Daži ziņkārīgākie gan atskrien apsveicināties un atļauj sevi nedaudz pabužināt. Saimnieks saka, ka te ir vairāk nekā 65 trušu šķirnes un drīz būs vēl vairāk. Brūni, melni un raibi, ar nokarenām ausīm un sprogainu kažociņu.
Kafiju dzeram krodziņā "Pie lielās karotes" kopā ar svaigi ceptu rozīņu kēksu ar grauzdētām mandeļu skaidiņām. Ja dzīvotu tuvāk, kēksa dēļ te varētu iegriezties arī biežāk.
Aizejam arī līdz "Jūrām", koktēlnieka J.Audzijoņa sētai. Vislielāko mūsu sajūsmu izpelnās sētas priekšā novietotais koka briesmonis, kas atgādina lempīgu rupuci. Kā tad neuzrāpsies virsū saulē sasildītajai mugurai! Tūlīt arī prātā nāk bērnībā lasītās pasakas par lidojošajiem pūķiem. Kā tad šo varētu vadīt – varbūt paraustot aiz ausīm?
Uz Strūbergu ģimenes daiļdārzu Beibežos tomēr braucam ar savu auto. Dārzs patīkami pārsteidz ar to, ka te nav pēdējos gados tik raksturīgās paļaušanās uz ainavu arhitekta gaumi, bet gan saimnieku pašu improvizācija un redzējums. Te dārzu var just kā vienotu organismu, gan arī tvert atsevišķas detaļas, laukumu faktūras un krāsu spēles. Staigāju un prātoju: dārzs ir kā cilvēkbērns - lai izveidotu šādu skaistumu, tu velti tam ne vienu vien gadu sava laika un darba, ieguldi enerģiju un zināšanas. Un ko tas līdzēs, ja pateiksi: "Es tev devu vislabāko, tā pūlējos un ziedojos, bet tu uzdrīkstējies agrajās salnās nosalt!" Dārzs nav muzejs, tas mainās līdz ar gadalaikiem un jaunu augu ienākšanu tajā.
Bet ziniet, kas mani šodien aizkustināja visvairāk? Pa ceļam uz Sēņu māju (viesu māju "Iecavnieki") netālu no Totēniem ceļa malā ieraugu glīti saliktas kastes ar āboliem un uzrakstu "Lūdzu, āboli par velti!" Braucu garām un domāju, cik tomēr labi, ka ir cilvēki, kas tā vietā, lai (kā pēdējos gados bieži bija iegājies) lepni atstātu ābolus sapūt zem ābeles (sak’, kas tad nu ies tirgot un ko tur vispār krāmēsies), rūpīgi saliek tos kastēs un vienkārši uzdāvina kādam garāmbraucējam. Dalās labumā un vairo prieku.