Nelielajā Āsiātas pilsētiņā Grenlandes rietumu krastā nedaudz virs polārā loka dzīvo mazliet vairāk par diviem tūkstošiem iedzīvotāju. Pilsēta atrodas uz salas. Ziemā tur var nokļūt tikai ar lidmašīnu, vasarā salas piekraste ir viena no labākajām vaļu novērošanas vietām tuvākajā apkaimē.
Āsiāta ir pazīstama arī ar to, ka šeit ir vienīgā ģimnāzija simtiem kilometru rādiusā. Tajā mācās divsimt skolēnu — vienā klasē ir gan tikko pamatskolu beigušie, gan arī 26 gadus veci jaunieši.
Izglītībai jauniešu vidū ir liela vērtība, vismaz tā saka viņi paši. To jūtu sarunās ar Edvardu un Kasaluku. Viņš ir 18 gadu vecs puisis ar panciski spurainiem matiem, viņa ir 19 gadu veca meitene ar eiropeiskiem sejas vaibstiem. Kad jautāju par vecākiem, izrādās, ka abi ir grenlandieši. Trešās pakāpes brālēns un māsīca, kuri viens par otru zinājuši jau kopš mazotnes, bet par draugiem kļuvuši tikai pirms pusgada.
Radniecība nav pārsteigums. Reizēm šķiet, ka gandrīz visi 57 tūkstoši Grenlandes iedzīvotāju ir tuvinieki. Kad pajautāju, kā Edvards un Kasaluka kļuva par labākajiem draugiem, viņi smejas — kopā organizējuši mācību braucienu uz Ēģipti un starpbrīžos kopā smēķē. "Smēķē šeit gandrīz visi," saka Kasaluka. Es nevaru nepiekrist, jo tik daudz smēķējošu jauniešu nekur citur neesmu redzējusi.
Kasaluka kādu laiku pavadījusi koledžā Norvēģijā. Ieguva stipendiju, taču ilgi tur neizturēja. "Es Norvēģijā jutos ļoti, ļoti vientuļa, un man ārkārtīgi pietrūka ģimenes. Man bija līdz kaklam skolasbiedru aizspriedumi un stereotipi par Grenlandi un grenlandiešiem. Es biju nogurusi atbildēt uz jautājumiem, vai tiešām visi grenlandieši ir alkoholiķi un cik no maniem radiniekiem ir izdarījuši pašnāvību. Reizēm likās, ka visa pārējā pasaule tiešām domā, ka mēs visi uz skolu braucam suņu pajūgos, dzīvojam iglā un nezinām, kas ir internets. Kādu dienu radās pārliecība, ka ir laiks braukt mājās — aizņēmos desmit tūkstošus kronu, nopirku vienvirziena biļeti uz Grenlandi un devos atpakaļ."
Kasaluka savu atgriešanos ne mirkli nav nožēlojusi, tomēr uzskata, ka Norvēģijā pavadītais laiks bijis vērtīgs: "Tā bija iespēja iepazīt dažādas kultūras un mācīties dzīvot patstāvīgi, bet es pilnīgi noteikti zinu, ka manas mājas ir Grenlande un es negribu dzīvot nekur citur."
Edvarda pieredze ar būšanu prom no mājām un ģimenes nav tik dramatiska — Āsiātā viņš jau otro gadu dzīvo viens un sapņo par stjuarta karjeru. Tā viņam ir galvenā motivācija mācīties. "Vispirms ģimnāzija šeit, tad stjuartu mācības Dānijā. Man ir jāprot peldēt, sarunāties vismaz divās valodās un būt jaukam pret cilvēkiem, pat ja man to negribas. Man tiešām šķiet, ka karjera aviokompānijā ir tas, ko vēlos. Tas ir fantastisks darbs — iespēja vienlaikus ceļot, runāt ar cilvēkiem un palīdzēt viņiem."
