Bet aiz autobusa loga vīdēja pelēcīgās, pussagruvušās mājas, kas stāstīja par saviem ziedu laikiem padomju laikos. Otrā rītā ielās bija redzams simtiem bezmērķīgu gruzīnu, kas lielā bezdarba dēļ var atļauties darba dienas vidū lēni un svinīgi doties uz baznīcu, bet ik uz stūra vismaz pa pāris jaunu, melni spīdīgu BMW, viena no kuriem stāvēja pie veca grausta, ko rotāja uzraksts Mafia forever. Un uz mājas sienas piestiprināta apsardzes firmas reklāma. Mājiņā, starp citu, cilvēki vēl dzīvoja.
Un tomēr ar trim dienām Gruzijā man pietika, lai es būtu gatava ļauties šai zemei kā gruzīna apskāvieniem. Ui, cik silti, labi un droši tur ir! Kā teica mūsu grupas šoferītis Maho jeb Malhazs Natelašvilli, ir pamatotas aizdomas, ka pat tad, kad gruzīns kļūtu pliks un nabadziņš, viņš savāktu pēdējo naudu, lai sagatavotu bagātīgi klātu galdu savam viesim.
Nekāda fiksā seksa!
Baznīcas, baznīcas, baznīcas. Pat nemēģināju atcerēties visas tās svētnīcas un katedrāles, pa kurām pirmajā dienā mūs vadāja gide, ko mēs iesaucām par Madonnu. Vairāk nekā 80% gruzīnu ir ortodoksālie kristieši, Gruzijā kristietība ir izplatījusies jau no V gs., tādēļ baznīcu te patiešām ir daudz un skaistas. Vienu no milzīgākajām un greznākajām — Tbilisi Svētās Trīsvienības baznīcu — pabeidza celt tikai 2004.gadā. Kāds vietējais miljonārs esot ziedojis naudu, lai to uzceltu. Būtu labāk licis lietā savus miljonus kādai ražotnei vai tam, lai atjaunotu vismaz vienu dzīvojamo māju kvartālu, — nošķendējos savā pragmatiķa galvā, kad atpakaļceļā no šīs katedrāles gāju garām nabadzīgām, šķībām mājelēm un izstieptām rokām.
Baznīcās nebūt nebija redzamas tikai sirmas večiņas. Šķiet, tās tiek uztvertas kā lieliskas vietas, kur meitenēm uzsist klačiņu un zēniem sarokoties un apspriest jaunumus. Gruzīnu reliģiozitāte ir sliktā vēsts seksa tūrisma cienītājiem un fiksā seksiņa kārotājiem — ja arī Gruzijā ir prostitūtas, viņas uz ielām nestāv. Vieglas uzvedības meitenes, domāju, arī būtu grūti atrast, jo šajā valstī vairums jauniešu seksu neatļaujas līdz pat kāzu naktij.
Toties ir labā vēsts latviešu gaišmatainajām sievietēm, ja viņas baidās no gruzīnu vīriešiem, kuriem ir gandrīz vai pienākums izrādīt uzmanību ikvienai blondīnei. Trīs naktis latviešu un lietuviešu meitenes vienas pašas gāja Tbilisi ielās izklaidēties — ēda, dzēra, dejoja un stāstīja gruzīnu vīriešiem, cik viņu sievietes ir skaistas un foršas. Visas izbaudīja gruzīnu vīriešu uzmanību, ne mirkli nejūtoties apdraudētas.
