Kādā posmā no sešu septiņu metru augstuma ceļam virsū gāžas ūdens straume. Tā gan nav pārāk spēcīga, un mikroautobuss bez pūlēm to šķērso. Vērojot to, kā šur un tur kalni lēnām slīd uz leju, līdzi paņemot arī pa gabalam ceļa, grūti aptvert, kādus līdzekļus šeit vajadzētu izlietot pamatīga ceļa uzbūvēšanai, kā solījusies izdarīt Gruzijas valdība.
Ceļa posmā no valsts rietumu pilsētas Zugdidi līdz Mestijai paiet piecas stundas. Dažās vietās strādā gruzīnu ceļa brigādes. Vairākos ceļa līkumos redzami krusti – tur kalnu avārijā kāds gājis bojā. Parasti gan avārijas atgadās ziemā, kad kalnu ceļu klāj sniegs un ledus. Reizēm šis ceļš kļūstot neizbraucams, un tad nokļūt līdz Mestijai varot gandrīz vai tikai pa gaisu – ar helikopteru. Vasarā uz turieni no Tbilisi var lidot arī ar lidmašīnu.
Atšķirībā no daudzām citām Gruzijas pilsētām un lielākām apdzīvotām vietām, Mestijā infrastruktūras modernizēšanai un pat gluži vienkāršiem remonta darbiem līdz šim tērēts maz līdzekļu. Tas arī redzams uzreiz pēc nokļūšanas Mestijas centrā. Bedres, primitīva tirdzniecība, taču var pamanīt, ka jau pēc gada te izskatīsies citādāk. Par to liecina stalažas gandrīz pie visām centra mājām, kuras paredzēts nokrāsot.
Nesen sākušas darboties arī divas viesnīcas. Tomēr jau tagad Svanetijā ir iespējams uzturēties arī tādās viesu mājās, kurās netrūkst ne satelīta telefona, ne arī interneta. Beidzamajos gados aizvien vairāk tūristu tiek vesti uz Svanetiju. Pagaidām ar viņu uzņemšanu nodarbojas pavisam nedaudz vietējo iedzīvotāju, bet vairums iztiku pelna ar tradicionālajiem lauku darbiem. Gribētos cerēt, ka dažādie uzlabojumi apkalpojošajā sfērā un ārzemju viesu aizvien lielākais skaits tomēr pārlieku neietekmēs šejienes ierasto dzīves ritmu un arī turpmāk pa Mestiju brīvi pastaigāsies nošmulējušies rukši un govis.
Svani, stāsta viens no trim viesnīcas īpašniekiem Vitālijs Džaparidze, dzīvojot ļoti vienkārši. Gandrīz visu nepieciešamo, kā simtiem gadu iepriekš, izaudzējot paši un viss esot simtprocentīgi ekoloģisks. Ļoti labi augot kartupeļi, garšīga esot gaļa un piena izstrādājumi – vietējais siers un maconi – mūsu rūgušpienam līdzīgs ēdiens. Netrūkst arī ar daudzām cilvēka veselībai nepieciešamām vielām bagāto minerālūdeņu. Nogaršojam vienu no tiem – narzānu – izcila garša, turklāt, arī neliels gāzējums.
Vitālijs iesaka noteikti iegriezties vietējā muzejā un to arī izdarām. Tur aplūkojamas Svanetijas baznīcu fresku kopijas, itāļu fotogrāfa Vitorio Sellas XIX gadsimta beigās šeit radītās fotogrāfijas. Tomēr sevišķu uzmanību piesaista senās gruzīnu ikonas, kuras izdevies saglabāt lielā mērā pateicoties tam, ka grūti pieejamais kalnu reģions bijis faktiski neatkarīgs līdz pat XIX gadsimtam, kad Gruziju savā īpašumā ieguva Krievijas impērija. Par milzīgu dārgumu svanu ģimenes uzskata savus senos aizsardzības torņus, kuri uzbūvēti laikā līdz XII gadsimtam un nodoti mantojumā no vienas paaudzes nākamajai.
FOTO: Uz kalnu Svanetiju
Uz kalnu Svanetijas administratīvo centru Mestiju netālu no Gruzijas ziemeļu robežas ved krietni vien cietis un lielus remonta darbus sen neredzējis ceļš. Reizēm tas kļūst pavisam šaurs un šķiet visai brīnumaini, ka vietējie autovadītāji tomēr spēj pabraukt viens otram garām gluži viegli. Redzamas ceļa zīmes, kas brīdina par iespējamiem akmeņu nobrukumiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.