Kamēr tiekam līdz Gruzijas robežai, ir jau noskaidrots, ka armēnis Gevorgs ir labs draugs manam hostam jeb bezmaksas naktsmāju devējam, kurš pievienojies starptautiskajam ceļotāju klubam. Armēnijā nonākšana labās rokās esot garantēta. Uz robežas mums priekšā stāv vēl divi ļaužu pārpildīti autobusi, tāpēc ar zviedru Larsu sekojam Gevorga piemēram un robežu šķērsojam kājām. Mēs tiekam cauri ar paviršu mugursomas aplūkošanu, salīdzinot ar kratīšanu, ko piedzīvo gruzīni, kuru somas tiek izgrieztas uz āru, meklējot narkotikas.
Ā, BALTIJA? TĀTAD ŠŅABI MĪLI?!
Esam Gruzijā. Mūsu armēnis jau ir pazudis, tādēļ ierosinu stopot uz Batumi, jo šo vakaru esam nolēmuši pavadīt pie Melnās jūras. Pēc piecām minūtēm jau sēžam vietējās Batumi alus ražotnes vadītāja mašīnā un laimīgi traucamies izlūkot saslavēto dzērienu. Pēc galdā celtajiem labumiem mūs nogādā vietējās babuškas rokās, kuras dzīvoklī mūs izmitina, un lieki piebilst, ka par visu samaksā viesmīlīgais gruzīns.
Bet ar to vakars nav beidzies. Priekšā vēl īstas gruzīnu vakariņas
vietējā restorānā, kur neiztiek arī bez vodkas un tostiem. Jau tikko
iebraucot Gruzijā, pirmais, ko man pajautāja: "Ā, Baltija? Tātad šņabi
mīli?!" Praksē tiek realizēts arī "alus bez šņabja ir vējā izmesta
nauda". Latviju Kaukāzā tiešām mīl un ciena. Cilvēki ir dienējuši kopā
padomju armijā, ciemojušies Rīgā, Jūrmalā, Siguldā, atceras kafejnīcu
un viesnīcu nosaukumus, pat telefona numurus latviešu valodā, par
Nākamo dienu veltām kūrorta pilsētas Batumi apskatei un peldei Melnajā jūrā, bet jau vakarpusē sēžamies iekšā mūsu pašu mikroautobusā Latvija, kas Kaukāzā ir viens no populārākajiem pārvietošanās līdzekļiem, un pēc vairākām stundām nokļūstam Tbilisi. Tur atvados no sava zviedru drauga, kuru gan, izrādās, atkal satikšu pēc divarpus nedēļām, un nonāku gruzīnu hosta Georga rokās. Tas nozīmē ātru ieskriešanu dušā un uzreiz pēc tam uz restorānu. Baudīt ēdienu Kaukāzā patīk, arī parunāties ar cilvēkiem un izrādīt ciemiņiem visu, ko vien iespējams. Un tas viss no tīras sirds un par baltu velti!
Kādu dienu, klejojot pa vecpilsētas ieliņām, iepazīstos ar diviem puišiem — gruzīnu un azerbaidžāni — un nonākam līdz Botāniskajam dārzam, kur basām kājām izstaigājamies pa lieliem un maziem ūdeņiem un ūdenskritumiem līdz melnai tumsai. Varu tikai piebilst, ka Kaukāzā vīrieši ļoti ciena sievietes, ir tiešām džentlmeņi un atbildi nē respektē.
NAKTS AR VILKIEM
Kaimiņvalstī Armēnijā ar maršruta mikroautobusu nonāku vēlā pēcpusdienā. Šī brauciena laikā sapazīstos ar vairākiem armēņiem un poli Robertu. Armēnijā secinu, ka šo valsti ir iemīļojuši un ciemos brauc ne mazums poļu un franču. Minimums divatā, bieži arī trijatā un pat četratā. Latvieši pagaidām lielākoties tiek līdz Gruzijai. Arī Armēnijas vīzu var nokārtot uz robežas, draudzīgi aprunājoties ar tās sargiem. Ieraugot pasi, viņu sejās parādās plats smaids: "No Latvijas? Tad jau krieviski saproti!"
Erevānā satieku savu armēņu hostu Stepanu. Pateicoties viņam, izbaudu visu, ko vien Armēnija var sniegt. Jau pirmajā vakarā tieku sapazīstināta ar vairākiem brīvprātīgajiem no Francijas, Lietuvas, Ungārijas, kā arī Radžatu no Indijas, kurš šeit jau sesto gadu tāpat kā vēl vairāki simti indiešu studē medicīnu. Un kur tad vēl visi armēņu draugi. Vakars paiet jautri, garāmejot piebiedrojas arī polis Roberts, un gaidītās krievu valodas vietā galvenokārt tiek lietota angļu valoda.
