Kāpēc cilvēki Latvijā nesveicinās?

Vai tu negribētu?

Uz Latvijā valdošo introvertumu bieži vien norāda ārzemnieki. Annu, kura uz dzīvi Latvijā pārcēlās no Vācijas, izbrīnīja tas, ka kaimiņi sveiciena vietā kāpņu telpā paspraucas garām, nodūruši skatienu. Reiz Anna strādājusi dārzā, un garām gājis attāls kaimiņš ar suni. Kungs dāmu nesveicinājis. "Suns apčurā manu sētu, un viņš pat labdienu nepadod!" Ar to Anna apradusi, taču kādu citu ačgārnību gan ne: "Kad tāds kaimiņš atgriežas no ārzemēm, viņš aizrautīgi stāsta, cik tai zemē pieklājīgi cilvēki un cik tagad grūti vērot sapīkušus ģīmjus. Bet ko pats dara lietas labā?"

Sociologs Viesturs Celmiņš norāda, tas tikai liecina, ka mums labpatiktos dzīvot pieklājīgākā vidē, taču patlaban "sveicināšanās kultūra Latvijā ir krimināla". "Ko gan var gaidīt no tautas, kura jautājumus uzdod nolieguma formā: vai tu negribētu atnākt uz kino? Vai tev nebūtu Ibumetins?" Sociologs Latvijas iedzīvotājus vērtē kā piesardzīgus. Atliek pieiet uz ielas un pajautāt, cik pulkstenis, un cilvēks raujas prom, domājot, ka viņam piedāvās nopirkt lietussargu vai nazi. Pats Viesturs, pusgadu dzīvojot jaunā mājvietā, sveicinājies regulāri, taču atbildi dzirdējis reti. "Kā cilvēki ar tik vāju sadarbošanos spēs pieņemt lēmumu par mājas siltināšanu?!" Arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks pasīvo sveicināšanos skaidro ar vāju savstarpējās uzticības līmeni. Cilvēki uzticoties tikai savam šaurajam tuvinieku lokam. "Sasveicināšanās ar kaimiņu pretendē tikai uz civilizētu atmosfēru, ne uz ko vairāk!" komentē V.Celmiņš.

Nepieklājīgs kurmis

Par ko liecina, ka cilvēki nesveicina pārdevēju, konduktoru, kaimiņu? "Nepieklājīgi," tiešs ir K.Sedlenieks. "Kurmis," V.Celmiņš tādu cilvēku raksturo kā nedrošu un savrupu. Tie, kuri sveicinoties, esot drošāki un publisko telpu uztverot intīmāk, draudzīgāk. "Stingrs rokasspiediens un skatīšanās acīs ir droša un pašapzinīga cilvēka vizītkarte," K.Sedlenieks stāsta, ka nesen par rokasspiedienu lasījis Latvijā ieprecējušamies cittautieša blogā. Kungu pārsteidzot latviešu atturīgums sveicināties, taču svešu bērnu trolejbusā gan nevairoties pakutināt.

Varbūt nesveicināšanas iemesls ir tāds nogurums, kad negribas runāt pat ar ģimenes locekļiem, kur nu vēl pārdevēju? Abi eksperti apgalvo, ka tas nav saistāms ar nogurumu, bet cilvēka uztveri - vai viņam veikala pārdevēja ir mašīna, kur ievadīt karti, vai dzīvs cilvēks.

V.Celmiņš norāda, ka sveicināšanās paradumi atkarīgi arī no vides. Ja laukos ierasts sveicināt katru pretimnācēju, jo pazīstamo loks ir šaurs un enerģijas sveicināšanai pietiek. Savukārt pilsēta ir anonīma, un cilvēki viens otru nepazīst. Dzīvojot lielā pilsētā, cilvēks tur ciet savu iekšējo telpu, cenšoties būt rezervēts pret apkārt esošo. "Mēs varētu būt godinošāki un nebaidīties, ka varētu pārdozēt ar sveicināšanos. Deva neuzbāzīgas civilizācijas, un pilsētvide kļūs jaukāka," iesaka V.Celmiņš.