paliek iekārtot nometni. Vēlāk apvienojamies. Uzreiz tiekam pie darba. Vispirms jāizrok pusotru metru dziļa bedre, tad jāskalda sniega kluči un jāceļ aizsardzības valnis. Kad sniegs nomīdīts un uzcelta telts, jāstiepj akmeņi no klintīm un jānostiprina telts pret vēju. Kad pēc trīs stundu rosīšanās nometne ir iekārtota, var arī paēst.
Antons (15), neviena nemudināts, ir izveidojis sniega ēdamistabu ar visu galdu un soliem. Virtuvi patvaļīgi esam iekārtojuši Ārkārtas situāciju ministrijai piederošajā glābšanas vagoniņā. Tajā mītošais alpīnists -vientuļnieks todien devies augstāk un nakšņo sniega alā. Mēs tikmēr kurinām prīmusus un kausējam sniegu ēšanai. Esam sadalīti četrās ēdēju grupās. Manas grupas vadonis Ļoša ir bijušais desantnieks, kas dienējis Čečenijā. Viņš savulaik apmācīts vienkārši - izmet ziemā neapdzīvotā vietā pāris cilvēkus bez ēdamā un kartes, mugurā tikai kokvilnas apakškrekls, brezenta jaka un kirzas zābaki... nu, un pēc piecām dienām jābūt vietā X.
Ļoša stāsta ar sajūsmu. Ar zilajam acīm un garajiem, gaiši cirtainajiem matiem viņš izskatās pēc izbrīnīta eņģeļa. Nelieto alkoholu un neēd gaļu. Par Ļošu smejas, ka viņš pārtiek no svētā gara. Veģetārieša vadībā ēdam guļammaisā briedinātus griķus ar zivju konserviem. Kalnu slimības nav, aukstums un vējš gan ir, tāpēc garšo pilnīgi viss. Sešos jau ir tumšs un jālien gulēt. No rīta telts iekšpuse pārklājusies ar ledainu kondensāta kārtiņu.
KĀPIENS
Divas dienas paiet aklimatizācijas gājienos uz Postuhova klintīm (4800 m). Laika apstākļi ir neticami labvēlīgi, tāpēc sniega prērijā parādās vēl daži klejotāji. Izlūkgājienā esmu ielavījusies būdiņā, kas sameistarota blakus Prijut 11 atliekām. Savulaik te bija viskomfortablākā alpīnistu bāzes nometne, bet pirms pāris gadiem tā nodega.
Durvis bija vaļā. Atrodu trīs istabas ar divstāvu lāvām gulēšanai. Divi maskavieši vaļsirdīgi izstāsta, ka atrakuši sniegu no durvīm un ievākušies. Ziemā te viss esot na haļavu*. Pārtikas viņiem gandrīz nav, tāpēc naktī gatavojas doties uz virsotni. Laipni piedāvā naktsmītni. Uz mājiņu pārvietojam arī divus sasirgušos trenerus - vieglatlētus, kas pārāk strauji mēģinājuši pievarēt augstumu. Kalnu slimība neatkāpjas arī nākamajā dienā. Tēvs - komandieris viņus sašpricē un nosūta lejā.
Laika apstākļi ir tik labvēlīgi, ka diviem ukraiņiem izdodas virsotni sasniegt pat bez dzelkšņiem! Mēs uz tādu pārgalvību neesam gatavi, tāpēc cītīgi izmēģinām dzelkšņus un leduscirtņus. Sniegs kāpšanai ir ideāls, nedaudz sāk pātagot ziemeļu vējš. Daudzinātais pudeļu ledus, puteņi, plaisas un lavīnas liekas kā nelabvēļu izdomāts murgs - Elbruss ir auksts un vējains, bet nav ļauns pret mums. Pops smejot saka: "Mēs ar augstāko priekšniecību runājam bez starpniekiem," un norāda uz debesīm.
Kaimiņu istabas maskavieši uzstāda ātruma rekordu. Viņi iziet pustrijos naktī un atgriežas jau vienos pēcpusdienā. Tas, kurš spēj parunāt, lietišķi ziņo GPS**** rādījumus - turpu un atpakaļ ceļš ir 20,7 km, augstuma starpība 1108 metri, virsotnē bijis -28ŗC. Otrs ilgi nevar atgūties, bet, kad atver muti, sāk gānīt draugu par ātro skrējienu.
Noskaidrojam, ka pēc prognozes laiks neizbēgami bojājas. Mums ir jāiziet šonakt, 31.decembrī, pulksten divos naktī - tāds ir lēmums. Trijos dienā liekamies gulēt, lai uzkrātu spēkus.
GAIDĪŠANA
Jāatzīst, ka guļu un domāju pārlieku daudz. Sarēķinu, ka kopā ar sešiem bērniem ir seši pieauguši vīrieši. Ja es kāpšu, būšu drīzāk septītais bērns, par kuru kādam jāuzņemas atbildība. Kalnu slimības trūkums vairo apetīti, un es jūtos nepārtraukti izsalkusi.
Pusdivos ceļoties, manas acis ir aizpampušas un šauras kā cūciņai - skābekļa trūkums tomēr jūtams. Saņemos un saku, ka neiešu. Aizdodu termosu un mugursomu, apkampju un novēlu laimīgu ceļu. Pirms iziešanas ar puikām sacenšamies izpūsto garaiņu daudzumā - istabā ir mīnus septiņi, ārā - mīnus divdesmit. Visi uzliek dzelkšņus, piepilda termosus un pēc īsas lūgšanas pārmet krustu. Pavadu.
