Neapbūvētā, dabiskā piejūra ir viens no iemesliem, kādēļ Latviju apmeklē tūristi, kuru valstīs līdzīgu ainavu vairs nav. Mums ir dota iespēja savām acīm vērot, kā, ap sālsvirzas puduriem sakrājoties maziem smilšu pauguriņiem, kas ar laiku apaug ar graudzālēm un kārkliem, aizsākas kāpas. Un kā, uznākot vētrai, tās nereti atkal tiek aizskalotas nebūtībā. Taču tās jaunās kāpas, kas negadās viļņu ceļā, laika gaitā var pārtapt noturīgākās - pelēkajās kāpās ar tām raksturīgo īpašo augāju un mežiem apaugušās kāpās. Mums ir dota iespēja vērot arī vētru veidotos stāvkrastus un izjust cilvēka niecību dabas varenības priekšā. Vai arī vienkārši caur skaistu, vecu mežu netraucēti aiziet līdz jūrai. Kur citur vēl saglabājies tik daudz vecu priežu mežu, kur melnās dzilnas kaltajos dobumos ligzdvietu rast meža balodim un naksnīgos lidojumos izlidot ūpim, kā pie jūras?
Par to visu mums jāpateicas iepriekšējām paaudzēm un arī agrāko laiku politiķiem, kas prata saudzēt piejūru. Tieši ilgstošās saudzēšanas dēļ šīs platības ieguvušas to vērtību, kāda tām ir šobrīd.
Taču tā visa mums var arī nebūt. Ik pa laikam tiek rosinātas izmaiņas likumdošanā piekrastes "sašķēlēšanai". Arī pašlaik politiķi lemj piekrastes likteni, grozot Aizsargjoslu likumu. Cerams, ka šis nebūs viens no tiem gadījumiem, kad valdība nolems ziedot daļu mūsu valsts bagātības - Latvijas dabas, kuras dēļ ir jēga šajā zemē dzīvot.