Valentīna Eiduka ar šķēpa mešanu nodarbojas jau vairāk nekā 50 gadu. Viņa izaudzinājusi piecus olimpisko spēļu dalībniekus. Divi no viņiem Latvijai dāvinājuši sudraba medaļas - Vadims Vasiļevskis medaļu izcīnīja pirms četriem gadiem Atēnās, Ainars Kovals šogad Pekinā, bet šķēpmetēja Sinta Ozoliņa Pekinā laboja Latvijas rekordu, pirmo reizi šķēpu metot pāri 60 metru līnijai. Sportā liktenis Valentīnai Eidukai bijis labvēlīgs. Arī tagad trenere negrasās mest mieru.
Trīs vienā
Taču gada labākā trenere ilgi nepiekrīt intervijai. Sak, vai nu jums gluži nav cilvēku ar labiem mitekļiem, ka mans jābildē? Galu galā tomēr vienojamies par tikšanos, un tad gan tieku pārsteigta. Kad ar grūtībām samaināmies vietām šaurajā priekšnamā un apsēžamies viena otrai pretī gaišajā, bet ļoti nelielajā viesistabā, Valentīna kā atvainodamās atgādina - es taču gribēju atteikties. "Tā arī rakstiet, ka te ir trīs vienā - viesistaba, guļamistaba un darba istaba. Jums par godu saliku dīvānu, skapjos sabāzu visu, kas uz atzveltnes krēsliem un citur novietots. Nav jau vietas, kur visu salikt. Ja es varētu uzzīmēt tādu mazītiņu guļamistabu šim dzīvoklim klāt, tad gan būtu laimīga."
Jaunībā īstenā rīdziniece Valentīna Eiduka labprāt
pastaigājusies hipodroma rajonā, kur atradās arī Lapiņu kolonijas
mazdārziņi. Viņa priecājās par zaļo apkārtni un domāja - te es
labprāt dzīvotu. Kā paklausot līdakas pavēlei, sporta biedrība
Dinamo 1972.gadā par nopelniem sportā viņai piešķīra vienistabas
dzīvokli zaļajā sapņu vietā, padomju laikos tik populārajā
hruščovkā. Gadiem ritot, Valentīna kļuva par izcilu šķēpmetēju
treneri, bet hipodroma vietā tika uzcelts Olimpiskais sporta
centrs.
Rajonu pret citu nemainītu
Valentīna bilst, ka atrašanās vieta arī ir šī dzīvokļa vienīgā pašreizējā priekšrocība: "Nokāpju pa kāpnēm, pāreju pāri ielai un esmu darbā. Ainārs (Kovals) nāk uz treniņu divpadsmitos, Vadims (Vasiļevskis) - trijos, pa vidu es pagūstu mājās pusdienas ieturēt. Šo rajonu nemainītu ne pret vienu citu. Kā gan citādi es varētu uz treniņiem izbraukāt?"
Būtībā jau dzīvoklītis ir jauks. Valentīna neslēpj - kamēr pagājušajā gadā bijusi uz mačiem Japānā, radiņi uztaisīja remontu. Istabā koka dēļu grīda. Tā bijusi jau no laika gala, bet krāsota un pārkrāsota. Kad sākuši to krāsu ņemt nost (ak Dievs, šito darbu!), atklājies, ka dēļi joprojām ir ļoti labā stāvoklī. Tagad tie ir nolakoti.
Mani iepriecina gan gaišie sienu un mēbeļu toņi, gan orhideja uz
palodzes. Valentīna atzīstas, ka puķi īpaši nelolojot, neesot
laika, bet gada laikā orhideja jau nez kuro reizi tomēr
uzziedējusi.
Suvenīrus nekrāj
Protams, trenerei ar tik lielu stāžu un tik slaveniem audzēkņiem iznācis ceļot pa visu pasauli. Cilvēki no šādiem braucieniem ved mājās dažādus suvenīrus. Valentīna nevar, saka: "Nav kur likt. Ja kaut kas ļoti iepatīkas, tad atļaujos - pavisam maziņu." Dzīve ir gara, un mazpamazām lietas krājas pašas no sevis. Mājasmāte atvainojas, ka uz skapja saliktas somas, bet - nav jau kur tās likt. Priekšnamā izvietotais sienas skapis tāds māneklis vien ir - šaurā iedobumā aiz skapja durvīm ir pavisam nedaudz vietas. Arī dators istabā it kā pielipis skapja sienai. Laime, ka Valentīna pie tā nepavada daudz laika.
Trenere ar acīm seko fotogrāfa darbam, baidās, ka viņš nejauši var pavērt skapja durvis: "Tagad visu esmu sagrūdusi kur ko, ja attaisīsiet durvis, mana mantība gāzīsies laukā."
Ar īpašu cieņu un lepnumu šerpā trenere glabā sporta gaitu liecinieces - balvas, medaļas, diplomus, savu audzēkņu fotogrāfijas. Nojaušu, ka jaunā meitene kādā fotogrāfijā ir mana sarunu biedre. Viņa apstiprina: "Tas ir mans sporta gaitu sākums, man toreiz bija sešpadsmit gadu.