Kā laukos bez suņa pa promenādi staigāsi

Inguna Bauere dzīvo Vecpiebalgā, kur katra zemes pēda ar kultūrvēsturi svētīta. Priecājos doties ciemos, jo Bauere ir rakstniece, kuras darbi man tuvi. Grāmatplauktā guļ viņas grāmatas Skolas Līze, Ede, Pumpura sieva, Līdz septītajai paaudzei, Lizete, dzejniekam lemtā, Piedod, Karolīne. Rakstniece dziļi un pamatīgi pēta Vecpiebalgas novada vēsturi, aizraujoši vēstī par XIX gadsimta personībām un notikumiem Latvijā. Domāju – skolās Latvijas vēsturi vajadzētu apgūt nevis no mācību grāmatām, bet no Baueres romāniem.

Par iemeslu pieteikties vizītē pie Ingunas Baueres kalpo kucīte Dinga un runcis Brencis, rakstnieces mājdzīvnieki, kuri nav kļuvuši augstprātīgi, dzīvojot tautas iemīļotas rakstnieces mājā.

Cik Inguna ir vienkārša un smaidīga, tik Brencis un Dinga noslēpumaini. Abi sirgst ar kautrības sindromu, ciemiņiem acīs nerādās. Dinga klusi guļ zem Ingunas rakstāmgalda. Par ko lasīsim Ingunas Baueres jaunajā romānā? "Rakstu par Mārci Sārumu, vienu no pirmajiem izcilajiem latviešu tautības būvmeistariem. Mārcis bija vīrs,kura vadībā uzceltas vai pārbūvētas vairākas Vidzemes baznīcas, tajā skaitā Drustu, Dzērbenes, Vecpiebalgas, Rūjienas, Trikātas, Smiltenes un arī Cēsu Sv. Jāņa baznīcas tornis – Sāruma izcilākais darbs. Viņš apmācīja dažādu nozaru būvniecības darbu meistarus (latviešus!), nodarbojās ar labdarību, tika cienīts un godāts ne tikai savējo, bet arī muižnieku vidū. Kad Mārcis nomira, pēdējā gaitā viņu pavadīja 78 lepni pajūgi! Neaizmirsīsim, ka tas bija 1859. gads! Pamazām iešūpojos, ir jau nosaukums Dieva riekšava." Dinga ir "līdzautore" rakstnieces divām pēdējām grāmatām Mācītājs un viņa dēls un Hernhūtiešu meitas.

Vai, pētot senos ziņu avotus, atklājās kādas ziņas par tā laika cilvēku attieksmi pret mājdzīvniekiem? Inguna stāsta: "Agrāk cilvēkiem bija pragmatiska attieksme – lops ir lops. Sunim suņa darbs, kaķim jāķer peles, un katram jādzīvo savā vietā. Darbs, pie kura strādāju ļoti ilgi, ir Lizete, dzejniekam lemtā (kļuva par 2009. gada otro lasītāko grāmatu Latvijā – T. Š.). Romāns ir Kārļa Skalbes drauga, sievas un bērnu mātes Lizetes dzīvesstāsts. Tikai vēlāk no Kārļa Skalbes mazdēla Andreja Legzdiņa uzzināju, ka Skalbem bijis kaķis, vārdā Ņecka. Būtu zinājusi rakstot, vismaz vienā teikumā būtu Ņecku pieminējusi, jo savos darbos cenšos katru dokumentālu lietiņu ielikt!"

Tad jau kādreiz arī Ingunas Baueres mājdzīvnieki tiks pieminēti latviešu literatūrvēsturē? Inguna smej: "Man dzīvnieki nebija bijuši. Dzīvoju Liepājā, un mamma neļāva. Te arī sākumā nekā nebija, jo vīra Aigara mātei dzīvnieki nepatika. Pirmās parādījās zivtiņas, tad jūrascūciņa, tad trusis Ješka, kas Lata romānam uzrakstītajā kriminālstāstā "Vai tiešām truša dēļ?" kļuva par pundurtruša Rodžera prototipu."

Pie Baueriem trīspadsmit gadu nodzīvoja takšu krancītis Betiņa. "Pēc viņas aiziešanas ar Aigaru norunājām, ka vairāk mums suni nevajag. Pagāja mēnesis, saku Aigaram – iziesim laukā pastaigāties. Pilsētā var pa promenādi vai uz bodi, bet kāda velna pēc laukos pastaigāties? Labi, izvelkamies, ejam, uzsmeju Aigaram – kā tev izskatās no malas, ka abi šitā vazājamies? Aigars saka – tu tikai neiedomājies, ka mums suni vajag!"

