Mani ceļabiedri ir traki. Otrreiz ar viņiem pāri Francijai nedošos. Viens no iemesliem, latviešu—franču sarunvalodas vārdnīca. Jau pirmajā ceļojuma dienā mana māmiņa metro skaļi lasa par iešanu peldēties un skūpstīšanos, aicinot blakussēdētājus pielabot izrunu. Cilvēki smaida, es sarkstu.
"Že perdu on plombāž," kas nozīmē — man izkritusi plombe, kļūst par ceļabiedra Māra mīļāko frāzi. Viņš to skandina tik ilgi, kamēr, kožot bageti, nolauž zobu ar visu "plombāž". Ceļojuma laikā vārdnīca tiek cilāta vairākkārt, un izteiktās frāzes piepildās un palīdz ceļojumā: Parīze ar maigumu un Rodēna skulptūrām— aviļņojums Versaļas dārzos un Luāras ielejas pilīs —ciemošanās pie franču pāra— okeāns un kāpšana Eiropas augstākajā kāpā—ciemošanās pie latvietes Vinetas Pirenejos—drusku Spānijas—intīmklubs Villa Perdue—nemieri Tulūzā—Parīze ar divām nepatikšanām.
Mišela satikšana
Uz Franciju dodamies tāpēc, ka tā ir manas māmiņas sapņu zeme. Viņa vienmēr ir gribējusi turp aizbraukt un apgalvo, ka zēni no Napoleona karaspēka piedalījušies mūsu dzimtas koka vainaga darināšanā. Zinu, ka ceļojums būs gatavā afēra, jo mana radītāja ir ārkārtīgi enerģiska, darbojas kultūras jomā. Dejot un dziedāt līdz rītam ir nieks, viņa neatsakās arī kopīgi apmeklēt Rīgas klubus. Māris diez ko nevēlējās atklāt savu identitāti. Viņš ir mūsu ģimenes draugs, saistīts ar medicīnu. Ceļošanai pa Franciju internetā rezervējis kabrioletu. Kad uzzinu cenu, uzkliedzu. "Bet madāmām tik skaisti plīvos mati!" Māris atrunājas. Ar viesnīcas rezervēšanu iet vēl jautrāk. Mums vajag viesnīcu bez zvaigznēm vienai naktij. Rezervēju internetā, taču apstiprinājumu nesaņemu. Piezvanu. Viesnīcniece runā pusfranciski un pusangliski, taču saprotu, ka jārezervē citā mājaslapā. Viņa franciski cenšas nosaukt interneta adresi "dubli, dubli, dubli", ar to domādama "www". Man izdodas viņu saprast.
Kad autobuss par 30 eiro no lidostas aizvizinājis līdz Lionas stacijai, seko drūmākais — atrast viesnīcu pēc kartes ir pagrūti, jo tajā nav atzīmētas visas ielas. Cik nu pēc stāstītā paejam pareizi, vajadzīgo ielu neredzam. Katrs nākamais francūzis kartē piezīmē pa mazai ieliņai klāt, un galā tomēr nokļūstam. Franči, protams, runā tikai franciski. Pēdējo pilienu pieliek tas, ka ēstuves atveras ap septiņiem vakarā.
Vakarā mums jāsatiek Mišels. Kungs, ar kuru māmiņa, saukta arī par Aldiņu, pērn iepazinās Daugavpils Dziesmu svētkos. Kad koncerts beidzās, Mišels ķēra kadrus ar puķu vainadziņos dziedošajām latvietēm. Aldiņa apvaicājās, kā koristes varētu iegūt fotogrāfijas. Mišels tās atsūtīja. Viņu otrā tikšanās ir Parīzē. Mišels ir galants franču kungs, biznesa konsultants un mūža otrajā pusē ceļo pa Eiropu un fotografē. Iespaidus viņš apkopojis bilžu un stāstu grāmatā. Mēs pie tādas tiekam.
"Fromāž, vin!" mēs vienbalsīgi nosaucam vīnu un sieru, kad Mišels vaicā, ko ēdīsim. Tiekam pie garda mīkstā siera dažādu salātu lapās. Aldiņa vīnu tikpat kā nelieto, tāpēc tiek pie dzēriena Kir — upeņu sīrupa un baltvīna dzēriena. Ne vainas tādam pļuktvaserim.