Naktsmājās ir vienkārši unikālas. Tā ir Stepana vectētiņa māja, bez lieka komforta, ar tā saukto saules dušu dārzā, tarakāniem puspirksta lielumā. Dzīvu skorpionu redzu pirmo reizi mūžā, bet vēlāk tos satieku katru dienu. Solītās peles gan nemanu. Es šeit uzreiz jūtos kā mājās, un arī Stepans saka, ka viņam te patīk vairāk nekā tepat aiz stūra esošajā dzīvoklī, kur mitinās vecāki, vecmāmiņa un māsa.
Pirmajā vakarā esmu vienīgais ciemiņš un ar Stepanu norunājam līdz pusčetriem rītā. Nākamajā vakarā pievienojas Roberts, vēl divas meitenes no Polijas un Stepana draugi armēņi. Svinam trīs dzimšanas dienas, kuras pavisam nesen bijušas trim mūsu pulciņa puišiem. Vectētiņa dārzā ierodas arī Radžats, ungārs Pīters un Amerikā uzaudzis armēnis Armens, kurš gan vairāk līdzinās indiānim. Paceļam glāzes par Indijas neatkarības dienu. Nākamajā dienā paredzēts brauciens ar stopiem uz Tateva klosteri.
Armēnija ir viena no senākajām civilizācijām pasaulē un pirmā valsts pasaulē, kas jau 301.gadā pieņēma kristietību kā oficiālu valsts reliģiju. Kā par spīti, šī ir vienīgā diena, kad līst lietus, bet, nodrošinājušies ar guļammaisiem un peldkostīmiem, kopā ar Stepanu un franču meiteni Šarloti dodamies ceļā. Tāpat kā Gruzijā, arī Armēnijā stopošana ir tīrā izklaide. Mašīnas stājas bieži, un viens šoferītis pat ieved savās mājās uz tējas tasi un arbūza šķēli, kur iepazīstamies ar visu viņa ģimeni un nobildējamies kopā ar vecmāmuļu, kura ir bezgala simpātiska. Viņa sasit plaukstas un smej vienā smiešanā, jau pēc sekundes ieraugot sevi digitālajā attēlā.
Pēc Tateva apskates dodamies pārgājienā uz kādu citu pamestu klosteri, kur nakšņosim. Klosteris ir ieaudzis zālēs, un laika zobs to nav saudzējis. Kļūst tumšs, arī lietus smidzina, tālab ātri ķeramies pie darba. Vietējie zemnieki ir sarūpējuši salmus, ko palikt uz akmens grīdas. Istabiņa ir neliela — tādās kādreiz dzīvojuši mūki. Atliek sanest zarus ugunskuram, ar lielākajiem aizbarikādējam ieejas arkas, lai pasargātos no meža dzīvniekiem. Naktī tiešām apkārt gaudo vilki.
Vakarā mums bija paredzējis pievienoties Armens, bet lietus un tumsas dēļ viņš nevar šķērsot bīstamo upi. No rīta viņš ir otrā krastā sveiks un vesels. Armens sarunājis naktsmājas pie vietējiem zemniekiem. Izpeldamies dabiskā minerālūdens baseinā, kas atrodas vairāku klinšu ielokā, un tad sadalāmies pa pāriem, lai stopotu atpakaļ uz Erevānu.
LATVIJA TUSĒ
Nākamajās dienās Armēnijas apceļojumā iesaistās indietis Radžats, kurš stopošanu izmēģina pirmo reizi, bet drīz vien ir sajūsmā. Vienā no mūsu braucieniem satiktais mācītājs iepazīstina ar bišu stropos iegūtā medus tālāko apstrādi. Telpā, kurā esam iegājuši, kukaiņi ir kā melns mākonis, bet mācītājs mierina — vienas dienas laikā esot sadzelts galvā 30 reižu un, kā redzams, joprojām ir sveiks un vesels.
Mums ir paredzēts kāpt mūsdienu Armēnijas augstākajā kalnā Aragacā. Tā smaile ir 4090 metru virs jūras līmeņa. No turienes redzams Turcijas augstākais kalns Ararats, kas ir Armēnijas nacionālais simbols. Leģendas vēsta, ka pēc pasaules plūdiem Noass no sava šķirsta izkāpa tieši Araratā.
Uzkāpjam tikai mazākajā Aragaca virsotnē, kuras augstums ir ap 3900 metru. Kāpiens prasa trīs stundas. Tas nav viegls, un no 11 cilvēkiem līdz augšai tiekam tikai septiņi. Bet tas ir tā vērts! Galva reibst — cik te ir skaisti! Ejot lejup, izšļūkājamies pa nogāzēs gulošo sniegu, puiši nopeldas ledusaukstajā kalnu ezerā.
Mūsu kompānijā ir arī meitene no Krievijas, kura atpakaļceļā busiņā iemieg. Armēņiem pēc vārda kabatā nav jālien: "Kamēr Krievija guļ, Latvija tusē!"
