Par to, kā viņas "lielie" bērni pieskatīja mazās dvīnītes, kamēr Laila strādāja. Par to, kā Lailas dēls septiņu gadu vecumā brauca uz kombinātu nodot adījumus un veda mammai nopelnīto naudiņu, kā viņš mazajām māsām mainīja un mazgāja autiņus. Kad kombināts bankrotēja, Laila atrada darbu Rīgā, taču vajadzēja celties četros un likties gulēt divpadsmitos. Par to, kā Lailas dēls, kļuvis pieaudzis un neko jauku dzīvē nesaskatījis, izvēlējās dzīvot nepārtrauktā skurbulī. Kā vecākā no dvīnēm atklāja, ka vieglāk ir dzīvot uz vīriešu rēķina, bet jaunākā māsa iepazinās ar jauku vīrieti, kas viņu atstāja vienu, kad meitene bija gaidībās. Par to, ka abām dvīnītēm gandrīz vienlaikus piedzima meitas un Laila priecājās par mazmeitiņām. Taču vecākā dvīne bērnu atstāja mammai un abas meitenītes ar krūti baroja jaunākā māsa. Lai nopelnītu naudu iztikšanai, jaunā sieviete izlēma braukt peļņā uz Dāniju, un tagad šajā valstī dzīvo arī Laila ar mazmeitiņām. Viņām ir viss, kā nebija Latvijā - savs dzīvoklis un legāls darbs ar tik labu darba samaksu, ka dzīve nav jāuztver kā cīņa par izdzīvošanu.
Laila droši vien bija no tām, kas, sakodusi zobus, domāja, ka galvenais ir izturēt. Līdz dēls izaugs un sāks palīdzēt. Vēl mazliet, līdz meitas izskolosies, dabūs labu darbu. Viena no tām mammām, kurai pēc darba bija pārāk maz spēka, lai paņemtu bērnus sev azotē un parunātu par dzīvi.
Kad sociālantropoģe Aivita Putniņa, kas bija iepazinusi Lailas dzīvi, fragmentāri to pieminēja pētījumā Neredzamās ģimenes, Latvijas bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks teica: "Es domāju, tas ir tāds pastāsts. [..] Tur parādās dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas ir bankrotējuši savās attiecībās un kuras diemžēl turpinās nākamajā paaudzē. Vecmamma, kurai ir divas meitas, 18 gados abas tiek pie bērniem, atstāj vecmammai, un viss atkal turpinās. Beigās secinājumi, ka problēmas ir attiecībās, ka mēs par maz runājam par seksu un ka pie visa vainīga ir valsts, kas neatbalsta šīs nepilnvērtīgās ģimenes." Mani tas pamatīgi sadusmoja.
Bet vēl lielākas pārdomas par Lailas dzīvesstāstu manī viesa lasītāju komentāri pie Dienas rakstiem par "neredzamajām" ģimenēm. Visa uzmanība fokusēta uz homoseksuālajām ģimenēm, kamēr pārējās ģimenes, kur bērnus audzina tikai mamma vai tikai tētis, vecmāmiņas un vectētiņi, savu bērnību īsti neizdzīvojušie brāļi un māsas, palikušas bez uzmanības. Lai gan skaidri zinu - katrs no mums varētu pastāstīt par vismaz vienu "citādu" ģimeni. Es nekādi nesaprotu, kādēļ šīs ģimenes ir tik neredzamas un mums daudzkārt neinteresantākas par homoseksuālām ģimenēm. Stāsts par vecmāmiņu, kura audzina uz ārzemēm peļņā aizbraukušo bērnu aizmirstās atvases, izraisa žāvas? Nepatīk tie vientuļo māšu gaudu stāsti? Izskaidrojiet, kādēļ šīs ģimenes ir tik neinteresantas ne tikai kristīgajiem politiķiem un valsts politikai, kādēļ šo ģimeņu pārdzīvotās drāmas tik reti mūs uzrunā medijos un interneta diskusijās. Neredzamas, vai?
***
Ko tu domā par citādajām ģimenēm?
Vairāk nekā 40% Latvijas bērnu ir dzimuši ģimenēs, kuras saskaņā ar
mūsu valsts politiku nav tradicionālas - vai nu vecāki nav
precējušies, vai nu mamma apņēmusies mazo audzināt viena, varbūt
kopā ar savu mammu, bet varbūt ar draudzeni. Ģimenes ir dažādas.
Vai tu esi gatavs pieņemt to, ka ģimenes mēdz būt ļoti dažādas?
Raksti [email protected]