Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Indija

Šis Indijas stāsts būs par pakāpenisku atvadīšanos no rietumu tradīcijām, vecu un ne tik vecu, visiem zināmu un mazāk pieminētu vēsturisku liecību meklējumiem un — pats galvenais — par stundām garām pasaules sarunām, kas uz globālo ekonomisko krīzi, dzīvi un lietām mums apkārt mudina paraudzīties daudz brīvāk, tā ļaujot ieraudzīt tās daudzās mazās, sirdi sildošās lietas, kuras ikdienas steigā paslīdējušas garām.

Sarkana saule izmisīgi cenšas izspraukties cauri putekļu mākoņiem, kas pilsētas siluetu dara dūmakaini noslēpumainu. Saule cīņā ar smogu nepārprotami zaudē. Uz centru virzās taurējošu auto straume. Bakstot ar pirkstu kartē un lapiņā, uz kuras rakstīts viesnīcas vārds, es iebraucu Deli. Pašā centrā ir Konopleisa laukums. Maģiskais aplis ar observatoriju centrā cenšas izdarīt neiespējamo — savienot trīs reiz majestātiski skaistas pilsētas. Viesnīca ar jumta terasi brokastīm nav gluži Manhetenas studija, taču lieliski pilda pirmās dienas uzdevumu — ir ērts drošības spilvens, kad strauji nomainīta kultūrvide un laika josla, kā arī perfekta vieta, kur satikt sev līdzīgos un iegūt jaunāko informāciju par ceļošanu Indijā.

Piecus stāvus zemāk pilsētas troksnis ik minūti paaugstina decibelus, un mana pirmā čaja glāze Indijā šķiet ārprātā salda. Tēja vārīta pienā ar cukuru un ingveru. Ir labi. Pirmā diena būs pieminekļiem. Sarunās noskaidroju pārvietošanās izmaksas un patieso attālumu. Divas kanādietes to veikušas vakar, maksājušas šoferim apmēram piecus latus par dienu. Ar Klaudiju no Vācijas, kura tikko iebraukusi no Nepālas, vienojamies, ka šādu joku mēs varam atļauties.

Mums patrāpās šoferis bubinātājs — un laipni lūgtas pilsētas satiksmē, kur luksoforu gaismas paredzētas ielu izgreznošanai, ne satiksmes regulēšanai, kur šoferi noloka sānu spoguļus, lai kāds tos nenolauztu, kur signāla taures kauc bez apstāšanās un auto straumi var pārtraukt tikai kādas lepnas baltas govs pastaiga pa ielas braucamo daļu.

Bubinātājs, taurēdams cik spēka un rokas vicinādams (tā tiek parādīts pagrieziens), tuvina mūs pirmajam objektam. Kutb Minara komplekss ir senākā Indijas mošeja, kura ap 1100.gadu būvēta uz hindu un džainu tempļa drupām. Šķiet, ka unikālais smilšakmens tornis dzied. Protams, pats tūkstošiem rakstu rotātais tornis jau nedzied, tie ir papagaiļi, kas saspraukušies visās laika izbrīvētajās plaisās. Ap torni čivina skolēni. Blondu sieviešu parādīšanos pavada apspiesti spurdzieni. Hallo madam! Which country from? What"s your name?1 — trīs maģiski teikumi, kuri uz mēles būs teju katram satiktajam indietim.

Kņadu iztālēm slinki vēro policists ar bambusa nūju rokā. Kārtībai jābūt.

Nākamā pieturas vieta Džama Masdžid ir lielākā mošeja Indijā. Ārēji grandioza, tā ir kā vārti uz patieso Indiju. Mošejas pakājē metāla detektors, kas izmisīgiem pīkstieniem nesekmīgi cenšas piesaistīt snaudošo policistu uzmanību. Tikpat saldi uz mošejas centrālo vārtu trepēm snauž bezpajumtnieki, ubagi šķindina bundžas, puikas tirgo nekam nederīgus niekus, pie sētas publisko pisuāru rindā vīri nokārto dabiskās vajadzības, baloži, apmierināti bubinādami, knābā sacepuma drupačas. Smags putekļu, tveices, daudzkārt vārītas eļļas, nabadzības un cilvēku sviedru pilns gaiss lēni nosēžas plaušās.

