Protams, situācija ģimenē jākontrolē, lai piešķirtā nauda netiktu iztērēta, piemēram, alkoholam. Tā bērns veidotos par cilvēku, kuram ģimene ir svarīga. Atceros, kad man pašai piedzima trešais bērniņš, divi pirmie jau bija mazliet paaugušies, mēs ar vīru būtu gribējuši paņemt vēl vienu meitiņu, jo dzemdēt vairs nevarēju, taču tikai un vienīgi materiālā stāvokļa dēļ to nevarējām atļauties. Tie daži lati, kuri šādos gadījumos pienācās no valsts, ne vismazākajā mērā nevarēja segt pat desmito daļu no izdevumiem, kas bērnam būtu nepieciešami. Taču bērnunamu bērniem nezin kāpēc naudu varēja iedalīt. Kāpēc tāda pat summa nevarētu tikt piešķirta tam pašam bērnam arī tad, ja viņu audzināšanā paņemtu ģimene?
Ja runājam par nepilnām ģimenēm, kategoriski esmu pret vārdu savārstījumu "vientuļā māte", jo viņa NAV vientuļa. Pati tādā ģimenē esmu uzaugusi. Zinu, ka tās ir papildus grūtības, taču nevar visus šos cilvēkus nosaukt par neveiksminiekiem - tā ir ciniska augstprātība. Piemēram, es sevi nekādā mērā nevaru nosaukt par neveiksminieci. Bērni ir izauguši, izmācījušies, strādā, ar vīru kopā esam nodzīvojuši jau vairāk nekā 30 gadu, bet pēc Baštika domām esmu taču no nepilnvērtīgās lūzeru ģimenes nākusi. Tieši šīm ģimenēm no valsts vajadzētu sagaidīt vislielāko palīdzību. Kāpēc ikmēneša bērnu pabalstu maksāt arī tai pilnajai ģimenei, kuras abi vecāki paši spēj uzturēt savus bērnus un kuriem šie daži lati faktiski neko nenozīmē!? Bet mammai, kura pa dzīvi cīnās viena, dubults pabalsta apmērs tomēr būtu svarīgs.