Divpadsmit lukturīši rindiņā virzās pretī zvaigžņotajai debesij, līdz saplūst vienā uguntiņu klajā. Cilvēki ir tās zvaigznes, kas kustas.
Izgulējusies un sagaidījusi saulainu rītu, dodos draugiem pa pēdām. Pakāpjos krietni virs Postuhova klintīm un baudu majestātisko ainavu. Tāda spēcinoša vientulība kopā ar mūžīgu skaistumu - tas ir apskaužams gada noslēgums. Priecājos kā bērns un kāpju lejā. Zinu, ka vagoniņi 1.janvārī nekursēs, bet mana divu dienu pārtika kāpējiem noderēs. Rikšojot lejā, ik pa brīdim pametu tramīgu skatienu uz nogāzi. Kāpējus neredzu pat kā sīkus punktiņus. Neļauju pielavīties bažām.
Pēdējais vecgada vagoniņš saplīst, un uz leju slīdam tumšā, aukstā vagonā, kas virzās ar inerces spēku. Vietējie korķē vaļā pudeles un sāk svinēt, atpūtnieki histēriski zvana un nervozā tonī joko. Stundā veicot desmit minūšu ceļu, laimīgi piezemējamies. Metos pirmajā ieskrietuvē ēst šašlikus.
Jauno gadu sagaidu starp lepno Balkāriju un universitātes kopmītnēm, kur noplukušā istabiņā mīt abi sasirgušie treneri. Balkārija ir pārpildīta, bet mana pase nosūtīta uz reģistrāciju. Saimnieks solījis to sadabūt, un īsi pirms pusnakts ierodas seši miliči ar manu pasi. Neesmu vēl tikusi līdz Melnajam alpīnistam (tā iedēvētas kopmītnes), kad miliči no automātiem šauj debesīs. Jaunais gads ir klāt, kam par godu salasu izšautās patronas.
PELNĪTA UZVARA
Melnajā alpīnistā agrākie iemītnieki sienas aplīmējuši ar smalki izgrieztām papīra sniegpārsliņām. "Vēl nedaudz, un arī mēs tādas griezīsim," drūmi joko abi treneri, kam kremt nesasniegtā virsotne.
Līdz 2.janvāra pusdienai esam neziņā par kāpēju gaitām. Apkārtējie baumo un sēj paniku. Es atslābinos un neļaujos bažām, baudu dabu un jautros cilvēkus. Kad atgriežos pēc rīta pastaigas, viss jau ir noticis. Visa komanda pilnā sastāvā ir atgriezusies: visi veseli, priecīgi un lepni. Visi 12 kāpēji ir sasnieguši virsotni.
Sedlienē starp abām virsotnēm grupa sadalījusies. Puse devusies uz Rietumu, puse uz Austrumu virsotni. Galamērķis sasniegts ap pusdienlaiku. Apmēram stundu ilgusi filmēšana un fotografēšanās, nedaudz laika veltīts atpūtai. Sedlienē grupas apvienojušās, un īsi pirms tumsas (pēc pieciem) visi jau bijuši bāzes nometnē. Par to, ka ir Vecgada vakars, neviens vairs nav atcerējies - tik ļoti gribējies ēst un gulēt. Esmu no sirds priecīga un lepna par visiem, jo tā ir godīgi nopelnīta uzvara.
MISIJA
Es veros puišu sejās, klausos vārdos, vēroju darbus. Viņi ir nedaudz bērni un ļoti daudz pieaugušie. Viņi zina, ko nozīmē skarbi apstākļi, komandas gars, atbildība par sevi un citiem. Viņiem tiek mācīts pašlepnums, paļaušanās uz saviem spēkiem, spēja pieņemt lēmumus grūtās situācijās, izturība. Tā nav plika ticība un nekritiska paļaušanās uz Dievu. Tas nav tukšs muskuļu spēks un armijas disciplīna. Viņiem ir dota iespēja pārvarēt sāpīgo pagātni un noticēt sev, savai nākotnei. Tas ir būtiskākais, ko cenšas panākt tēvs Andrejs un viņa domubiedri. Bez patosa. Tā vienkārši un vīrišķīgi.
Viņi cenšas, lai šie puiši nevairotu šokējošo statistiku, kas liecina, ka tikai 10% Krievijas bērnunamu audzēkņu iekļaujas sabiedrībā, bet 40% kļūst par alkoholiķiem, 40% nonāk cietumā, 10% izdara pašnāvību. Bāreņu skaits Krievijā patlaban ir lielāks nekā pēc kara. Statistika liecina par 800 000 pamestu bērnu, bet reālisti lēš, ka kopā ar ielu bērniem to skaits ir pusotrs miljons.
"Nav būtiski rekordi, svarīgi, lai viņi izaug par cilvēkiem ar skaidru galvu un sirdi," rezumē tēvs Andrejs, veroties caur lidmašīnas logu. Es nemierīgi dīdos, jo šķiet, ka nokavēšu autobusu uz Rīgu. Taču neesmu pat iesnaudusies, kad Maskava ir klāt. Lidmašīna ieradusies četrdesmit minūtes pirms laika.
Pasmaidu un saku tēvam Andrejam, lai pasaka paldies priekšniecībai - tai, ar ko viņš sarunājas bez starpniekiem. Tai, kas debesīs.
*alpīnistu dzelkšņi
** bāzes nometne 3900 m augstumā, kurs nosaukums radies apaļo metāla guļamvagonu dēļ
***bez maksas
****globālā pozīcijas noteikšanas sistēma