Sakrāmējis koferīšus
Iveta izliekusies pa logu un māj ar roku. Aiz otrā stāva durvīm paveras austrumu skats. Raibi tepiķīši, kūp vīraks, habibi, habibi dzied skumji kliedzoša sievietes balss no Izraēlas. Taisot jasmīnu tēju, Iveta nostājas uz vienas kājas, otru saliec trijstūrī kā baletdejotāja. Kad vaicāju par stārķa etīdes lietderību, Iveta smejas. Viņa vienkārši tā mēdzot darīt.
Dzīvokli Iveta īrē no radiniekiem, to iekārtojis viņas tētis Jānis, kurš arī te agrāk dzīvojis. Ja Ivetai pašai būtu savs mājoklis, tas būtu gaišs, liels, plats, balts, askētisks, ar pāris antīkām mēbelēm.
"Virtuves sienu es pati krāsoju. Pār tapetēm pārlaidu emulsiju. O!" Iveta pabrauka ar pirkstu pa sienu. Virtuves skapīšos speciāli redzamā vietā izlikti garšvielu trauki, kas zināmi teju katram padomju laika cilvēkam. Sarkandzeltenrūtotas kārbas ar uzrakstiem "Griķi", "Sāls", "Ciete" latviešu un krievu valodā. Uz galda saliktas vecas klades un fotogrāfijas. "No omcenes laikiem. Man patīk." Iveta šķirsta vecmāmiņas atmiņu kladi, kur pie dzejolīšiem pielīmēti izgriezti putniņi, puķītes.
"Tas bija riktīgs hārdkors," atceroties dzīvi Blaumaņa ielā, Iveta nosmej. Patlaban viņa bauda brīvību un saprot, cik labi ir dzīvot vienai. Arī Inženieru ielā viņa dzīvoja komūnā, netālu no maza diennakts veikaliņa. Sākot dzīvot Ganību dambī, Iveta, protams, iegājusi diennaktniekā un izpētījusi apkārtni - pussagruvušus šķūnīšus, vecās dzelzceļnieku mājas. "Te ir kā laukos. Kluss, nākot mājās no teātra, salasu grāvmalā mazas puķītes. Es jau smejos, ka eju uz ganībām govis ganīt."
Iveta ir no Liepājas. Viņas mājās vienmēr bijis kaķis. Tas arī mājas sajūtas radītājs. Kaķu bērnu gribējies arī Ganību dambī. Kādu dienu Iveta sētā pamanīja divus kaķēnus. Mazus, nošņurkušus. Viens melns, otrs pelēkstrīpains. Kurš nāks līdzi, tas arī būs dzīvesdraugs. Atnāca melnais. Pāris dienu padzīvoja un aizgāja. Tad atnāca pelēkais. Un palika. "Vienu dienu šis stāv aiz durvīm un saka: Iveta, dzīvošu ar tevi. Esmu sakrāmējis mantas, uznes, lūdzu, manu koferīti augšā." Sākotnēji šķita, ka tā ir kaķene, tāpēc tika pie vārda Ria. Kad viņai sāka augt bumbas, runcim tika piedēvēti dažādi vārdi. Vārdu vajag dižciltīgu. Iveta ar draudzeni tik tālu aizrunājies par inteliģencēm, ka uz r burta izspruka Rihards Vāgners.
Poles altāris
Poles miteklī ir trīs altārīši. Pirmais. Ar prinča Viljama fotogrāfiju, kura redzama filmā Monotonija. "Kas tas par džeku?" filmā jautā Ojārs (Varis Piņķis), Ilzes (Iveta Pole) draugs. "Princis," Ilze atbild. "Ei nu, ei, pēc parasta džeka izskatās," netic Ojārs. Tagad "vienkāršais" puisis ir skapī aiz stikla, un viņam abās pusēs noliktas svecītes, priekšā - sarkans telefons. "Lai princim var piezvanīt," Iveta paskaidro. Otrs altārītis ir falliskās noskaņās. Falls izveidots no maziem dzintara gabaliņiem. "Dzintara pimpis!" Pole lepni groza gleznu un stāsta, ka to uzdāvinājusi draudzene un scenogrāfe Kristīne Vītola. "Kristīnei vienkārši kādu vakaru aizgāja ciet, un viņa tādu uzmeistaroja." Blakus gleznai piesliets koka penis. Dāvana, paredzēta masāžai, taču Iveta to apgriezusi otrādi un pielikusi pie gleznas Dzintara pimpis. Trešais altārītis ir virtuvē. Buldoga fotogrāfija, kas no apakšas izgaismota. "Šo fotogrāfiju atradu Blaumaņielā. Ceļo man līdzi pa dzīvokļiem. Blaumaņielā buldogu dēvējām par Kārli Ulmani. Ir līdzīgs, vai ne?" Tiešām.
Uz dīvāna stāv puslasīta Marsela Prusta grāmata. Par to, ka Polei rakstnieks iepaticies, saistošāks šķiet stāsts par logu, pie kura viņa lasa grāmatu. "Pretējā mājā dzīvo onkulīts un tantīte. Tā sagadās, ka mēs ar to onkulīti nejauši saskatāmies. Vienā dienā es satieku lejā cilvēku, kurš man saka - vīrietis palūdza iedot šo te meitenei no pretējā loga. Tā bija konfekte." Seko kautrs smaids no aktrises puses.
Iveta noliecas pie plīts. Tajā ir elektriskais pulkstenis. Laiks doties uz teātri, uz izrādi Viencīņa.