Pie ieejas mošejā jānovelk kurpes. Tās jāatstāj ārpusē, un, tā kā es to daru pirmoreiz, uz īsu mirkli pārņem mulsums. Ar Klaudiju vienojamies, ka kurpes pieskatīsim uz maiņām. Mošeja kā mošeja, tikai krietni lielāka. Taču tajā ir arī kas īpašs — uzrāpjoties vienā no minaretiem, var redzēt modernās pilsētbūves meistarstiķi — jauno Deli centrālo asi, kas jau minēto mošeju un daudz jaunāko Konopleisa laukumu un Parlamenta pili nostāda perfekti taisnā rindā, tā teikt, no vēsturiskā uz moderno.

Ja par moderno, nevar nepieminēt arī pilsētas greznāko širpotreba templi — Lotosa templi, kas kā trausls dzelzsbetona zieds atplaucis vienā no pilsētas pakalniem. Šeit viss ir ātri un skaidri — kurpes nododam pa labi, sastājamies rindā uz balta marmora trepēm un grupiņās pa 30 varam apmeklēt templi, kas atvērts visām reliģijām. Tad enerģiska gida pavadībā visiem jāapsēžas, jāpalūdz Dievs — kāds nu katram ir —, tad garām altārim, uz kura rindā salikti katras reliģijas relikti, un tad uz izeju. Īsi, skaidri un ātri. Rindā mēs, ārzemnieki, esam mazākumā. Kā skaidro līdzās stāvoša indiešu ģimene — lielpilsētā Dievam atliek mazāk laika, tāpēc reizi nedēļā atnākot šeit ātri nokārtot saistības ar Dievu.

Pa ceļam uz mašīnu nomu vēl gribam apskatīt elegantākās Mogolu karaļa kapenes — iespaidīgu ēku un strūklaku kompleksu, kas celts, lai godam pieminētu aizgājēju. Lai cik arī greznas būtu kapenes un lai cik aizrautīgi bariņš japāņu tūristu tās fotografētu, man tomēr šķiet, ka dižajam vadonim vienam šeit ir drusku garlaicīgi.

Te mūsu rimtajā dienas plānā iesaistās bubinātājs. Noteikti esot jāredz indiešu kultūras tradīcijas, un viņš tās parādīšot. Izklausās aizdomīgi, bet laika zonu maiņas noguruma iespaidā piekrītam un, protams, nokļūstam paklāju veikalā. Tiekam ārā jau pēc vienas tējas krūzes un bez paklājiem, nosolījušās noteikti atbraukt ceļojuma beigās un nopirkt kādu no kruzuļainajiem brīnumiem. Bubinātājs nav pārāk laimīgs, bet savu mazumiņu par ieinteresēto tūristu atvešanu no veikalnieka noteikti ir nopelnījis. Ja būtu ko nopirkušas, summa būtu lielāka.

KĀ NOĪRĒT AUTO

Un tagad pirmais pārbaudījums — katrai no mums vajadzīga mašīna turpmākam ceļam. Mans mērķis — Rādžastāna, Klaudijai — Kašmira. Pirmais tā sauktais government app.2 kantoris rēķina fantastiski — mašīnas īres cena augstāka nekā Rietumeiropā, taču, kā skaidro atbildīgais vīrs, tas tāpēc, ka viņš pārstāvot ļoti drošu kompāniju, un kā pierādījumu no nospeķotas mapes izceļ vecu kopiju no kāda vācu ceļojumu žurnāla, kurā pieminēts viņa vārds. Mūsu priekšā uz galda gulst ar roku rakstītas pateicības vēstules un čajs, bet kalkulatorā skaitļi mainās te uz augšu, te uz leju. Ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs, un mēs nolemjam atrast Deli vienīgo oficiālo tūristu biroju.