Pirmās dienas vakarā, kad Madonna būs aizveda vakariņās uz vienu no restorāniem, atklājās, ka gruzīnu vīriešu attiecības ar skaistām sievietēm ir viens no iemesliem, kādēļ Madonna vispār ir atteikusies no domas precēties ar gruzīnu. Pēc viņas vārdiem, Gruzijā uz katrām astoņām sievietēm ir tikai viens vīrietis (otrs gids — Sandro gan apgalvoja, ka šī statistika ir stipri pārspīlēta), tādēļ katrs no viņiem atļaujas vienu oficiālo sievu, otru mīļoto sievu un trešo mīļāko. Turklāt bezdarba dēļ bieži esot tā, ka naudas pelnītāja esot sieviete, kurai ne tikai jāstrādā algots darbs, bet arī jādara visi mājas darbi un bērni jāaudzina. Nē, Madonna, laimīgi tikusi vaļā no sava gruzīnu vīra, mācīšoties itāļu valodu un krāšot naudu, lai varētu dabūt Šengenas valstu vīzu un darba atļauju Itālijā. Tur viņa atradīšot sev labu, gādīgu vīru. Apgalvojumiem, ka arī Šengenas valstīs vīri mēdz krāpt sievas un piedzīvo tā dēvēto pusmūža krīzi, Madonna laikam nenoticēja.
Slēpotāji mākoņos
Otrā rītā Maho mūs autobusiņā sagaidīja ar pašgatavotu vīnu. Mēs trīs dienas dzērām Tsolikauri balto vīnu, patiesi brīnišķīgu, bet Maho smējās par mums un teica — tas nav vīns. Īstu vīnu neražo fabrikās, to gruzīni gatavo no pašu dārzos audzētām vīnogām. Maho gatavotais vīns, lai gan mutē ik pa brīdim ieskrēja kādas vīnogas miziņa, bija brīnišķīgs. Ar to mēs iestiprinājāmies, pirms sākt ceļu kalnos uz Gudauri slēpošanas kūrortu.
Lai nokļūtu Gudauri, no Tbilisi jābrauc ar autobusu tieši pa Kara ceļu. Tas savieno Tbilisi ne ar ko citu kā Krieviju — pa šo ceļu, pārkāpjot Gruzijas un Krievijas vienošanos par mieru, 1799.gadā iesoļoja milzīgās kaimiņvalsts karaspēks, lai okupētu Gruziju. Gruzīni vēl tagad to krieviem nav piedevuši un, ja Krievija ir uzlikusi embargo Gruzijas vīnam, tad Gruzija ir kļuvusi neviesmīlīga krievu tūristiem — Gudauri krievu valodu nedzirdēt. Daudz biežāk dzirdama latviešu valoda. Ak, kāda laime ir braukt garām brīnišķīgām kalnu ainavām un redzēt tik daudz sniega, ka tajā var iekrist līdz pat padusēm.
Gudauri ciemats, kas atrodas 2000 metru virs jūras līmeņa, ir viegli sasniedzams. Tas ir tikai 120 km attālumā no Tbilisi. Slēpot tajā var no decembra līdz pat aprīļa vidum, dažkārt pat maija sākumam. Un tagad pats būtiskākais — slēpju, snovborda dēļu nomas un pacēlāju biļešu cenas te ir tik fantastiski zemas, ka nebaidos teikt "neticami". Piemēram, slēpju un zābaku noma visai dienai maksā vidēji 10 latu, par pacēlāju jāmaksā aptuveni 7— 8 lati dienā. Trases ir labi aprīkotas un ir iespēja izvēlēties sev tīkamas grūtības pakāpes trasi. Pati pārliecinājos — ja ar pacēlāju paceļos augšā tikai līdz pirmajam līmenim, nobrauciens ir tik lēzens, ka arī bērniem nav grūti slēpot. Jo augstāk, jo interesantāk — pacēlājs var uzvest līdz pat 3006 metru augstumam tā, ka mākoņi pinas pa kājām.
