Lidmašīna iznirst no drēgniem mākoņiem, un pēkšņi visapkārt ir maigi zila dūmaka. Sicīlijā mēs ierodamies tieši no debesīm, tērpušās pārāk silti vasaras vidum. Aiz muguras palicis Latvijas brūnganais rudens, un priekšā - košās krāsās zaigojoša zeme, tikšanās ar draugiem un ceļojuma azartiskais gars. Lidostā robežsargi vēro atbraucējus, un vienam pie saites ir kalsnējs suns ar uztrenētu ožu. Kad tam garām drošu soli dodas vīrietis ar dredos satītiem matiem, suns pēkšņi paceļ balsi tik spalgi, ka dredu īpašnieku nekavējoties aizved. Tā kā čammājamies un nevaram vien savākt somas, gar mums suni profilaksei noved vairākas reizes. Manā somā iepakoto vīgriežu tēju viņa deguns neuzrāda.
Palermo esam noskatījušas viesnīcu vecā tirgus Ballaro rajonā. Draugs Marko gan mani ir brīdinājis, ka tur sicīliešu vīrieši varot nepieklājīgi izturēties pret latviešu sievietēm. Tomēr veci tirgi ir mana kaislība, tāpēc dievs ar tiem vīriešiem, un drīz vien atrodam šauru, garu ieliņu, kam gar abām pusēm tirgo visu ko, kas ēdams un dzerams. Viesnīca ir pašā galā, un mūsu istaba - augšstāvā. Aiz loga ir skats uz Ballaro, kalniem un māju jumta terasēm, kur garās virknēs žāvējas koša visdažādāko izmēru apakšveļa.
Tirgū nopērkam augļus un alu, tiešām labs. Signorina, signorina! Olīvu tirgonis, koķeti piemiedzis aci, man rāda, kā tūlīt metīs ar ogu. Tā laikam ir tā rupjā uzvešanās.
Vakarā mums sarunāta tikšanās ar Dāvidu, kurš rādīs skaistākās Palermo vietas. Gigantiskā katedrāle mirdz majestātiskās gaismās. Gotiku arhitektūrā savām acīm skatu pirmoreiz. Veros augšup uz izliektajām arkādēm, kas galveno baznīcas ēku savieno ar arhibīskapa pili, un aizgājušo gadsimtu soļi pēkšņi noklaudz pāri ielu bruģim turpat blakus.
Vakariņojam trattoria, kuras apkalpojošais personāls nerunā pat itāliski, kur nu vēl angliski. Sicīliešu valodā ir sastādīta arī ēdienkarte, un Dāvids mums tulko. Draudzene izlemj riskēt un pasūta astoņkāji. Viņai atnes šķīvi, kurā biedējošas krāsas mērcē dus milzīgiem zirnekļiem līdzīgi radījumi. Jā, mums līksmi paskaidro, astoņkāji Sicīlijā izskatās šādi!
AR DIVIEM PAVADOŅIEM
Pirmais, ko uzzinu, satiekot Daniēli, - Empedokls bijis cienījams sengrieķu filosofs, kurš pirms mūsu ēras dzīvojis Sicīlijā, rietumu piekrastes pilsētas Agridžento apkaimē, un svēti ticējis savai dievišķajai izcelsmei. Leģenda stāsta, ka galu galā viņš ielecis Etnas centrālajā krāterī, gribēdams likt tautai ticēt, ka viņa ķermenis izgaisis un pats viņš pilnībā pārvērties nemirstīgā dievā.
Taču Etna nav ļāvusies apmānīties un par zīmi atklātajiem meliem ar slaidu loku
izspļāvusi atpakaļ vienu no Empedokla sandalēm, filosofa miesas noglabājot dziļi savās dzīlēs.
Tas, ka es par Empedoklu līdz šim neko nebiju zinājusi, Daniēlem liek, mazākais, izbrīnīties. Esmu gana pieklājīga un nemētājos ar jociņiem par tēmu, cik daudz viņš zina par Rutku Tēvu vai brāļiem Kaudzītēm. Tomēr diena ostas pilsētiņā Porto Empedoklē ir sākusies uz vēstures nots.