"Sapnis par darbu aviokompānijās nav retums," stāsta Nikolajs, 30 gadu vecs angļu valodas pasniedzējs no Dānijas, kurš Āsiātas ģimnāzijā strādā pirmo gadu, "jauniešiem šķiet, ka tas ir viegls darbs, ar kuru var nopelnīt daudz naudas un vienlaikus apskatīt pasauli. Taču jaunieši bieži vien neapzinās, ka labu darbu var dabūt tad, ja pirms tam enerģija ir ieguldīta mācībās." Nikolajs bijis pārsteigts, ka grenlandieši gandrīz nemaz nelasa grāmatas. "Kāda no manām skolniecēm mācību gada sākumā lepni paziņoja, ka savā dzīvē ir izlasījusi tikai vienu grāmatu. Kad es pats meklēju vietējā mēbeļu veikalā grāmatu plauktu, nevarēju atrast neko piemērotu. Šķiet, ka šeit jau no seniem laikiem cilvēki informāciju ir pieraduši uztvert kaut kā citādi." Lai gan būt skolotājam Grenlandē Nikolajs uzskata par izaicinājumu, viņš šeit ir nolēmis palikt vismaz dažus gadus.
AR LEDUSLĀCI AIZ MUGURAS
Grenlandē ātri vien tiek pieņemts viss jaunais. Jauniešu vidū cieņā ir gandrīz viss, kas šeit parādās no ārpasaules, īpaši Dānijas un Amerikas. Mobilie telefoni ir kļuvuši par nacionālo epidēmiju. Stāsti par to, ka jaunietis nopērk jaunākā modeļa mobilo tālruni un nākamajā dienā lūdz vietējai draudzei palīdzēt samaksāt rēķinu par elektrību, nav retums.
"Carpe diem! Dzīvo šodienai, baudi to, kas tev ir tagad, neraizējies par to, kas būs rīt. Grenlandiešiem tas ir ļoti raksturīgi, un man tas nemaz neliekas slikti," atzīst Dāvids (18), kurš līdz šim vairāk dzīvojis Dānijā. "Jo kā gan cilvēki dzīvoja agrāk? Vaļu un roņu mednieki? Ja laiks bija labs, viņi gāja medīt, ja ne — palika apmetnē. Viņi bija atkarīgi no tā, kāds laiks ir šodien, un daudz nedomāja par to, kas būs tuvākā vai tālākā nākotnē."
Lai gan šīs attieksmes dēļ Dāvida draugi reizēm iekuļas nepatikšanās, tai ir arī savas gaišās puses: grenlandieši māk atpūsties un baudīt dzīvi, neraizējoties par iespējamām problēmām. Kad tās uzradīsies, tad arī tiks risinātas. Dāvids gan uzreiz piebilst, ka ne vienmēr grenlandieši grib risināt problēmas. "Tā ir vēl viena daļa no mūsu senču mantojuma. Cilvēki šeit reti kad mēģina atrisināt konfliktus savā starpā. Ļoti bieži strīdi un nesaskaņas tiek ignorēti. Mūsu senči ar to visu tika galā īpašā veidā — ar bungu cīņām un savdabīgu apdziedāšanu, kas ir kaut kas līdzīgs mūsdienu repa mūzikai. Mana paaudze īsti vairs nezina, kā risināt konfliktus un problēmas, jauniešiem šeit bieži vien nav ar ko runāt par to, kas notiek viņu dzīvē. Viņi klusē, un tas nereti noved pie depresijas."
Runājot par grenlandiešiem, Dāvids bieži svārstās starp "mēs" un "viņi". Pēc divpadsmit Dānijā pavadītiem gadiem viņam ir grūti uzreiz pateikt, kas viņš ir. "Dānijā es biju grenlandietis. Šeit, Grenlandē, es esmu dānis. Tā īsti laikam tagad neiederos nekur. Dzīvodams Dānijā, es aizmirsu grenlandiešu valodu, bet ceru to atkal iemācīties. Vieglāk gan man padodas japāņu un vācu valoda." Viņš skumji pasmaida, jo esot sāpīgi ciemoties pie saviem jaunākajiem brāļiem un nespēt ar viņiem sarunāties.
Vienīgā radība, ar kuru Dāvids patiesi spēj identificēties, ir viens no Grenlandes simboliem — leduslācis. Par to atgādina arī tetovējums uz puiša muguras. "Leduslācis, tāpat kā es, ir kluss un var izdzīvot viens apstākļos, kas viņam nav piemēroti. Mūs abus ir grūti nokaitināt, bet, ja kādam tas izdodas, tad mēs kļūstam bīstami."