Gudauri un tās pakājē ir 14 viesnīcu vai viesu māju, no kurām gan neviena nav četrzvaigžņu, bet kam gan slēpotājiem vajag zvaigznītes. Nakšņošana maksājot vidēji 25—40 latu. Mūsu gids Sandro Sulamnidze ieteica latviešiem izmantot arī otru slēpošanas kūrortu Bakuriani, kur arī varot itin labi izslēpoties, pārnakšņot pie vietējiem gruzīniem par aptuveni pieciem latiem. Turklāt vēl iegūstot priekšrocību baudīt gruzīnu pagatavotu maltīti. Pēc manas pieredzes katrai no tām vajag vismaz divas stundas, neskaitāmi daudz tostu, vīna glāžu un desertā ir daudz sirsnības un smieklu.
Ēst un neaptaukoties
Katram, kurš nokļuvis Gruzijā, jārēķinās — būs jāēd, daudz jāēd. Un jādzer, jo neatsaukties tamadam (tamada ir cilvēks, kurš saka tostu, visbiežāk — vīrietis) ir vienkārši nepieklājīgi. Aizbraukt no Gruzijas, tā arī nebaudot Kindzmarauli, Tsolikauri vai vismaz Saperavi vīnu, vispār ir kas neiedomājams.
Sākumā viss šķita vienkārši. Tomāti, gurķīši, kinza un tamadas, kas mūsu kompānijā bija Sandro, pirmais tosts par mieru un draudzību. Bet pēc tam obligāti jāēd hinkaļi — ar gaļu pildīti miltu plācenīši mazas kafijas krūzes lielumā, kuri jāēd ar rokām un no kuriem vispirms jāizsūc šķidrums. Tā tikai šķiet, ka hinkaļi ir kas līdzīgs pelmeņiem. Nē, tie ir daudz gardāki un sātīgāki. Un, kad apēsti vismaz trīs, tamada saka tostu. Atkal jādzer. Kad ir izdevies tikt galā ar hinkaļiem, tikai tad tiek nesti mazi podiņi, pilni ar sautētām sēnītēm, vistu spārniņiem un kājiņām vai šķīvji, uz kuriem gozējas mazas, ceptas foreles. Pamēģiniet nenogaršot! Un tad atkal jādzer. Un tad vēl jāēd hačapuri — ar sāļu, sātīgu sieru pildīta maize, nu ļoooti garšīga. Jā, apēst to visu nav vienkārši. Bet trijās dienās es Gruzijā neredzēju nevienu resnu gruzīnu. Nevienu! Tātad hinkaļi un hačapuri ir veselīgi.
Tirgus atmodina Puškinu
Visskaistākos mirkļus mūsu latviešu un lietuviešu meiteņu pulciņš piedzīvoja, izlūdzoties gidiem brīvību apmainīt baznīcu apmeklējumus pret sēra pirti un krāmu un augļu tirgiem. Kad saulainā svētdienas rītā mēs lauzāmies cauri suņu, papagaiļu un vistu tirgoņiem, lai tiktu pie garšvielu, sieru, ābolu un granātābolu pārdevējiem, pasaule likās trokšņainas gaismas pielieta. Pat tirgošanās bija sirsnīgas vienkāršības pilna, un mums maisiņos sabira vēlīgi doti granātāboli, skābēti tomāti un rieksti vīnogu sulā. Nemaz nebrīnījos, kad viena no mūsu pulciņa pēc tirgus atcerējās teju visus Aleksandra Puškina dzejoļus, kurus viņš sarakstīja Gruzijā.
Pēdējo laimes mirkli Gruzijā izbaudīju, bez lūkošanās pulkstenī vērojot, kā pie Jvari klostera, kas atrodas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, satiekas Aragvi un Mtkvari upe. Saskaņā ar leģendu vietā, kur tagad atrodas klosteris, IV gs. Svētā Nino stāvējusi un lūgusi Dievu, lai viņi palīdz gruzīnu vidū izplatīt kristietību. Krustu viņa izveidoja, sakrustojot divus vīnogulāju zarus un sasienot tos ar saviem matiem. Ar vīnogulājiem nestu kristietību gruzīni pieņēma.
Raksta autore bija aviokompānijas