Tas tik tiešām ir valdības iestādījums, kas teorētiski informē par ceļošanas iespējām un sniedz izziņas. Obligāta sastāvdaļa ir buklets Incredible India3. Plašajās putekļiem klātajās biroja telpās ir zināma kārtība. Vispirms tūrists tiek piereģistrēts un jaunākais inspektors sniedz priekšlasījumu par Incredible India, tikai pēc tam drīkst sēsties pie atbildīgā virsnieka. Mums trāpās vīrs, kuram savos četrdesmit liekā svara dēļ jau ir grūti pārvietoties. Atkal tas pats priekšlasījums un skaidrojums — ja īres kantora nosaukumā ir tikai government app., tas nav nekāds valdības apstiprināts un uzticams ceļojumu birojs. App. nozīmē appealed4.

Tas ir pirmais ieguvums, otrais — divu tuvāko oficiālo aģentūru adreses, kuras tuklais vīrs mums iespiež saujā, tramīgi skatoties pār plecu. Viņš neko neiesakot, tikai norādot, ka šīs esot uzticamas.

Nonākam krietni solīdākā iestādē ar gluži indiskām cenām. Mašīnas un šofera noma ir apmēram 10 eiro (Ls 7) dienā. Tas ietver arī benzīnu un ceļa nodokļus.

VAI ESAT LAIMĪGA?

Septiņi no rīta. Pie viesnīcas jau stāv balts 50.gadu auto un šoferis uniformā. Vakar kantorī gan iepazīstināja ar citu vīru, kurš sāka garu skaidrojumu par mātes slimību un vēl nez ko, kas liedzot viņam braukt. Jaunais šoferis izliekas, ka perfekti saprot angliski, un katru manu teikumu, līdz galam nenoklausījies, pārtrauc ar sparīgu no problem!5.

Kad atstājam Deli, skatam paveras cita perspektīva. Intensīvā satiksmē aktīvi piedalās govis, ēzeļu un mūļu pajūgi, kamieļi, ziloņi un mērkaķi. Pa atvērto logu klikšķinu fotoaparāta slēdzi, bet šoferis reizi piecās, desmit minūtēs pārjautā: Are you happy madam6? Ja smaidu, laikam izskatos laimīga un rodas iespēja nerunāt, bet vērot dzīvi, kas lēni slīd aiz automašīnas loga. Šoferis nosacīto klusumu nespēj izturēt un lauzītā angļu valodā aizsāk garu un emocionālu monologu par Indijas tautu tradīcijām. Par to, ka musulmaņi nav labi ļaudis, ka šeit daudzi atšķirībā no viņa ir krāpnieki, ka ASV ir lieliskākā valsts pasaulē, ka nauda ir otrā vietā pēc Dieva. Ja godīgi, noticu tikai pēdējai prātulai, pārējās šķiet frāzes, kas iemācītas, lai radītu tūristam draudzīgu noskaņu un ceļa beigās saņemtu dzeramnaudu, kuru, starp citu, var arī nemaksāt.

Pēc piecu stundu dzīvā kino, kas vērots pa atvērto mašīnas logu, esam sasnieguši Džajpuru — tuksneša vārtu pilsētu. Koši rozā mūri, greznās pilis un forti ir viens no spilgtākajiem reiz bijušās karaliskās varenības pierādījumiem. Šī ir pilsēta, kuras ielās mašīnas, rikšas un pajūgi, apdullinoši pīpinot, brauc pāris milimetru atstatumā cits no cita, kuras tirgos var atrast greznākos sari Indijā un kurā zelta cenas ir smieklīgi zemas, ja vien, protams, ir spēks un prasme kaulēties. Šī ir pilsēta, kurā klusumam ir vislielākā vērtība.

Ir pēcpusdiena, sākas lūgšanu laiks, un es gribu nonākt senā saules dieva templī, kurš nav starp pirmā numura tūristu vietām un kurā lūgšanas notiek pa īstam. Šoferis, protams, ceļu nezina, tāpēc mēs bieži stājamies. Viņa pamatojums — es varot nofotografēt mērkaķus, kas, slinki satupuši uz kāda klostera sienas, grauž zemesriekstus, vai cūkas, kas ganās ielas vidū, vai kādu kamieli, kas skumji velk ratus ar zariem. Un tā pirms katra krustojuma atskan — bilde, kundze! —, šoferis nobremzē, un es varu fotografēt. Iebilstu, ka būs jau labi un varbūt tomēr brauksim tālāk, taču atskan aktuālais jautājums: "Vai esat laimīga, kundze?" Un tūlīt: "Ļoti laba bilde!"