Par spīti izplatītajam stereotipam, ka leduslāči Grenlandē ir sastopami ik uz soļa, dzīvu leduslāci Dāvids nav redzējis. "Nav tā, ka mēs ar leduslāču mazuļiem spēlējamies pirms gulētiešanas," smaida melnmatainais puisis. "Šie dzīvnieki vairāk ir sastopami ziemeļos. Līdz ar globālo sasilšanu arvien biežāk dzirdami stāsti par to, ka leduslāči redzēti Dienvidgrenlandē, reizēm pat pilsētu tuvumā, revidējot atkritumu urnas un meklējot pārtiku. Siltais klimats nepadara viņu dzīvi vieglāku."
Tieši daba ir tas, kas Dāvidu velk un vienmēr vilks atpakaļ uz Grenlandi. Tā, kā ir šeit, nav nekur citur.
NOMEDĪT VALI ASTOŅU GADU VECUMĀ
Frederiks (19) kopā ar draudzeni Damāru un deviņus mēnešus veco dēliņu Tuluartoku dzīvo nelielā vienistabas dzīvoklī studentu kopmītnēs. Frederiks mācās un strādā, Damāra mācības jau ir pabeigusi un strādā pilsētas vienīgajā viesu namā.
Runājot ar Frederiku, ir neiespējami izvairīties no viņa mīļākā temata — medīšanas. "Es gribētu būt mednieks, tāpat kā mans vectēvs un patēvs. Zinu, ka ar to iztiku nopelnīt ir ļoti grūti, tādēļ, iespējams, medīšana paliks mana aizraušanās. Es uzaugu uz ūdens — neskaitāmas reizes kopā ar patēvu braucu zvejot un medīt roņus un vaļus. Man nekad nebija bail, ka varētu notikt kas nelāgs, izņemot reizi, kad patēvs izstāstīja, kā valzirgs uzbrucis mana vectēva laivai. Tad gan mazliet sabijos un cerēju, ka nevienam valzirgam virsū neuzskriesim."
Atceroties bērnības piedzīvojumus, Frederikam mirdz acis. Viņa medību kontā ir gan ziemeļbrieži, kurus viņš un patēvs desmitiem kilometru nesuši uz pleciem, gan roņi un putni. Tagad vairs tik bieži medīt nesanāk — mācības, ģimene un darbs aizņem gandrīz visu Frederika laiku, taču vasarās reizēm izdodas doties dažu dienu ceļojumos ar kādu no savas ģimenes medniekiem.
Jauniešu vidū Grenlandē var atrast gan tādus, kas vēl joprojām var detalizēti izstāstīt, kā visātrāk nomedīt roni, gan tādus, kuri nekad nav braukuši suņu pajūgos vai airējuši kajaku. Frederiks un viņa brālis medīšanas iemaņas iemācījās no vecākiem un cer, ka arī dēls gribēs turpināt dzimtas tradīcijas. "Manu dēlu medīt visdrīzāk mācīs mans brālis — viņam ir tikai astoņi gadi, bet viņš jau ir lielisks mednieks, kurš nomedījis vaļus un roņus. Tuluartokam gan vēl mazliet jāpaaugas."
VIENS SOLIS LĪDZ ĀFRIKAI
Vēl diezgan nesen Grenlandē būtu grūti atrast kādu citu, izņemot inuitus — grenlandiešus, kuri šeit dzīvo jau gadsimtiem ilgi un kuri rauc pieri, ja viņus sauc par eskimosiem, kas burtiskā tulkojumā nozīmē "jēlas gaļas ēdāji". Vēl pagājušā gadsimta vidū reti varēja redzēt citādu ādas krāsu, eiropeiskus sejas vaibstus vai matus, kas ir gaišāki par grenlandiski melnajiem.
Šodien grenlandieši ir īpatnējs tautību, kultūru un vēstures sajaukums. Rudmataini dāņu jaunieši runā grenlandiski, puisis Ipi, kura abi vecāki ir grenlandieši, savukārt atzīstas, ka vietējā valodā nesaprot ne vārda, bet es atkal un atkal dzirdu kādu stāstām par Sami — 18 gadu vecu tumšādainu puisi ar žilbinoši afrikānisku smaidu. Viņa vecāki pirms pārdesmit gadiem emigrēja no Eritrejas uz Dāniju.