Taču klusībā pirms diviem gadiem Inguna jau sākusi bārenīšus internetā skatīties. Cēsu dzīvnieku patversmē Lācīši ieraudzījusi Dingu, tāda ar skaisti saliktām priekškājām nofotografēta. "Saku Aigaram – paskaties! Viņš – jā, šitais ir foršs, nez tikai, cik liels. Mana draudzene veterinārārste Inese Ķaukule saka – lielumam nav nozīmes. Nu, aizbraucām tikai paskatīties, bet līdzi jau paņēmām pavadu. Braucot klāt, redzu – jā, šitais ir mans sunītis, tikai baigi liels, kā vilks. Tur arī maziņi bija – lec un bļaustās, bet tie jau bija aizrunāti. Paldies Dievam, ka bija aizņemti, paldies Dievam! Dinga ir burvīgs, mīļš radījums! Dingas saimnieks esot bijis vecs vīrs, dzīvojis meža vidū, aizvests uz pansionātu. Sunīte pilnīgs mežonītis. Bailīga. Lapiņa nočaukst, viņa šausmās lec krūmos iekšā. Tā viņai iedots vārds Dingo – krūmu suns Dingo."

Inguna emocionāli stāsta, kā Dinga pirmajā dienā pastaigas laikā nobijusies no mašīnas, izrāvusies un aizmukusi: "Ārā auksts oktobris, līst, es visus krūmus izmeklēju, saucu – sunīts parādās krūmos un aizmūk. Vakars klāt, sēžu uz lieveņa un raudu, un pēkšņi jūtu – Dinga aiz muguras! Kādai psiholoģei prasīju padomu. Man atbildēja – nekāda prieka un progresa nebūs, vediet atpakaļ uz patversmi un ņemiet citu! Kā kaut ko tādu var pateikt?"

Inguna priecājas – Dinga vairs nav mukusi, abas visur tikai kopā. Tagad divatā katru dienu četrus kilometrus kopā nostaigā. Nesen bijušas ciemos pie draudzenes zaļās žurnālistes Anitras Toomas Mazirbē. Dingai mašīnā ne ļoti patīk, bet Anitra teikusi – jāturpina socializēt. Nupat Inguna, Aigars un Dinga bija arī Liepājā. Gājis pavisam labi.

Melnbalto runci Brenci ieraugām pagalmā. Arī nav komunikabls. Pirms četriem gadiem Inguna bija skolā, kad zvanījis Aigars – pie sliekšņa sasalis kā pagale guļ runcis! Ko darīt – izmest gravā pie mēsliem vai nest uz pagrabu un mēģināt atsildīt? Veterinārārste Inesīte teikusi – kaķim sīksta dzīvība, nesiet pagrabā, sataisiet midziņu, salieciet siltas pudeles apkārt, ja līdz vakaram atkusīs, būs dzīvotājs. "Vakarā skats briesmīgs – aste nolūzusi, kažoks pušu, ause noplēsta, bet pacēla galvu. Apkopu, tad aizbraucām uz Madonu pie mīļajiem labajiem veterinārārstiem Litas un Kaspara Udrasiem. Kaspars apskatīja un noteica – būs smukākais runcis Vecpiebalgā, tikai mums bišķiņ jāpiestrādā! Sašuva brūces, nogrieza asti un "mantiņas" izgrieza, tādu apdarinātu atvedām mājās. Mēnesi pagrabā uz siltajām apkures caurulēm gulēja, atkopās. Tagad mums runcis pa pirmo! Tāds neatkarīgais džeks! Pa āru dzīvo, peles ķer, ar Dingu draudzējas, sāns gar sānu rīvējas. Mājās, kur grib, tur guļ. Ja aizmidzis krēslā pie mana datorgalda, maliņā pieraujos. Nevar taču Brenci Baueru traucēt."

Baueru bērni Laimdota (23) un Matīss (27) Rīgā mācās un strādā, bet māja nav tukša. Ingunas pārliecība ir stipra: "Katra cilvēka ceļš esot zvaigznēs ierakstīts. Es ticu tam. Un arī teicienam, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Un vēl, ka Dievs visu redz un bez Viņa svētības nenokrīt ne mats." Ne no cilvēka, ne no dzīvnieka galvas.