Pēc zināmas cīņas ar krustojumiem templis ir atrasts un ir meklējumu vērts. Stāvs ceļš ved kalnup, un kuplas indiešu ģimenes dodas uz vakara lūgšanu. Ubagi stāv, neuzbāzīgi pastiepuši bundžas, kurās vientuļi grabinās dažas rūpijas. Zemākās ūdens kaskādēs pirms vakara lūgsnas mazgājas sievietes un bērni, nedaudz augstāk — vīrieši. Sievietes mitrajos sari gluži kā dievietes pirms vakara lūgšanas sasukā garos, spīdīgi melnos matus un rotājas samteņu krellēm — svētiem ziediem, kas līdztekus vīrakam gaisu pilda ar rūgteni saldu aromātu. Kad mazgāšanās rituāls ir galā, ūdensbaseinus pilda mazas peldošu sveču liesmiņas. Čalas pieklust, un iestājas dziļdomīgs klusums, kuru reizi pa reizei pārtrauc tikai gonga skaņas un mērkaķu sasaukšanās uz klintīm — dzīvnieki piesaulītē meklē ērtāko vietu vakarēšanai. Šeit viss ir pa īstam, un miers, kas pārņem, ļaudīs raugoties, ir gluži vai sirreāls.

Atceļā uz pilsētu šoferis iesāk dīvainu sarunu par to, ka man piestāvētu sari, un, kā jau nojaušu, nākamā pietura ir veikals. Taču templī gūtais miers dominē, un veikals tā arī paliek neapskatīts.

Pēc vakariņām viesnīcas iemītnieki ar Lonely Planet "bībelēm" rokās pulcējas jumta terasē uz ēdienkartē neesošu alu. Alkohola tirdzniecības licence ir dārga, un alu faktiski visur, izņemot dārgus restorānus, tirgo nelegāli — pasniedz vai nu tējas glāzē, vai arī atnes pudeli un lūdz to novietot kādā mazāk redzamā vietā, piemēram, zem galda. Šeit alu pasniedz tējas krūzēs. Mēs, seši viesnīcas iemītnieki — divi amerikāņi, kas strādājuši bankrotējušajā finanšu kompānijā Lehman Brothers, divas vācu skolotājas no Berlīnes, izbijis uzņēmuma priekšnieks no Barselonas un es —, ieinteresēti vērojam pilnmēness apspīdēto futbola laukumu, kurā pat naktī ganās kazas, un apspriežam dienā redzēto, vēl iecerēto un pavisam reālo, mājās palikušo ekonomisko krīzi.

MAHARADŽU MANTOJUMS

Rīts Džajpurā aust karsts. Jau +30. Manos plānos ir netālā Ambera. Pirms gadiem piecsimt tā bija Džajpuras pavalsts galvaspilsēta, kuru ārkārtīgā greznībā uzcēla maharadža. Detalizēti sudraba gravējumi Kālī templī, stikla spoguļu spēles Uzvaras zālē un fantastiski durvju gleznojumi, kurus papildina smalki akmens grebumi slēgtajos pagalmos. Skan pieklusināta tautas mūzika, pagalmā lieli un skumji dažādās krāsās izkrāsoti ziloņi vizina tūristus pāris kvadrātmetru perimetrā. Ik uz stūra tirgotāji un uzstājīgi gidi, no tiem var tik vaļā, uzkāpjot aizsardzības mūros.

Pēcpusdienā ir īstais brīdis, lai arhitektūras pieminekļos valdošo mieru nomainītu pret pilsētas burzmu un iejuktu sarkano mūru līkločos starp krāšņu zīda sari un reibinoši smaržojošu samteņu stendiem. Ielu krustojumus rotā smaidīgas saulītes, cauri gājēju pūlim kviekdami laužas ņipri sivēni, pērtiķi pūlī uzmanīgi meklē cilvēkus, kuriem varētu atņemt saulesbrilles, kolas pudeli vai kādu citu spīdīgu nieku, bet mazi, trausli ēzelīši skumīgi noraugās uz milzu vezumiem, kurus reiz noteikti būs jāvelk. Lai iegūtu pilnu ainu, vēlams uzkāpt uz kādas centrālo krustojumu ēkas jumta. Mazās svētnīcās kūp svecītes un vīraks kādam no dieviem. Paceļot acis augšup, redzams, kā ielu burzma lēni pazūd tuksnesī.