Ar Sami tiekos saulainā un ļoti aukstā rītā — vienā no tiem, kad pēc minūtes mīnus trīsdesmit grādu salā sāk šķist, ka plaukstās ir apstājusies asinsrite. Lai gan Sami ārēji atšķiras no jebkura cita Grenlandē redzētā cilvēka, viņa stāsts par nokļūšanu šeit ir līdzīgs daudziem, kurus gadījies dzirdēt: dzimis un uzaudzis Dānijā, bet te nokļuvis, kad viņa tēvs kādu dienu nolēmis braukt uz Grenlandi strādāt par skolotāju. Sami atceras, ka toreiz nav bijis sajūsmā, jo, līdzīgi daudziem dāņu jauniešiem, arī viņa priekšstati par Grenlandi nebija daudzsološi. Sākums nelielā ciematiņā Grenlandes ziemeļos tiešām nav bijis viegls, jo Dānijā palika ne vien labākie draugi, bet arī Sami lielākā aizraušanās — bokss. Kad jautāju, cik viegli bija pierast pie klimata un temperatūras maiņas, Sami sāk smieties, jo aukstums ir viena no lietām, kuru vēl joprojām pēc divarpus šeit pavadītiem gadiem esot ļoti grūti izturēt. Viņš saka, ka varbūt cilvēki no Āfrikas vienkārši ir veidoti citādi, taču uzreiz piebilst, ka Eritreja un Grenlande ir krietni līdzīgākas, nekā sākumā varētu šķist. "Atšķirība vien tā, ka Eritrejā ir krietni siltāks. Āfrikā cilvēki ir ļoti līdzīgi grenlandiešiem — viesmīlīgi un atvērti, dzīvo mazos ciematiņos un nelielās pilsētās, līdzīgi kā šeit. Ciemojoties tur, jutos kā mājās, un arī šeit jūtos kā mājās."
Grenlandiešu viesmīlību Sami piemin vairākkārt, un tā ir pirmā īpašība, kuru Sami nosauc, kad sākam runāt, ar ko grenlandieši atšķiras no dāņiem. Viņš saka, ka šeit cilvēkiem ir īpašs talants likt citiem justies gaidītiem un pieņemtiem. "Kad aizeju pie kāda ciemos, es vienmēr jūtos mājīgi un jauki, un nav svarīgi, cik labi es šo cilvēku vai ģimeni pazīstu. Lai gan Grenlande ir auksta vieta, cilvēki šeit izstaro īpašu siltumu."
Sami, kurš prot nu jau piecas valodas — dāņu, angļu, grenlandiešu, arābu un vienu no Eritrejas dialektiem, stāsta, ka Grenlandē nekad nav saskāries ar rasismu. "Protams, reizēm jūtos citāds, bet nekad nav bijis tā kā Dānijā, kur ir daudz lielāki aizspriedumi pret citas ādas krāsas cilvēkiem. Es uzaugu vidē, kur dāņu bērni draudzējās ar dāņu bērniem un citādie pavadīja laiku ar citādajiem. Šeit jau no paša sākuma jutos pieņemts, un man bija viegli iekļauties pārējo jauniešu un studentu vidū. Tagad jūtos kā savējais."
Arī Nikolajs piebilst, ka grenlandiešu jaunieši ir ārkārtīgi draudzīgi un atvērti: "Tas ir pārsteidzoši, cik ātri viņi atrod draugus un padara citus par saviem draugiem. Dānijas ģimnāzijās parasti klasesbiedri draudzējas ar klasesbiedriem, taču šeit nevienu neinteresē, kura gada students katrs ir — visi draudzējas ar visiem. Mācību gada sākumā ģimnāzijā sāka mācīties pārdesmit jaunu skolēnu, taču es neesmu redzējis nevienu atstumto. Pat mani, skolotāju no Dānijas, viņi uzreiz pieņēma kā savējo — gribēja runāties un pavadīt laiku kopā arī ārpus skolas. Dānijā tas būtu ļoti dīvaini.".