Līdzi nāca instrukcija, kas šķita paša Gredzenu pavēlnieka rakstīta, jo burti izskatījās kā mežģīnes. Teksts ziņoja: tagad šī maize ir jūsu rokās. Ziedojiet tai savu uzmanību, lieciet viņā savus sapņus un cerības. Saviem tuvajiem - draugiem. Šī maize ir dzīva pienskābes kultūra. Šī ir miera, mīlestības un veselības, cerību, veiksmes un pārpilnības maize.
Mīkla iekāpa atviltnē
"Muļķības!" "Spams!" "Pesteļošana!" "Un kur tad ieraugs svētajam vīnam?" "Kur tādu maizi dabūji?" mēs viens caur otru zobojāmies par mīļo māsu. Maizi bija iedevusi drauga mamma, viņai to uzdāvājusi draudzene Linda. Savukārt Lindai - krievu draugi Jūrmalā. Instrukcija bijusi krievu valodā, izvērsta uz vairākām lapām, tāpēc viņa pārtulkojusi un saīsinājusi. Linda bijusi priecīga par šādu dāvanu, jo kāpēc gan ikdienā neielikt labu funktieri? Grūtāk gājis tiem Lindas draugiem, kuri nav mājas cilvēki - mīklas bļoda nedēļas nogalē ņemta līdzi izbraukumos un dzīvojusi automašīnas bagāžniekā.
Maisot mīklu, sapratu, cik grūti ģenerēt labās domas. Ievirzījos sliktajās. Piektajā dienā, kad maize bija jābaro, no kroga nācās mājup doties laikus. Ik pa laikam piezvanīju Raulam, lai apvaicātos par maizi. Mīkla augot kā traka, puskatls pieaudzis. Ar draudzeni Signi no rītiem sacenšoties, kurš pirmais aizies apmaisīt un konstatēt, vai ir paaugusies.
Citai manai draudzenei pienākuma izjūta bija tik liela, ka gāja maisīt pat naktī un, še tev" mīkla kā monstrs iekāpa virtuves atviltnē.
Jaunais Hermanis
Arī man negāja viegli. Pēdējās dienas teicu mīklai: "Mēģini izturēt, mazā, drīz jau cepšu." Nenojautu, ka smagākais vēl priekšā: nodošana tālāk draugiem. Nepareiza bija taktika jautāt, vai kolēģis ieraugu vēlas: "Nē, paldies, es esmu luterānis," viņš atgaiņājās, vicinot rokas. Otrs nebija labāks: "Es varu arī ar sviestu mājās sarunāties." Devos pie dāmām. Pieņēma. Visieinteresētāka bija drauga mamma, sakot: "Vai, kā man toreiz ar Hermani gāja, redzēs kā ar šo!"
Man maize bija neparasts un jautrs piedzīvojums. Viena vakara afēra ar draugiem, ēdot gardu un siltu maizi, spēlējot jauno Monopolu un apcerot scenāriju, kā pa nakti mīkla no bļodas varēja iekāpt vannā vai gultā un mūs smacēt. Atcerējāmies, ka mammām savulaik mājās bija līdzīga maize, saukta par Hermani. Bija arī tējas sēne trīslitru burkā! Kas gan tas ir par spēku, kas liek cilvēkiem gastronomiski spamot?
***
Kā vērtējat Vatikāna maizes ideju?
Kardināls Jānis Pujāts (piktā balsī):
Tā ir Vatikāna vārda nelietīga valkāšana! Lai satiktos ar draugiem, maize nav jāsauc Vatikāna vārdā! Tas ir pievilkts, lai labāk skan. Tāpat kā Biļešu paradīzes kases. Kāpēc nevar būt Elles kases? Neesmu dzirdējis, ka Vatikānā būtu tāda maize. Šarlatānisms! Savulaik apkārt klejoja vēstules, kuras pārsūtot radoties laime. Tas veicina māņticību! Tā maize ar visu pavadrakstu jābāž krāsnī un jāsadedzina!
Sociālantrolopologs Roberts Ķīlis (smejoties):
Ja gribas paciemoties pie draugiem, tad tā arī var pateikt, nevis bakstīties ar maizi kā ieganstu. It kā nopietnu, it kā nenopietnu apdāvināšanās, amizantu īstermiņā pienākumu uzņemšanās mājās, labi raksturo mūsdienu pilsētnieku saraustīto attiecību raksturu. Līdzīgi kā ar notievēšanas programmām, līdzās "tiešajam" rezultātam, sevi arī disciplinē un regulāri trenē attiecību uzturēšanai.