Francijas metro sistēma mums patīk, tajā apmaldīties nevar. Pēkšņi metro atbrīvojas kāda sēdvieta. Kungs, kurš stāv netālu no manis, norāda uz brīvo vietu, dodot man priekšroku apsēsties. Vispirms saļimstu garīgi, tad fiziski. Lai tas notiktu Latvijā, man vajadzētu būt prezidentei. Tikmēr Aldiņa sasmaidās ar francūžiem un francūzietēm. Pētījums beidzas ar šādu summu: metro vagonā ir 18 melnādainie. "Nevienā citā valstī neesmu redzējusi viņus tik daudz." No manas puses seko iecietības lekcija. Māmiņa visam piekrīt, taču vaina tā, ka Parīze nav tāda, kā viņa iedomājās. Tajā nesmaržo kruasāni, franču valodu nedzird ik uz stūra, neskan šansoni. Parīze nav franču filma. Tā ir ļoti multikulturāla pilsēta ar suņu kakām. Tomēr mēs neviļamies, jo mākam priecāties. Visapkārt zied rozā, sarkanas un mēļas rozes. Lielas un samtainas.
Sagaidīts ceļabiedrs Māris. Viņš slavē Easyjet. Biļete izmaksājusi 80 eiro maršrutā Rīga—Berlīne—Parīze un atpakaļ. Turklāt Orlī lidosta ir tuvāk centram nekā Šarla De Golla.
Zaķa ragū un striptīzs
Mazs un oranžs ir mūsu citrons C3 ar nolaižamo jumtu. Dodamies pa maģistrāli A10, satiksme ir ļoti patīkama. Virziens uz Versaļu norādīts vairākkārt, pabraukt garām nevar. Braukšanas kultūra ir ekselenta: griezies ārā no stāvvietas? Tevi palaidīs. Uz autobāņa parādījusies fūre, un vēlies apsteigt? Dari to droši, jo citi šoferi jau domā tavā vietā un palaidīs. Esi riteņbraucējs Parīzē? Šoferi tevi ciena. Viņi nepierāda metāla kārbas jaudu, bet savu inteliģenci attieksmē.
Skats uz Versaļas dārziem aizsit elpvadus. Līdz debess malai sniedzas garš, taisnstūrveida ezers, kam abās pusēs ir zāliens un perfekti apcirpti koki. Katrs gluds kā zaļš saldējums Pols uz kociņa. Pagriežamies uz otru pusi — tas pats skats. Kurkst vardes, un čalo strūklaka. Gaiss smaržo pēc jasmīniem.
Mans ceļojuma atskaites punkts ir Chateau de Chambord. Esmu par to lasījusi The Washington Post rakstā un burtiski sacepusies, ka tur jānokļūst. Lai arī populārāka ir pils Chenonceau uz Šēras upes, autoram patīk Chambord — nākot prātā pasaka par Pelnrušķīti un viņas nokļūšanu pilī. Te nu viņa ir. Esmu sajūsmā. Tik lielā, ka klusēju, un aiz rokas mani rauj prom. Jāpaspēj iekārtoties maza ciematiņa kempingā. Septiņos tas jau ir slēgts un šlagbaums priekšā. Zvanu uz norādīto numuru, neviens neceļ. Par laimi, brauc zils pežo, un lūdzam, lai ielaiž. Četras kundzes gados, precīzāk, nejaukās "kotletes", franciski sāk kliegt. Saku, ka samaksāsim rīt, taču viņas turpina brēkt un izkliedz vārdu "žandarmerī" — policija. Mēs tomēr iebraucam. Satiekam holandiešu pāri, kurš ierosina celt telti un maksāt nākamajā dienā. Aiz stūra parādās pežo ar nejaukajām kotletēm. Lēnām tuvojas, nopēta un apstājas. Aizbrauc. Visticamāk, ziņot žandarmērijai. Mēs nolemjam nakšņot citur, lai nesanāk ziepes. Nakts vidū izlemjam apskatīt pili. Naktī tā ir vēl daiļāka. Tornī deg gaisma, radot ilūziju, ka tajā sēž princese.