Mūsu apmešanās vieta ir Daniēles tēva dzīvoklis šaurā ieliņā, kas ved stāvus kalnā prom no jūras. Tēvs pats te gan uzturas ļoti reti. Dažreiz, atgriežoties mazajā ostas pilsētiņā, viņš mēdz visu nakti nosēdēt savas mītnes balkonā. No ievērojamu apmēru pudeles viņš tad dzer galda vīnu, vēro zvaigznes un uzrunā ikvienu garāmgājēju. Kaimiņi tagad ir pārsteigti, padzīvojušā sabiedriskā kunga vietā ievērojot te knaši rosāmies trīs ziemeļnieces. Ziņkārīgas melnas acis uzmana katru mūsu kustību.
Vakariņās vēlamies uzcept zivi. Ar vieglu pārbīli sejā Daniēle mums atņem iepirkumu grozā sakrāmētās olas, miltus un lētas eļļas pudeli. Zobenzivij to nedrīkst nodarīt! Viņš gatavos pats. Tēva virtuvē starp vīna pudeļu krājumiem atrodam vēl nekad nelietotu pannu.
Zivi viņš uzcep bez taukvielām, taču pārlej to ar krūzītē samaisītu olīveļļu, laima sulu, ķiploka gabaliņiem un smalki sagrieztām pētersīļu lapām. Klāt ir stiprais Sicīlijas vīns, un es labsajūtā kunkstu, cik burvīgi tas viss smaržo un garšo.
Tad lejā zem atvērtā loga atskan sauciens. Pēc mirkļa virtuvē uzrodas kalsns, briļļains sicīlietis ar arābisku degunu un nepārvaramu kāri komunicēt. Itāļu valodas plūdi mijas ar atsevišķiem angliskiem iestarpinājumiem, taču saprotamies. Kalodžero vārds dots par godu svētajam, kurš atbildīgs par šo Sicīlijas salas teritoriju. Viņš ir pabeidzis politikas zinātnes studijas un kandidējis Porto Empedokles pašvaldības vēlēšanās. Diemžēl šajā sakarā Kalodžero nevar neko labu pateikt par saviem radiem. Izrādās, viņš vēlēšanās savācis balsu skaitu, kas ir mazāks par tajās piedalījušos radu skaitu. Un par deputātu kļuvis nav.
Un tad jau ir iestājusies agrā dienvidu nakts, kad dzīve kļūst par naktsdzīvi. Un viss ir savādāk.
Daniēle pēkšņi ir izskatīgs vīrietis no Rafaello reklāmas, melnā uzvalkā un tumšām, skumjām acīm. Ieva patvērusies smalkā, atturīgā sievišķībā. Bet Kalodžero un es šajā naktī esam personāži smeldzīgā komēdijā par tiem, kas dejo un met kūleņus pūļa priekšā, savu sirdi paslēpjot aiz trejdeviņām zemēm.
Vispirms viņi ved mūs uz Sanleoni, vietiņu jūras krastā, kuru vasaras karstumā nobradā atpūtnieku pūlis. Toties tagad tajā sabrauc visa Agridžento jaunatne. Mūzikas pilnās telpās stāv ar kokteiļu glāzēm rokās un pārspriež to un šo. Neviens nedejo, jo pašlaik tāds jauns modes vilnis. Tikai sarunāties un iedzert.
Stipri līst, viņiem šķiet, ka atmosfēra nav laba, un mēs braucam atpakaļ uz Agridžento. Garām tumsā uzzibsnī sengrieķu tempļu gaismas. Krodziņā, kurš pretendē uz viduslaiku stila iekārtojumu, atrodam brīvu galdiņu un pasūtām kafiju ar pienu. To mums atnes divos espreso uzpirksteņos. Vispār kafiju dzert naktī šeit nav pieņemts.
PATAUSTI ZEMI!
Naktī, kad gulējām lielajā mājā jūras krastā, lija. Pērkona atbalss tuvīnos kalnos eksplodēja ar apdullinošu troksni, un miegā likās, tur sāpēs kliedz liela, ievainota būtne.
Tēlainais priekšstats par Etnu izkūp, vēl esot ceļā uz to. Visā Sicīlijā valda vasara, bet ar katru ceļa līkumu tuvāk vulkāna smailei esam dziļāk rudenī. Koki stāv rudi, un ārā ir auksts kā Latvijā agrā oktobra rītā.
