Bet kā klājas tiem, kam doties ziemas guļā ir lemts? Aizmigt un mierīgi nogulēt līdz pavasarim ir liela māka. Piemēram, ja tu esi sikspārnis, tev ir jāatrod ala vai pagrabs, kurā gaisa temperatūra nenokrīt zem nulles, lai guļot nenosaltu, un nepaceļas virs +8 grādiem, lai nepamostos nelaikā. Aizmidzis sikspārnis nav pasargāts no plēsīgiem dzīvniekiem. Savu reizi pat lielā zīlīte ziemojošu sikspārni izmanto par ērti pieejamu barību, knābājot to kā pie loga piekārtu speķa gabaliņu.
Sikspārnis nekad nevar būt drošs, ka kāds viņu nepamodinās nelaikā. Viena no lielākajām kļūdām zvēriņam ir izvēlēties cilvēku bieži apmeklētas alas. Visbiežāk sikspārņi tiek pamodināti, cilvēkam to pat nenojaušot, - pietiek ar troksni vai spilgtu gaismu. Katra pamošanās sikspārnim ir saistīta ar enerģijas patēriņu, taču atjaunot enerģijas rezerves ziemā nav iespējams. Vairākkārt no ziemas guļas uzmodināts sikspārnis pavasari var arī nesagaidīt. Tāpēc tiem, kam padomā alu apmeklējums, vajadzētu apsvērt, vai to nevar atlikt līdz pavasarim. Ja nav iespējams no tā atturēties, derētu paturēt prātā, ka tā kādam ir guļamistaba, un uzvesties tik klusi, kā guļamistabā pieklājas.
Došanos ziemas guļā un tādējādi arī normālo gada ritmu dzīvniekiem izjauc pēdējo gadu siltās ziemas. Šajā siltajā rudenī sikspārņi ziemas guļā devās vēlu, jo arī kukaiņi lidoja gandrīz līdz Latvijas jubilejai.
Vēlēsim sikspārņiem un citiem ziemas gulētājiem īstu ziemu un netraucētu miegu līdz pat pavasarim!