Vakarā viesnīcas iemītnieki atkal sapulcējas uz alu tējas krūzē un pārcilā dienas darbus. Izskatās, ka visiem šoferiem mēs esam pavisam nepareizi tūristi, kas nesaprotamā kārtā izlaiž veikalus, tāpēc vācu skolotājas šodien atstātas indiešu kinoteātrī — lai bauda mākslu, spānis negribēdams dabūjis braucienu ar ziloni (man no tā izdevās izvairīties, paziņojot, ka baidos no augstuma), bet amerikāņi, kas patiesībā gribēja nokļūt manis redzētajā saules dieva templī, tikuši atbrīvoti no ļaunajiem gariem. Pati to nemaz nezinot, es šajā templī nonākšu dienu vēlāk.

KĀ ATBRĪVOTIES NO ĻAUNAJIEM GARIEM

Laiks atvadīties no maharadžu pilīm un doties skatīt lielāko no Indijas brīnumiem — Tādž Mahala templi Āgrā. Taču vēl ir pāris vietu un lietu, kuras vērts apskatīt pa ceļam.

Kad iesniedzu šoferim lapiņu ar šodienas pieminekļu plānu, viņš izskatās krietni pašapzinīgāks nekā iepriekš un, pat īsti tajā neieskatoties, nomurmina — labi pieminekļi —, un, protams, neaizmirst parasto jautājumu: "Vai esat laimīga, kundze?" Ir skaidrs, ka šis jautājums atbildes negaida, un varam doties ceļā. Manuprāt, braucam uz Abhaneri, kur rīsa lauku vidū būtu jāpaceļas vienam no vislabāk saglabātajiem tempļiem. To raksturo smalki akmens grebumi un tumsnēja elegance. Taču izskatās, ka šoferis ir citās domās. Drīz top skaidrs, ka arī es braucu uz ļauno garu izdzīšanas templi. Izskatās, būšu tieši laikā uz pirmo rīta rituālu.

Pa kokiem aizaugušu taciņu iesoļoju tieši centrālajā pagalmā. Stūros izlikti lieli videoekrāni, apkārt tekalē mūki, tempļa apmeklētāji, gaidot audienci pie galvenā ļauno garu izdzinēja, ir sastājušies garā rindā. Mani ieraudzījuši, indieši sarosās. Šeit taču parasti tūristi nenāk, bet, redz, jau otro dienu pēc kārtas baltais cilvēks ieradies. Arī es ar interesi ekrānos vēroju tempļa iekšienē notiekošo ļauno garu izdzīšanas procedūru — garu apsēstais tiek apkvēpināts ar vīraku, apkārts ar tumšo, ne koši dzelteno samteņu krellēm un nostādīts krīta apļa vidū. Notiek gari dziedājumi, rituāli ar uguni, rīsiem un ūdeni. Tad dejas, atkal dziedājumi un kustības. Svētais tēvs ir transā, mani aiz piedurknes rausta mazi puikas mūku drēbēs. Angļu valoda šeit lieka, bet no murdoņas apkārt noprotu, ka nolemts arī mani atbrīvot no ļaunajiem gariem. Puikas, savā starpā grūstīdamies, vedina mani uz tempļa pusi, visi rindā stāvētāji, kurus man nākas apiet, uzmundrinoši kaut ko savā valodā murmina nopakaļ. Slieksni pārkāpjot, izmantoju vienīgo man zināmo indiešu labdienas vārdu "namaste". Tas, ko pirms brīža redzēju lielajā ekrānā, tagad notiek ar mani. Un atkal ir tā dīvainā sajūta — kā kino, kurā tu piedalies statista lomā un ļaujies, lai lietas notiek iecerētajā kārtībā.

Apmēram pēc pusstundas priesteris uzskata, ka visi ļaunie gari mani ir pametuši, ap roku man apsien rezultātu apliecinošu lentīti un kaklā uzkar jasmīnu krelles. No ārpusē dzirdamās murdoņas noprotu, ka arī mana atbrīvošana no ļaunā visiem par prieku translēta lielajos ekrānos. Dīvaini, ka, tikai ārā ejot, pamanu daudzās dažādo dievu figūras, kuras visos stūros un augstumos izvietotas tā, lai apmeklētājs ne brīdi nepaliktu nepieskatīts.

