Lejā pie dīķiem sarkani oranžīga liesmo liliju jūra. Kāpēc tikai sarkanās, kur tad Latgalē pierastās baltās un smaržīgās? "Tās baltās lilijas ir dikti cimperlīgas, uzņēmīgas vīrusiem, lakstu puvi, jāaudzē speciāli norobežotā laukumā. Agrāk jau lauku mājās citu liliju nebija, tāpēc tik labi izdzīvoja. Tagad kādu iestādām puķudārziņā, bet laukā audzējam tikai Āzijas lilijas, kas ir izturīgākas," skaidro liliju selekcionārs Ēriks Kašs. Tomēr izrādās, ka mīlestība uz šo ziedu viņam radusies tieši no baltajām lilijām, jo bērnībā baznīcā paticis lūkoties uz gleznu, kur Jaunava Marija tur rokās liliju. Tagad Ērikam un Skaidrītei Kašiem ir vairāk nekā 300 šķirņu liliju, dienziežu, peoniju, hostu, taču dārzs viņiem galvenokārt ir iedvesmas vieta pašiem un ciemiņiem.
Katrai meitai būs lilija
Liliju laukā daudzas vietas tukšas. Skaidrīte stāsta, ka šis gads
audzētājiem bijis grūts, daudzi stādi mitrajā pavasarī izslīkuši.
Tagad nāksies atjaunot stādījumus citā vietā, kur nav tik augsts
gruntsūdens līmenis, tāpēc šogad sīpoliņi netiks pārdoti. Ezerlīču
dārzā lilijas zied no jūnija līdz pat augustam. Skaidrīte katram
ziedam pieskaras maigi un trausli, savukārt Ēriks pret lilijām
izturas lietišķi. "Tās oranžīgās, ar sarkaniem ziedlapu galiņiem ir
Lapkritis. Tumšākais tas ir Aberdein, gaišākās, ar ziediņiem uz
sāniem ir Provinciete, Vasarieša selekcionētās lilijas. Tur atkal
ir selekcionāra Krūmiņa Tango, baltie ar tumšu triepienu. No
Amerikas mums ir purpura Reigans, tas gan ir krustojums no mātes
auga. Te Vecumnieku tīģeris, vēlāka šķirne. Konektikum king nākusi
no Austrālijas. Tālāk ir visi mani hibrīdi, nosaukuma vēl nevienam
nav. Vispirms jānovērtē, jāatlasa, lai būtu izturīgākas un derētu
mūsu dārziem, tad arī rīkosim kristības." Tā kā liliju dārzu palīdz
ravēt trīs meitas, savu liliju vajagot visām. Skaidrīte bilst, ka
pagaidām te aug tikai vecākās meitas, Jolantas, vārdā nosauktā
lilija, bet tagad, cerams, būs arī Ivanda un Vivita, kā arī kāda
puķe mazmeitiņai Samantai.
Tiem, kuri vēlas saviem dārziem iegādāties lilijas, audzētāji palīdz izvēlēties un iesaka, kur labāk kādu ziedu stādīt. "Tas, kas mums te ir, pārsvarā viss der apstādījumiem. Gadiem pārbaudīts. Labākās ir šīs, kam ziedi ir uz leju un uz sāniem. Tās, kurām ziedi uz augšu, vairāk der buķetēm, pušķu veidošanai. Lūk, Renesanse, tā ir viena no zemākajām, var audzēt podiņos. Pārējās lilijas ir garas, pārsvarā visas līdz metram vai pāri, vienkārši šogad ir tāds nelabvēlīgs gads, tāpēc nav pastiepušās."
Nekādi herbicīdi liliju stādījumiem netiek lietoti, jo Kašiem ir bioloģiskā saimniecība, kur tiek audzētas bites, medus ir galvenais ģimenes ienākumu avots, lilijas vairāk priekam.
Skaidrīte piebilst, ka pēc liliju sīpoliem uz Tilžu vairāk braucot no tālienes, tikai pēdējā laikā sasparojušies Latgales dārzu audzētāji. "Piemēram, viens atbrauc, pie lilijām nofotografējas, ieliek draugos.lv, tā visi uzreiz viņam prasot, kur tādas lilijas aug. Mēs paši tās bildes neredzam, mums nav interneta pieslēguma, meži un kalni traucē."