No rīta Māris uz brokastu bagetes nolauž priekšējo zobu. Gan plombi, gan zobu. Līdz saknei. Paskats ir baiss. "Že perdu on plombāž," viņš plati nosmaida autobāņa maksāšanas vietā, un kasiere smejas. Atlikušajās dienās Māris smaida, neatklājot zobus. Tomēr dažkārt tie pasprūk, radot vispārēju jautrību.
Pilis iznirst ik pa laikam un vairs nepārsteidz. Tāpat kā magoņu lauki. Esam Šatorū pilsētā, kur jāsatiek Aldiņas draugi. Pirms diviem gadiem Venēcijas karnevālā pie blakus galdiņa satikti franči. Viņi fotografējušies ar Aldiņu, kurai bija zaķa maska. Itāļu vīna reibināti, aicinājuši ciemos un iedevuši vizītkarti. Atrodam īsto māju, uzvārds uz pastkastes īstais. Arlete ar vīru Franci skatās un neatpazīst seno draudzeni, līdz mēs ņemam talkā vārdnīcu. Vārda "zaķis" nav, tāpēc lietojam ko līdzīgu — zaķa ragū. Franči izbrīnīti skatās, tomēr pārsteidzošo latvieti sāk atcerēties. Pēc mirkļa esam īstā franču dārzā, kur zied smaržīgas kallas un pujenes. Arlete rāda bildes, kur redzams viņas neprecējušais dēls. Mīļās meitenes, kura vēlas? Uz priekšu! Uzzinu par Arletes un viņas vīra slimībām, ko pacenšas noskaidrot Māris. Iepazīstamies arī ar Prisku — kaimiņu suni, kurš ir resnāks un platāks par motorolleru.
Nākamā apmešanās ievērojama ar jauku gaģušņiku, kur saimnieko Žils. Ieķēris oficiants ar lielu degunu. Kafejnīcā sēž kāds pārītis. Mēs pasūtām to pašu, ko viņi un Žils skaļi mūs aprunā, sakot — re kā šie kopē. Ieraudzījis Māra mutē caurumu, Žils iekliedzas un atnes no dārza akmeni, iesakot to ielikt vietā. Tālāk dodamies uz krogu, kas ir smagi piesmēķēts, jo franči aizliegumu izteikti ignorē. Vaicājam, kur ir naktsdzīve. Mums iesaka Villa Perdue. Dabūnam flaijeri, uz kura attēlota dejojoša meitene. Meklējot ceļu, piestājam pie diviem kungiem. Viens pilnīgā ķēmā, otrs mazāk. Tas, kurš otrs, sakās parādīt ceļu. Kad automašīnā esam labāk apskatījuši savu ceļabiedru, piestājam izsmieties. Viņam priekšā nav divu zobu. Māris jūtas saprasts. Meža malā virs ēkas ar uzrakstu diskotēka mirguļo ugunis. Pie ieejas mūs aposta suns, apsargi lūdz atstāt somas garderobē. Jūtamies kā detektīvā. Dāmām ieeja par brīvu. Mūzika dārdoša, gaismas žilbinošas, smako pēc pelējuma un visapkārt sarkani dīvāni, teju visi rezervēti. Cilvēka neviena. Ap trijiem naktī būšot striptīzs. Skaidra lieta, esam kaut kādā intīmklubā. Tinamies. Aldiņa vēl paspēj nofotografēties ar apsargu, kura ķermenis un smaids būtu piemērots apakšveļas reklamēšanai.
Kāpšana
Uz Arkašonu. Tā ir atpūtnieku pilsēta okeāna malā, ievērojama ar Pilā smilšu kāpu, kas ir lielākā Eiropā — 104 metrus augsta, 500 metrus plata un 3 km. gara. Mūsu kempings atrodas kāpas pakājē. Es izdomāju kāpt, jo redzu kā lejup ar dēli laižas sērfotāji. Kāpa ir augsta. Smiltis tikpat kā negrūst, jo ir mitras un smagas. Pati virskārta ir sausa. Līdz pusei ved apbirušas trepes, tālāk jākustas četrāpus. Atpakaļ skatīties labāk nevajag, jo var sareibt galva. Atlicis pavisam maz, taču sirds un elpa dauzās kā skrienot. "Nevēlos kļūt par prezidentu, man par to jākļūst," teicis Sarkozī. Tātad: es nevēlos uzkāpt kāpā, man jāuzkāpj. Saņemos un uzrāpjos. Atkrītu kāpas virsotnē un no skaistuma teju apraudos — vienā pusē bango okeāns, otrā — ieleja ar pilsētas ugunīm. Cik tālu vien acs redz, stiepjas kāpa. Pūš traks vējš. Izpūš ārā visu, kas sakrājies galvā darbdienās. Kad kļūst tumšs, kūleņoju lejup pa mīkstajām smiltīm un nosolos no rīta kāpt atkal. Saule karsē, taču mēs visi trīs kāpjam. Zilas debesis, baltas smiltis, zilzaļš okeāns. Debesīs lidinas krāsaini paraplāni. Peldēt neejam, jo kabriolets darījis savu — man sāp kakls, Aldiņai zobs, Mārim zoba vienkārši nav. Cietis arī fotoaparāts, kurš patlaban servisā tiek attīrīts no smiltīm.
