Tā nu dzīvē iekārtots, ka darbi nekad nebeidzas un arī ceļojuma idejas neizsīkst. Bet, ja reiz izsīkst, tad atliek tikai tvert idejas, kas virmo gaisā vai klīst virtuālajā realitātē, uzlādēt ar tām savas nosēdušās baterijas un atkal traukties dzīvē.
Bateriju uzlādēšana gan kā reizi nav tā lieta, kas man šobrīd būtu nepieciešama. Baldahīns vai vismaz kara lauka nestuves - gan. Sestdienas rītā, dodoties 140 km no mājām, laimīgi aizmirstu mobilo, man sagaidīt uzticēto krievu kinorežisoru, sajaucot personālijas, gandrīz aizviļ uz svešu auto un kā dienas vainagojums: es aizcērtu auto durvis, atstājot atslēgu mīlīgi šūpojamies aizdedzē. Tik izcili blonda sestdiena nav piedzīvota vismaz padsmit gadus, tādēļ, romantiski dudinot pēc rezerves atslēgu komplekta, ir iespējas pārdomāt – vai to uztvert kā zīmi, ka labāk nekur nedoties, sēdēt mājās un labākajā gadījumā ar vienu aci vērot "Travel&Living" izdarības zilajā ekrānā?
Svētdiena pienāk ar sēņu lietu, un, to izbaudot kopā ar ceļotājiem no Taivānas, lasu Latvijas mežā sēnes. Un viss šoreiz ir mīlīgi un mājīgi, un zīmes aizmirstas. Es jau sāku apcerēt, kā rīt došos pēdējā vasaras ceļojumā. Varbūt kāds grib pievienoties?