*
Savu zinātnisko grādu mikrobioloģijā Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore Vija Rožukalne ieguvusi, "pateicoties" puvēm un mikroskopiskām sēnēm, kuras to izraisa
Glabāšanas laikā ķiploku izplatītākās slimības ir tās, kuras rodas vēl augšanas laikā, augiem inficējoties ar mikroskopiskām sēnēm jeb tautā saucamajiem puvēju ierosinātājiem.
1.Neīstā miltrasa (Peronospora schleideni). Inficētie loki kļūst bāli, sāk dzeltēt, mitrā laikā pārklājas ar pelēku vai violeti pelēku apsarmi, izliecas un pieplok zemei. No lokiem inficējas pats sīpols. Tādiem ķiplokiem un sīpoliem uzglabāšanas laikā sāk pūt atsevišķas zvīņas, kaut gan sākumā inficētās galviņas neatšķiras no veselajām. Slimības attīstību veicina mitrs un silts laiks.
2.Sīpolu kakla puve (Botrytis allii). Bojā ķiplokus un sīpolus galvenokārt uzglabāšanas laikā. Inficētajiem sīpoliem kaklā zem zvīņām sākumā ir iegrimuši plankumi ar zaļganpelēku apsarmi. Bojājumu vietās audi kļūst mīksti, pārgriežot izskatās kā apvārtīti. Uz bojātiem audiem attīstās tumši, sīki sklerociji, kas saplūstot izveido garoziņas. Slimie ķiploki ar laiku sakalst.
3.Sīpolu pamatnes puve. Izšķir: a) Baltā puve (Sclerotium ceptivorum) - uz sīpola pamatnes veidojas balta, blīva sēņotne, un vēlāk uz tās parādās melni sklerociji. Sīpols kļūst mīksts, ūdeņains, parasti pilnīgi sapūst; b) Fuzariālā puve (Fusarium) veido uz sīpola pamatnes baltu, nedaudz rozīgu sēņotni ar blīviem rozā konīdiju spilventiņiem. Ja glabāšanas laikā paaugstinās temperatūra, inficētiem sīpoliem pamatnes puve attīstās straujāk.
4. Bakteriālā puve (Ervinia carotovora). Pie tās vainojamas baktērijas. Augi inficējas vasarā. Glabāšanas laikā uz daiviņām parādās it kā čūlas. Mīkstums izskatās kā apsaldēts, jūtama puvuma smaka. Pret slimību uzņēmīgi ir nobrieduši, traumēti, labi neizžāvēti ķiploki, kas glabāti paaugstinātā mitrumā. Šīs bakteriozes izplata laputis, tripši un ērces. Tā kā pret bakteriozēm izturīgu šķirņu nav, var lietot bioloģiskus preparātus, gan iestrādājot augsnē, gan kodinot stādāmo materiālu. Stādīšanai jāizvēlas irdena augsne, jānovērš kaitēkļu un slimību bojājumi.
Nelabvēlīgos glabāšanas apstākļos attīstās "netīrības sēne" jeb zaļais slotiņu pēlējums. Sākumā dažas daiviņas viegli savīst, uz tām parādās sīki, nedaudz iegrimuši, gaišidzelteni plankumi. Vēlāk tos pārklāj zaļgana apsarme. Bojātie audi sabrūk, un šādi ķiploki kļūst ļoti viegli, tie nav lietojami ne uzturam, ne stādīšanai.
***
Ieteikumi glabāšanai
1. Neglabāt ķiplokus kopā ar citiem dārzeņiem. Tie ātrāk "noveco" un izdala vielas, kuras saīsina ķiploku glabāšanas laiku.
2. Ķiplokus glabā zemākā temperatūrā nekā citus dārzeņus -0-+3 grādi. Vajadzīga laba ventilācija.
3. Novācot ražu, sīpoliem atstāt garākus kakliņus (1,5 cm), tad tajos grūtāk iekļūt slimību ierosinātājiem.
4. Audzējot ķiplokus slimību profilaksei, ir svarīgi izmantot mikrobioloģiskus aizsardzības līdzekļus (trihodermīnu, biomix un citus).
5. Izvairīties no mehāniskiem bojājumiem stādījumu kopšanas laikā.
6. Izturību pret slimībām veicina mēslošana ar kalcija preparātiem.