Tuvojas Pireneji, tāpēc elšam par skaistajiem skatiem. Esam triekušies pāri Francijai, lai satiktu Vinetu. Kad gatavoju rakstu par latviešiem, kuri strādā ES valstīs, kas nesen atvērušas darba tirgu, draugiem.lv atradu Vinetu, kura strādā tējas salonā. Viņa Francijā ieprecējusies, izšķīrusies un spējusi uzsākt patstāvīgu dzīvi. Liepājniece Vineta paties ir apraksta vērta. Viņa ir stipra, un skaidri nojaušams — ar skaistu sirdi. Mūs, svešus cilvēkus, viņa sabučo, pabaro un pacienā ar vīnu, apčubina, izgulda.
La bomba!
Rožaino ķieģeļu pilsēta Tulūza sagaida ar grautiņiem. Ielas smird pēc urīna, zem kājām čarkst stikla lauskas. Centrālajā laukumā jaunieši kliedz un dedzina Sarkozī plakātus. Tauta dusmīga, ka nav uzvarējusi Segolēna Rojāla. Gaudo sirēnas, pa nemierniekam tiek iestumts policijas auto. Kāds zellis pavisam mierīgi pačurā pie valdības mājas durvīm, policija vien noskatās.
No rīta agri jādodas prom, lai laikus nokļūtu Parīzē, tāpēc nevaram sagaidīt pulksten desmit, kad ieradīsies saimnieks un samaksāsim viņam 20 eiro. Protams, slikti, bet ko citu? Seko vairākas stundas uz autobāņa. "Mīļie kociņi, ja jūs zinātu, kā jūs man patīkat," Aldiņa ik pa stundai ieminas, noraugoties uz autobāņa malās augošajiem dzeltenajiem krūmiem. Vienu arī izlemj izrakt un atvest uz Latviju.
Gandrīz nokavējam lidmašīnu, jo nobloķēta līnija. Metro iekritis cilvēks. Policisti dzen visus prom. Aizbraucam līdz vietai, kas ir kaut cik tuvāk lidostai, un meklējam taksi. Neviens nevar paskaidrot, kur to meklēt. Es kļūstu dusmīga par franču valodas patriotismu. Otra ārkārtas situācija. Dodamies izņemt bagāžu, taču vajadzīgo eju aizšķērsojuši policisti un armijnieki. Nelaiž tālāk, angliski izdabū vien vārdu "wait". Uz jautājumu, cik ilgi, — parausta plecus. Dodos pēc palīdzības uz informācijas centru. Meitene atbild, ka neko nezina un nevar palīdzēt pārtulkot armijnieku, jo būrī sēž viena. Un vispār tas nav viņas kompetencē.
Kad sāku pacelt balsi, ka rakstīšu vēstuli Sarkozī par to, ka lidostā ierēdņi nemāk pat piecus vārdus pateikt, pienāk kāds kungs uzvalkā un žestikulējot norāda, ka iziet var pa blakus durvīm. Mums seko citi nelaimīgie. Pie katras nākamās ieejas stāv pa vīram ar automātu. Te nu satiekam apķērīgāko cilvēku Francijā, kurš paziņo iemeslu: "La bomba!" — un ar žestiem parāda, kur doties. Nu jau atkal franči sāk patikt. Kur citur vēl maza meitenīte ar sunīti pretimnācējam pateiks tik skaisti vārdu bonjour un vecs vīrs ieteiks dzīvot tālāk no lielām pilsētām un dzert vīnu — gan sarkano, gan balto.