Vecpuišu puķes
Skaidrīte smejas, ka nevaļīgākiem dārzu īpašniekiem viņa iesakot
tieši dienziedes, kuras saucot arī sliņķu vai vecpuišu puķi. "Ļoti
izturīga un pieticīgāka nekā lilijas. Divus mēnešus zied, der
apstādījumiem pie pirtiņām, pie dīķiem, fantastiski izskatās. Tagad
cilvēki vairāk cenšas iegādāties stādus, kas ilgāk vienā vietā aug,
kas nav jārok ārā, kur nav jāpieliek liels darbs un pūles. Man gan
pašai mīļa jebkura puķīte." Skaidrītei ir ap 50 peoniju šķirņu,
ķeizarkroņi, hostas, delfīnijas, dīķī ieaudzētas baltās un rozā
ūdenslilijas. Savukārt vecākā meita aizrāvusies ar īpašu puķi,
kura, atnesta tepat no tuvējā karjera, tagad stiepjas visā dārzā kā
baznīcu torņi. "Deviņvīru spēks vai saulessvece, ļoti dekoratīva un
piemērota mūsu dārziem. Ja savvaļas augam te patīk, tad tas zied
ļoti krāšņi. Es gar kalna malu iestādīju sniegpulkstenīšus,
krokusus, cīrulīšus, tikko piekalnē nokūst sniegs, nāk rīta saule,
fantastiski izskatās," saka Ēriks un vedina uz citu dārzu. Var
just, ka tieši tur ir viņa sirds.
Latviešu fen šui
Gludi nopļautajā kalnā izvietoto akmeņu skaits sajūk. Te nav
parasti akmeņi, katrs ir savādāks dabas veidojums, ar dobītēm,
mistiskām zīmēm, formām, dažādām krāsām. Arī pats kalns atgādina
senlatviešu pilskalnu. Ne par velti ciemam ir sens nosaukums
Dievžeikari, kas nozīmējot Dieva kalpi. Kultivējot zemi, te atrasts
dobīšakmens, bet rokot dīķi, uzieta bruņuzivs fosilija. Akmeņi
Ēriku paši uzrunājot visneiedomājamākajās vietās, meliorācijas
sastumtajās kaudzēs, grāvjos, mežā. Dažu vedot, nācies pūlēties pat
stundas piecas, apdauzītas rokas, kājas. "Iespējams, ka tie ir
paņemti no pilskalniem, svētvietām, tāpēc vēlas būt te. Es akmeņus
neizpostu - ne šķeļu, ne kā. Nolieku dabiski, lai stāv. Dažu gan
nākas izgrozīt, kamēr atrodu īsto rakursu, lai parādītu skaistumu.
Bet ir daži akmeņi, kurus es nekad neaiztikšu, jūtu, ka nedrīkst.
Akmeņi ir jāuzliek pēc savām debespusēm, noteiktā kārtībā. Tas ir
tas pats fen šui, tikai latviešu."
Katram akmenim ir savs stāsts, Ēriks tos varētu stāstīts stundām.
"Re, kur upurakmens, arī no svētvietas. Tajā ir maza bērna pēdiņa.
Rītos atnāku, redzu, mazi putniņi pēdiņās mazgājas. Šo ūdeni varot
izmantot locītavu vainām. Tas ir tāds kā izgrauzts, tur purva rūda
bijusi. Man bija atbraukuši ciemiņi no Vācijas, stāstīja, ka
ārzemēs tādus akmeņus speciāli kodina ķimikāliju vannās un tad
pārdod par lielu naudu biezo dārziem."
Starp akmeņiem labi iederas dažādu formu un krāsu skujeņi, tepat no Kalsnavas vesti, kā arī pundurkociņi, ābelītes, ķirši. Ērikam ir lieli plāni, dabūt kādu naudu un veidot atpūtas dārzu, kur blakus sadzīvotu akmeņi, skuju koki un dīķi. Jau tagad braucot ekskursanti veseliem autobusiem. Pirtis jau esot apnikušas, visi gribot ko citu.
Īpaša dārza daļa ir dzirnakmeņi, kas savākti no pamestām mājām Balvu, Rēzeknes, Ludzas rajonā. "Pieejot pie tiem, ir tik skumja sajūta, jo cilvēki strādājuši, maluši maizīti. Man bija ideja katrā dzirnakmenī iekalt mājas vārdu, vai saimnieka uzvārdu, kam ir tas piederējis. Savukārt šie gludie ir sliekšņu akmeņi, pie klētīm, pie mājas. Daudzos sliekšņakmeņos ir atstātas cilvēku zīmes. Tā jau ir mūsu vēsture, kultūras mantojums. Vakarā, kaut arī noguris, atnāku te uz akmeņiem pasēžu, nogurumu, kā ar roku noņem, tāda enerģija rodas, ka visu nakti nenāk miegs, lasu grāmatas un kaļu plānus, kā dārzu tālāk ierīkot," saka Ēriks Kašs.