Un tad negaidīti ieraugām pirmo melno, sastingušo upi, tad vēl vienu un mirušos, sadegušos kokus to krastos. Pēdējais izvirdums bijis pirms četriem gadiem.
Ceļš beidzas, un tālāk jāiet kājām. Kāpšana ir stāva, un gleznainās ainavas pamazām pārtop gaužām vientulīgos skatos. Zem kājām čirkst izdedži un pelni. Pataustu melno upi - cieta, poraina viela.
Tad ieraugām kūpošo Etnu. Nekāda ievainotā būtne, ko vēl ne. Etna ir atriebīgs dievs greznā tronī - vienīgajai acij ļauni zvērot, viņš gaida, kurš nesaprātīgais atļausies staigāt viņa priekšā.
Līdz galvenajam krāterim nekāpjam, jo tur augšā pūš auksts, nemīlīgs vējš, smidzina un sāk celties migla. Atpakaļ ejam pa citu ceļu, un pēkšņi attopamies milzīgas, piltuvveidīgas bedres malā. Biedējošs uzraksts vēstī, ka esam ieradušās krāteru zonā. Tie izvirduši pirms divsimt gadiem. Vējš grūž mani tuvāk bedres malai, bet māsa velk projām no tās. Patausti zemi, viņa bailīgi čukst. Melnais kalns ir draudīgi silts. Mēs pēc iespējas ātrāk gribam prom.
LIELĀ PASTAIGA
Tajā dienā mēs daudz braucam gar Vidusjūras krastu vēl tuvāk dienvidiem. Ceļš ar nepievilcīgu ainu abās pusēs - siltumnīcām, brikšņiem un atkritumu kaudzēs iekrāmētām Dievmātes svētbildēm - mijas ar izmirušiem piekrastes ciematiem. Rudens tos izslaucījis tukšus, daudzviet kā vienīgo dzīvības pazīmi atstājot vējā grabošas izkārtnes virs pamestu kafejnīcu slēģiem. Cilvēku šeit nav. Dažreiz tikai tālumā izdodas manīt kādu vientuļu stāvu, kurš pazūd nezināmā šķērsielā.
Raguzā ierodamies vēlā pēcpusdienā. Saule drīz rietēs, debesīs virs jūras peld nenosakāmi daudz mākoņu, un mums izdodas atrast darbojošos bed&breakfast. Istaba ir nežēlīgi auksta, un aiz loga ir iekšpagalms, nevis kārotais skats pretī Āfrikai un jūrai. Māsa un Ieva paliek mašīnā, bet es izlemju pāris bezcilvēku kvartālus apstaigāt kājām, palūkojot, vai varbūt ir vēl kādas nakšņošanas iespējas.
Eju tuvāk jūrai, pagriežos ap stūri, un pēkšņi te viņi visi no Raguzas ir. Esmu iznākusi tur, kur notiek passagiata jeb lielā pastaiga. Ir taču svētdiena. Pa pāriem vai trijatā, saķērušies rokās vai tikai blakus, viņi nesteidzīgi iet no viena ielas gala līdz otram un atpakaļ. Daži ratiņos stumj bērnus. Baltos
plastmasas krēslos sēž sicīliešu zēni un ēd krāsainus saldējumus. Sapostas tumšmates šiverē turpat atvērtajos veikaliņos. Sarunas, smiekli, un es zinu pavisam skaidri - mums arī to vajag. Uzvelkam goda drēbes un trijatā steidzamies šurp.
Gelateria paņemam saldējumus vafeļu turziņās, čeku mums izsit balināta, kabarē stilā izkrāsota dāma. Vasarās droši vien viņa ir Merilina kādā no pludmales bāriem.
Ir jau tumšs, iedegas spuldzes, un tagad sāksim pastaigāties arī mēs - tieši līdz ar pirmajām lietus lāsēm. Dažos mirkļos passagiata ir beigusies, visi ir prom. Esam trīs pelnrušķes mazliet pāri pusnaktij. Ķirbis mums netiek, tikai vientulīgs ceptu kastaņu pārdevējs. Taču lietus dzēš nost uguni viņa dzelzs mucā, un tā dūmo mutuļiem vien. Nebūs jums nekādu kastaņu, viņš rāda saīgušiem žestiem.