vidusskolas 5.klases skolēns. Viņš spēlē basketbolu, astoto gadu dejo tautas dejas, viņam patīk latviešu valoda, interesējas par žurnālistiku un biznesu. Ir brālis un māsa. Lauris pastāstīja, ka ir satraukts par to, "kas būs tālāk. Mēs taču nepaliksim uz ielas? Mamma ir bibliotekāre, tētis olu kastīšu ražotnē strādā. Nu, sakiet, kā būs ar to krīzi?", Lauris noplātīja rokas. Lai arī viņš skatoties ziņas, neesot skaidrs, kā krīze attieksies uz viņu. Mamma teikusi, ka vairs nebūs kabatas naudas un nevarēs atļauties to, ko agrāk. Nevarēs apmeklēt tik daudz pulciņu, cik gribētos. Arī pusdienas skolā varbūt kļūšot dārgākas. Reiz pat ieminējušies, ka varbūt jābrauc dzīvot uz citu valsti. "Ļoti gribu dzīvot Latvijā. Nekur nav tik labi kā mājās," Lauris saka. Un viņš nav vienīgais. Citi bērni satraucas, vai šogad Ziemassvētkos būs dāvanas, citi uzzina, ka Donaldu Daku nākamgad vajadzēs lasīt bibliotēkā, nevis pirkt. Vieni jautā, kas ir PVN likme, otri atbildes meklē jauniešu žurnālos, kas pēdējā mēneša laikā par to klusē. Kā krīzi pastāstīt saprotami, lai bērnam nerastos satraukums, kāpēc vecāki raidījuma Kas notiek Latvijā? laikā ir tikpat uzvilkti kā ministri? Kā runāt ar bērnu par krīzi?
Sandris Dūšelis, ģimenes psihoterapeits
Bērni jūt vecāku bailes un nedrošību, tāpēc runāt vajag arī tad, ja bērni paši nevaicā - kas notiek? Bērniem, kuri tic Ziemassvētku vecītim un raksta viņam vēstules, var paskaidrot, ka vecītim arī ir krīze un ne vienmēr viņš uz vēstulēm atbild apstiprinoši. Tām ģimenēm, kurās ik gadu progresējušas dāvanās, ne cilvēcīgas attiecībās, svētkos būs grūti. Krīze daļai sabiedrības pat nāk par labu, jo ir iemesls padomāt par vērtībām. Cilvēki ar to dāvināšanu iebraukuši auzās - staigā pa veikaliem lielām acīm un nesaprot, ko pirkt. Gaida, līdz kaut kas uzrunā.
Bērnu klātbūtnē nevajadzētu risināt finanšu jautājumus un izsaukt fatālas frāzes: "Ko tagad darīsim, kā dzīvosim! Naudas nav, bet tu gribi dāvanas!" Bērni nav vainīgi. Nevajadzētu arī pieļaut, ka bērns grūtā brīdī vecākus mierina un samīļo. Vecākiem jārada bērnos drošības sajūta: "Mēs to risinām, mākam apieties ar naudu, uzticies, sadarbosimies, būs labi." Sadarboties vajag dabiski un konstruktīvi - tā kā elektrība būs dārgāka, izslēdz gaismu, kad izej no istabas. Der pastāstīt, ko nozīmē nodokļi un, ka būs dārgāks ēdiens un nevarēs vairs pirkt našķus. Un paskat, tu tak pamet aizkostu maizi un neizēd jogurtu! Bērnam jāpiedāvā taupīšanas varianti, piemēram, nevarēsim uz akvaparku braukt, taču mums ir riteņi, ar kuriem tik reti līdz šim braukājām, un tagad to darīsim biežāk.
Kā bērnu ietekmēs krīze?
Ainars Baštiks, bērnu un ģimenes lietu ministrs:
Būs jāiemācās izvērtēt, kas ir svarīgāks un no kā iespējams atteikties. Varbūt viss, ko līdz šim esam pirkuši, nemaz nav vajadzīgs. Iespējams, vajadzēs atteikties no mirkļa iegribām vai untumiem. Varbūt arī no kaut kā vairāk. Būs jāiemācās saprast, ka vecāki ne vienmēr varēs atkal nopirkt kādu jaunu mantu vai stilīgus džinsus. Kā par to runāt? Esmu pārliecināts, ka ģimenē, kurā pirms krīzes runāja ne tikai par mantām, bet arī cilvēku attiecībām, bērni spēs atšķirt patiesi svarīgo no otršķirīgā. Taču es saskatu arī iespēju - krīzes situācija mums liek izvērtēt, ko un kādēļ mēs atļaujamies, liek aizdomāties, kas patiešām ir patiesās vērtības. Arī bērniem jāstāsta un jāaicina izvērtēt, kā mēs viens otram šos grūtos laikus varam palīdzēt pārvarēt. Mums jākļūst izpalīdzīgākiem un atsaucīgākiem, biežāk jāpadod roka un jāpalīdz piecelties tiem, kuriem pietrūkst spēka. Ne jau mantās ir laime, bet gan kopā būšanā. Ekonomiskā krīze var ietekmēt tikai un vienīgi mūsu materiālo labklājību, taču tā nevar ietekmēt mūsu zināšanas un vērtības.
Tatjana Koķe, izglītības un zinātnes ministre
Dažkārt dzīvē iet labi, dažkārt - ne pārāk labi. Līdzīgi ir ar skolu: ja skolēns saņem labas atzīmes, visi ir priecīgi, visiem ir labi - pašiem bērniem, skolotājiem, vecākiem, vecvecākiem. Dažkārt gadās, ka saņemtās atzīmes nav tik labas, un tad arī nav prieka pašam par sevi, apkārtējie ir saskumuši, pat dusmīgi. Tad vecāki liek vairāk laika veltīt darbam: mācīties, rūpīgāk pārbauda, vai ir izpildīti mājasdarbi, neļauj pēc stundām rotaļāties, doties ciemos pie draugiem, slikto sekmju dēļ nenopērk kādu iepriekš apsolītu mantu; taču skolotāji stundās vairāk atprasa uzdoto vielu. Un tad, pieliekot pūles, veltot vairāk laika un spēkus mācībām, sekmes kļūst labākas un visi ir priecīgi. Ja sarežģītā situācijā nepieciešami nopietni risinājumi, tad vecākiem darbā, ministriem ministrijās, arī skolēniem skolās ar vislielāko atbildību jāveic savi pienākumi un darbs. Un kādi ir skolēnu galvenie uzdevumi? Labi mācīties un iegūt aizvien jaunas zināšanas - jo cilvēks vairāk zina, jo viņam ir vieglāk nākotnē dabūt labāku darbu, sagādāt prieku sev un apkārtējiem. Paldies vecāku vidū populārajam portālam cālis.lv, kas sniedz skaidrojumus par šādām situācijām dažāda vecumposma cilvēkiem.