POKERS PIRMS DUŠAS
Draudzīgo armēņu dēļ viņu zemē palieku ilgāk, nekā plānots. Atpakaļ uz Gruziju braucu kopā ar vienu indieti, kurš šeit ir darba darīšanās. Robežsargi ir izbrīnīti, jo Latvija un Indija taču ir ļoti tālu!
Vakariņās Tbilisi, protams, ir indiešu ēdiens ar asām garšvielām. Nakti pavadu indieša Gruzijas apartamentos un nākamajā rītā tieku nogādāta līdz Azerbaidžānas robežai, ko šķērsoju kājām. Tam, ka varētu būt problēmas, esmu jau sagatavojusies, un tā arī ir. Pavadu uz robežas kādu stundu, mani sūta no viena priekšnieka pie otra, visi ir aizdomu pilni un citu pēc cita uzdod jautājumus. Ieraudzījuši manā pasē Armēnijas vīzu, azerbaidžāņi groza galvu, un jautājumi birst kā no ložmetēja — ko tur darīji, kur dzīvoji, ko domā par Armēniju, par Kalnu Karabahas konfliktu, ko darīsi Azerbaidžānā, kur dzīvosi, vai nav bail ceļot vienai?
Drošības labad tiek nokopēta mana pase, Armēnijas vīza, pierakstīta mana adrese un telefons. Beidzot laimīgi tieku pāri robežai. Pret vakaru jau esmu Baku, kāds draudzīgs vietējais no autobusa pavada mani arī metro un sagaida, kamēr man pakaļ ir atnācis hosts Bora. Izrādās, Bora ir turks, strādā Azerbaidžānā, tādu te nav mazums. Tas ir izskaidrojams ar ļoti draudzīgajām Turcijas un Azerbaidžānas attiecībām, abas ir islāma valstis un arī valodas ir līdzīgas.
Boras dzīvoklī pie kopīga vakariņu galda sēž vjetnamieši Tuans un Lidija, kura dzīvo Kalifornijā un ceļo ar motociklu, tad vēl Nikolass no Francijas, un gandrīz kopā ar mani ierodas arī Paulo no Sicīlijas. Diezgan raiba kompānija, kurai nākamajā dienā vēl pievienojas mans zviedru draugs Larss un Rasmuss no Dānijas. Esam šeit pa dažādiem ceļiem nonākuši no septiņām valstīm, un izrādās, ka es esmu vienīgā, kura prot krievu valodu. To lieku lietā, gan kaulējoties par cenu ar taksistiem, gan iepērkoties, gan zvanot uz ostu, lai uzzinātu, kad beidzot aties prāmis uz Kazahstānu, ko jau nedēļu gaida vjetnamieši un francūzis.
Rītos mums ir kopīgas brokastis, vakarā kopīgas vakariņas un pokers. Kurš zaudē, iet pēdējais dušā. Jau esam paguvuši aplūkot dubļu vulkānus, kuros, neuzmanīgi ejot, var iekrist, kā arī vienu no pirmatnējo cilvēku apmešanās vietām Gobustanā. No akmens laikmeta līdz mūsdienām ir saglabājušies zīmējumi uz klintīm. Tikpat unikāla ir dabasgāze, kas cauru diennakti plūst no pazemes un deg. Vienkārši. Azerbaidžānā dabas resursu krājumi ir bagāti: nafta, dabasgāze, dzelzs rūda, alumīnijs. Problēma tikai tā, ka ķīmijas un metāla rūpniecība rada piesārņojumu. Apciemojam vienu no desmit vispiesārņotākajām pilsētām pasaulē — Sumgajitu, kas ir trešā lielākā pilsēta Azerbaidžānā. Padomju laikos te uzbūvēts vairāk nekā 40 rūpnīcu.
Pēdējā ceļojuma dienā vēl paspēju iepazīties ar azerbaidžāņu puišu bariņu, tajā ir arī viens puisis no Dagestānas. Viņš man izrāda Baku, un kopā izbraucam arī kuģīti Kaspijas jūrā. Nakts vidū esmu lidostā, lai dotos atpakaļ uz Rīgu. Pie ieejas man prasa uzrādīt pasi un konstatē, ka vīza ir, bet reģistrācijas nav. Iebilstu, ka nekas tāds nemaz nav vajadzīgs, taču kontrolētājiem ir sava loģika. Tiek piedāvāts darījums — vai nu dodu kādu dāvanu, vai maksāju sodu. Man vēl ir palikuši daži dolāri, bet es netaisos neko viņiem maksāt principa pēc. Nupat taksī dzirdēju, ka šodien uzspridzināta māja un tā bijusi savstarpējo rēķinu kārtošana, nevis, kā ziņās atreferēts, spridzināts drošības nolūkos, jo ēka bijusi sliktā stāvoklī. Pastrīdamies, un tieku cauri sveikā: "Latvija… Mans brālis strādā Jelgavā. Nu, labi, ej vien, skaistule!"u