KARALISKO BALOŽU KAPENES

Ceļā uz Āgru aiz loga garām slīd rīsa lauki, sarkanu ķieģeļu cepļi un mazas zemnieku būdiņas. Iebraucu Fatehpuras Sīkri ciemā, kur XVI gadsimtā viens no indiešu dižākajiem vadoņiem — imperators Akbars — pēc pareģotāja ieteikuma nolēma uzbūvēt galvaspilsētu. Augstākajā no nelielā ciema pakalniem slejas iespaidīgs islāma arhitektūras piemineklis — mošeja, kas apžilbina ar savu vērienu, bijušo greznību un tagadējo netīrību. Uzbāzīgajiem gidiem stingrā balsī paziņoju, ka gribu redzēt tikai un vienīgi karalisko baložu kapenes — lai ved mani uz turieni, ja ne, visi var būt brīvi. Puikas samulst un atkāpjas, bet es eju meklēt baložu kapus. Un te nu tie ir — tieši līdzās centrālajam lūgšanu namiņam fantastiski izrakstītos, mazos balta marmora sarkofādziņos apbedīti. Tikai pēc tam rindā salikti mazāk grezni valdnieka sievu sarkofāgi. Tā teikt, lietderības gradācija, jo mošejas pašā centrā apglabāti tikai tie karaliskā pasta baloži, kas varenajam valdniekam nesuši ziņas par uzvarām kaujas laukos.

Šī ir reiz varenās galvaspilsētas bezmaksas daļa, kurā tiesības nemaksāt jāizcīna smagās vārdu kaujās ar gidiem, tirgotājiem un kurpju pieskatītājiem. Pieminekļa maksas daļā ir pavisam citāda atmosfēra. Tur lēni un bez steigas var izstaigāt valdnieka mītnes kambarus, klausīties, kā ūdens rezervuāros spēlējas vardes, un vērot, kā skolēni iepazīst dzimtās zemes vēsturi. Viņi visi ir smaidīgi, draudzīgi un, pats galvenais, grib fotografēties. Zaudējusi modrību, iekļūstu piektklasnieku fotografējamo objektu sarakstā, un tagad teju vai katra mazā skolēna fotoaparātā būs mans piemiņas foto. Atšķirībā no pieaugušajiem, kuru pētošie skatieni reizēm kļūst apgrūtinoši, ar skolēniem ir citādi. Viņi kautrīgi nopēta, tad pieraksta visus personas datus savā skolas ceļojuma dienasgrāmatā un lepni paziņo, ka arī mācīsies Eiropā. Kaut kad vēlāk.

Tādž Mahalu tuvumā vislabāk skatīt agri no rīta, kad, saulei austot, gaismēnu spēles baltajā marmorā izskatās īpaši iespaidīgi. Protams, katrs no tūkstošiem apmeklētāju to vien dara kā meklē labāko vietu, no kuras sava fotoaparāta objektīvā ietilpināt sevi un pieminekli visā cēlumā. Kāds tukls vācu pāris aizrautīgi fotografē indiešus sari, kāda japāņu grupa grib iegūt foto, kurā viņi izskatītos garāki par templi. Neatpaliek arī indieši un, protams, es. Visi fotografē visus un visur. Tā nu tas ir vienā no izcilākajiem pieminekļiem, kuru kāds vīrietis veltījis mīļotajai sievietei. Tiesa gan, kad diženais valdnieks arī pats sev gribēja uzcelt tādu pašu brīnumu upes otrā krastā, dēls viņu ievietoja trakonamā.

Turpinājums sekos

*

1Sveicināta, kundze! No kuras valsts jūs esat? Kā jūs sauc?

2 Valdības ap. (teorētiski būtu jābūt — valdības apstiprināts)

3 Pārsteidzošā Indija (valsts sauklis, reklamējoties ārvalstu TV kanālos un arī pašu mājās)

4 Pieteicies licencei

5 Nekādu problēmu

6 Vai esat laimīga, kundze?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko