Kur acis rāda. Un arī draugi aicina
Ukrainas rietumu pilsēta Ļvova, uz kuru no Rīgas dodas vienīgais autobuss Balkānu virzienā, mani sagaidīja ar karstumu un lētu bulciņu un pārcukurotas tējas tirgotavām. Pēc tam tālāk uz dienvidiem — uz Moldovu. 15 stundu brauciens autobusā, kurā, gluži kā zemo cenu aviokompāniju lidmašīnās, sēdekļi izkārtoti tik tuvu cits citam, ka augumā garākam pasažierim apsēsties un kustēties ir diezgan apgrūtinoši. Jāatzīst, Kišiņeva tik tiešām ir kontrastu pilsēta. Privāto sludinājumu noklātas sētas, ēkas, stabi un koki — līdzās paziņojumi par bērnu vasaras nometni Krimā un žurku indētāju pakalpojumiem. Ielās plakāti ar patriotiskās un civilās audzināšanas ainām. Astoņas smalkmaizītes par vienu eiro. Dārgie restorāni pieder ievērojamu politiķu atvasēm. Vienā Kišiņevas centrālā parka malā — tāpat kā Vērmanes dārzā Rīgā — klājas griezto ziedu un kompozīciju rindas, bet pretējā pusē ir tikpat gara valdības ēka. Ja proti kaut nedaudz runāt krieviski, apsolies klusēt un apmeklēt tikai vienu ekspozīciju, Nacionālajā mākslas muzejā var iekļūt, maksājot moldāvu, nevis tūristu biļetes cenu.
Iebraukusi Rumānijā, sazvanīju Radu, šķiet, pilsētā vienīgo puisi ar drediem (tāpēc brīžam apbrīnots, bet brīžam izsmiets), — manu namatēvu turpmākajās četrās dienās. Nopirku kafiju un, mazu čigānbērnu ielenkta, sēdēju un karsu autoostas kafejnīcā. Pēc 15 minūtēm ar aizlienētu velosipēdu atbrāzās laimīgais un ārkārtīgi pieklājīgais Radu. Nākamo divu dienu plāns bija viņa draudzenes 17 gadu jubilejas svinības Vamavečes pludmalē Bulgārijas pierobežā. Piekritu doties līdzi, jo savaldzināja stāsts par tur valdošo bohēmu.
Vamaveče no hipiju laikiem gan saglabājusi visai maz — gar iebraucamajiem ceļiem saslietas viesu mājas, kioski, kuros tirgo Ķīnā ražotus grabuļus un lakatus, kafejnīcas ar ātrajām uzkodām un vīri sintētiska auduma peldbiksēs (tādas Rumānijā valkājot tikai tūristi). Taču savs valdzinājums tai tomēr piemīt: vēl aizvien slejas paliela telšu pilsētiņa, visa vakara garumā pludmales viesus izklaidē meitenes ugunsmetējas un pāris kilometru garumā gar pludmali darbojas krogi un klubi — nelielas koka mājiņas ar pāris galdiņiem, bet dejas notiek zem klajas debess. Daži drosminieki dzīvās mūzikas vai dīdžeja pavadījumā dejo basām kājām, lai arī pludmale ir stiklu pilna. Mūzika — sākot no 60.gadiem, tomēr pārsvarā skan 90.gadu beigu hiti, kuriem tur, šķiet, konkurences nav.
Pēc pāris laiskām dienām pilsētā, kā arī pamestā un piegružotā pludmalē Radu piekrita būt par manu ceļabiedru un ar autostopiem doties uz Rumānijas galvaspilsētu. Kopā ar zālīti smēķējošu arhitektu nokļuvām pašā Bukarestes centrā. Tūrisma informācijas biroja meklējumi izrādījās nesekmīgi — tāda tur nav, un pie pilsētas bezmaksas kartēm var tikt tikai viesnīcu klienti. Tāpēc izlīdzējos ar karti, kas pārfotografēta no kāda ceļveža, — ērti nav, tomēr pietiekami.
Pēc brokastīm parkā devāmies izpētīt centru un satikt brīvprātīgo Žao no Portugāles, kurš mani piekritis izmitināt nākamajā naktī kopā ar divām ceļotājām no Kanādas. Uz Nacionālā teātra jumta atklājām lielisku kafejnīcu, kurā gulšņājot un laiskojoties pavadījām vairākas stundas. Tā kļuva par manu topa vietu — ar mākslas darbiem noklātām sienām, zīmējumiem pilnu kāpņu telpu un frappé ar pārmērīgi daudz putukrējuma.
Nākamajā dienā, staigājot pa Bukarestes centra uzraktajām šķērsielām, atklāju citu, daudz brīnišķīgāku pasauli ar jaukiem cilvēkiem, lielisku ielu mākslu un lētām tradicionālām rumāņu uzkodām, ko notiesāt parkā īsi pirms lietusgāzēm. Rumāņi ir lepni par savu sasniegumu, pievienojoties Eiropas Savienībai, tāpēc zili dzeltenie karogi manāmi it visur. Un automašīnu tur tikpat daudz, cik klaiņojošu suņu. Atšķirība tikai tā, ka suņi nerej, turpretim automašīnas taurē, ir iemesls vai nav.
Vakarā nelielā sociālisma laiku restorānā satiku Žao un vēl vairākus ceļotājus. Sēžot pie galdiņa kopā ar topošo inženieru pāri no Brazīlijas, nolēmām, ka ar vilcienu kopā dosimies uz Bulgārijas galvaspilsētu Sofiju. Manā kupejā vēl bija dāņu ceļotājs, amerikāņu sociālantropoloģijas studente un pusmūža francūziete.
MAĶEDONIJAS VIRSOTNES
Sofija, līdzīgi kā Kišiņeva, bija vien pieturas punkts ceļā uz Maķedoniju, tāpēc tur pavadīju tikai vienu nakti. Naktsmājas jau laikus aizrunāju pie jauna, videi draudzīga hipiju pāra Veras un Georgija, kuri iegādājušies milzīgu māju Sofijas industriālajā rajonā un ir ekoloģisko saimniecību kopienā. Jau nākamās dienas pēcpusdienā devos uz Maķedonijas galvaspilsētu Skopji, kurā plānoju pavadīt nepilnas trīs dienas un satikt Inesi no Latvijas, kura pēc brīvprātīgā darba Maķedonijā aizkavējusies vairākus mēnešus. Ceļš, lai arī ļoti lēns, tomēr skaists un beidzot kalnains. Diemžēl patīkamo satraukumu līdz pamatiem nolīdzināja īpaši centīgie bulgāru robežsargi, kas pārbaudīja ceļotāju, īpaši to, kas nav Bulgārijas vai Maķedonijas pilsoņi, bagāžu un izraka no somām pat naudas makus un pārgājiena zābakus, kas ērtuma dēļ novietoti pašā apakšā.
Maķedonija ir lētākā no ceļojumā apmeklētajām valstīm: vakariņas restorānā maksā ap trim latiem, kapučīno, ko gluži kā Portugālē servē nevis ar piena putām, bet putukrējumu, — 50 santīmu, kilograms tomātu, piparu un baklažānu — mazāk nekā 30 santīmu, puslitrs negāzēta ūdens — 15 denaru jeb aptuveni 13 santīmu. Protams, arī vidējie ienākumi Maķedonijā ir zemi — tikai ap 200 eiro mēnesī.
Gaisa temperatūra pārsniedza +30 grādu, taču tas nemazināja manu vēlmi iepazīt tuvākas un tālākas Skopjes daļas, tāpēc kopā ar Inesi izstaigājām pilsētas albāņu kvartālu, kas vienīgais palicis nenopostīts pēc 1963.gada zemestrīces. Mazas un cilvēku pilnas ieliņas. Smaidi un ziņkārība. Un lielisks tirgus, kurā var staigāt stundām ilgi, aplūkot katru piebriedušo tomātu un baklažānu un ievilkt nāsīs sārto piparu pulvera aromātu.
Šķiet, Skopjē visienesīgākā ir jurista profesija — plāksnītes ar advokātu pakalpojumu piedāvājumiem redzamas vai uz katra stūra. Pilsētā var iegādāties arī lieliskus un krāsainus saldumus — turku zirņus cukura glazūrā, par kuriem gandrīz ikviens, izņemot pašus albāņus un mani, rauc degunu. Nedomādama piekritu doties arī uz Skopjes daļu Šutku, kurai ar jokiem nav nekāda sakara, — tā ir mājvieta lielākajai romu populācijai un tirgum Skopjē. Šeit gan bērni, gan jaunieši, gan pusmūža iedzīvotāji, ieraugot mūs un fotokameras, pozē un paši aicina viņus fotografēt. Apkārt daudz krāsu un, par spīti trūkumam, laimīgu cilvēku un suņu. Arī tie romi, kuriem izdevies pastrādāt ārzemēs un labi nopelnīt, nav pametuši Šutku, tāpēc dažas mājas ir patiesi krāšņas, un to priekšā novietoti BMW un Mercedes pēdējo gadu modeļi gan ar Nīderlandes, gan Vācijas, gan Šveices numuriem.
Pēc pāris dienām nolēmu doties uz Albānijas pierobežā esošo Strugu, kas milzīgā Ohridas ezera dēļ kļuvusi par maķedoniešu iemīļotāko vasaras atpūtas vietu. Lai arī neliela (tajā ir viena galvenā iela un pāris sānielu, kas ved uz Ohridas ezeru), Struga šķita pietiekami interesanta divām dienām — lēta cukurvate, dzidrs upes ūdens, nirēji un laivu piestātne ir vismaz 400 fotokadru vērta.
Bet jau divas dienas vēlāk man norunāta tikšanās Maķedonijas ziemeļrietumu pilsētā Gostivarā vēl ar trim Balkānu apceļotājiem — diviem šveiciešiem un spāni, kurus pirms tam nejauši, pētot citu ceļotāju plānus, atradu portālā Hospitalityclub. Pēc dažu epastu apmaiņas vienojāmies kopā kāpt kādā Maķedonijas kalnu virsotnē.
Sasniegusi pilsētu, kurā satiksmi nobloķējusi bēru ceremonija un ielu remonts, saņēmu zvanu, ka ar taksometru jānokļūst motelī Rio. Izrādījās, ka paliksim nevis motelī, bet gan tā īpašnieku privātmājā, kurā man tika ierādīta atsevišķa istaba ar divguļamo gultu, kamēr puiši uz matračiem gulēja citā. Turklāt, tā kā Florians, viens no šveiciešiem, ir ģimenes attālas radinieces paziņa, jautājums par samaksu netika apspriests. Papildus mūs daļēji piespiedu kārtā nodrošināja arī ar maltītēm trīs reizes dienā un transportu — 1980.gada izlaiduma BMW ar šoferi.
Plānus mainījām arī šeit, un Koraba vietā, kas ir augstākā Maķedonijas un Albānijas robežvirsotne, nolēmām doties uz Bistras kalnu. Kopš pagājušās vasaras ugunsgrēkiem visiem ceļotājiem kalnu apvidū jāiegādājas atļauja, taču, tā kā policijas iecirknim, kas par to atbildīgs, darba laiks beidzas krietni agrāk, nekā norādīts, nolēmām riskēt un kalnā doties bez nepieciešamajiem dokumentiem.
Lai arī albāņu ģimenes mājās biju atstājusi lielāko daļu mantu, soma kāpienam vēl aizvien šķita par smagu. To vēl grūtāku padarīja nepietiekamā pieredze, spiedīgā saule un zilā, sūrstošā acs, kas bija cietusi no lidojoša zara aptuveni stundu pēc pārgājiena sākuma. Vai nu aiz pieklājības, vai tāpēc, ka bijām satikušies vien pirms pāris dienām, bet vienīgajā naktī kalnos man tika ierādīta vieta atsevišķā teltī kopā ar mantām. Protams, nebiju īpaši priecīga, bet atzīt, ka baidos, negribējās. Vēsais kalnu gaiss pēc šķīstošās kafijas, kas Maķedonijā garšo pēc dedzinātām kartupeļu mizām, ilgi neļāva aizmigt. Kad tas beidzot izdevās, jutu kādu no telts ārpuses atkārtoti pieskaramies manai galvai. Lācis! Vai vilks! Sarāvos kamolā un centos neelpot, bet, par spīti centībai koncentrēties, lielajā pārbīlī elpa kļuva strauja un skaļa. No rīta pēc apkārtnes apskates un secinājuma, ka visas ārpusē atstātās mantas palikušas savā vietā un ap telti nav pat niecīgāko pēdu nospiedumu, mans nakts iztēles pārdzīvojums šķita smieklīgs.
Ūdens meklējumi mūs aizveda līdz kādai kalnu ganu mājai. Kad tuvojāmies, mūs stratēģiski aplenca pieci milzīgi rejoši suņi. Saimnieces apsaukti, tie nomierinājās un nolīda katrs savā pagalma stūrī. Noskaidrojot mūsu tautību, saimniece teicās runājam gan krievu, gan franču valodā. Ātri iemantojām viņas uzticību un tikām iepazīstināti arī ar citiem topošajiem četrkājainajiem sargiem trijās paaudzēs — mazākajiem no tiem vēl acis nebija atvērušās.
Nokļuvuši Tetovā, ievērojām, ka atšķirībā no Skopjes ienesīgākā nozare ir zobārstniecība, kafejnīcu un restorānu viesmīļi ir tikai vīrieši, velosipēdus neviens nepieslēdz, jo neesot vajadzības — zādzību tikpat kā nav, kūkās ir vairāk krēma nekā mīklas, maltu kafiju veikalā nopirkt nav iespējams un svinību tērpi pārspēj pat Rīgas otro roku veikalos redzēto volānu skaitu un spožumu.
Tā kā Melnkalnē, kas bija mans nākamais pieturas punkts, neviens mani vēl negaidīja, pievienojos puišiem braucienā uz Kosovu, tā arī neapciemojusi Albāniju.
KOSOVAS ODISEJA
Ceļš uz turieni bija īss un lēts. Uz ceļiem vietām dzeloņstieples, NATO bruņutehnika un Albānijas karogi. Starptautiskās kompānijas nesnauž — vairākus kilometrus pirms galvaspilsētas Prištinas cita aiz citas jau kārtojas svaigas dažādu autofirmu tirdzniecības vietas un degvielas uzpildes stacijas. Prištinā, tās ļoti šaurajās, līkumotajās un tumšajās ielās iemīlējos jau ceļā no autoostas, bet vēl vairāk pēc pirmās pastaigas uz pilsētas centru pa stāvu un bruģētu ielu, dziesmu un deju vakariem māju pagalmos, cikādēm un pārsteidzoši svaigā gaisa. Iebraucot pilsētā, pirmajā mirklī šķita, ka cenas nekam nav noteiktas — ne viesu mājai, kurā nakšņojām, ne taksometram, kura cenu izdevās nokaulēt uz pusi tikai pēc zvana vietējiem, ne alum vienīgajā pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā atvērtajā bārā, kura saimnieks, noklausījies mūsu izvēli, pēc alus devās nevis uz pieliekamo, bet uz pretējā ielas pusē atvērto diennakts veikalu.
Pilsētā dzīve ir mierīga, vismaz ceļotāja acīm un ausīm, ja tajā uzturas trīs dienas. Redzamākais nesenās neatkarības vēstnesis ir piemineklis Newborn (no angļu valodas "jaundzimušais"), siena ar bērnu pateicībām ES un NATO, ar melniem burtiem UN marķētās automašīnas, kā arī kafejnīca, kuras vienīgie klienti no rīta bija aptuveni 15 policijas formās tērpti vīri. Tur satiktais kara noziegumu izmeklētājs izrādīja zināmu neapmierinātību ar dažādu starptautisku palīdzības organizāciju klātesamību un to darbinieku augstprātību. Viņaprāt, starptautiskā sabiedrība, īpaši plašsaziņas līdzekļi, krietni pārspīlē situācijas nopietnību Kosovā un saspīlētās attiecības ar Serbiju. (Pēc nedēļas uz Serbijas robežas es pārliecinājos par pretējo.) Ir daudz iemeslu, lai Prištinā atgrieztos vēl vismaz vienu reizi, bet visnopietnākais (es tiešām tā domāju) ir lieliskākā konditoreja Eiropā — nezinu, kam pateikties par nejauši atklāto Odyssea ar vislabāko siera kūku, citronu sorbetu un viesmīļiem.
No Prištinas uz Prizreniem, kas Balkānu kara laikā bijis viens no serbu un etnisko albāņu cīņas krustpunktiem, devāmies ap 10 no rīta, lai paspētu apskatīt gan Visoki Dečani klosteri, kas ir viena no retajām funkcionējošajām pareizticīgo (tātad serbu) ēkām Kosovā, tāpēc ļoti stingri apsargāta, gan arī pašā pierobežā esošo pilsētu Peču jeb Peju (atkarībā, ar ko sarunājies — serbu vai albāni). Ceļmalas ir nosētas ar ANO bāzēm, arī Prizrenu centrā ir brīdinājumi neko nefotografēt un nefilmēt.
Biļetes Kosovā var nopirkt autobusos, kad tie jau sākuši braukt. Līdzās šoferim autobusos ir pavadoņi, kuru uzdevums ir iekasēt naudu no pasažieriem, biļetes lielākoties netiek izsniegtas. Lai gan autobusa pavadonis vēl pirms iekāpšanas autobusā, uz kura rakstīts Pec (tātad Peča jeb Peja), apstiprināja, ka mēs ar to nokļūsim līdz ciematam, no kura tālāk doties uz klosteri, autobuss apstājās vairāk nekā 20 km pirms tā, un tika paziņots, ka tas tālāk brauks tikai pēc divarpus stundām. Nācās ķert pa nelielās pilsētas ielām reti braucošos taksometrus.
Tikai tad, kad nokļuvām līdz klosterim, iedomājos par savu vasarīgo, klostera vai baznīcas apmeklējumam nepiemēroto apģērbu — sandalēm, paīsiem lina svārkiem un krekliņu, kas nesedz plecus. Manas aizdomas apstiprināja arī itāļu karavīrs, kurš todien dežurēja ložu skartajā postenī un pārbaudīja visus apmeklētājus, izskatīja somu saturu un paņēma pases. Tad no pastaigas atgriezās viens no klostera vecajiem un ļāva mums iet iekšā, labā spāņu valodā sākdams sarunu ar Načo. Klostera pagalmā sastapām nevienai reliģijai nepiederošus, bet labprāt pozējošus kaķus un arbūzus, kas salikti strūklakā dzesēties.
KOTORAS DAILE
Nākamajā dienā Prištinas autoostā noskaidroju, ka uz Melnkalni var nokļūt ar nakts autobusu, tāpēc sabučoju šveiciešus un palaidu uz Serbiju, kur nelielā kalnu ciematā Gučā pēc pāris dienām sākās lielākais Balkānu mūzikas festivāls. Autobusam uz Adrijas jūras piekrasti pavadītāju bija vairāk nekā pasažieru. Pirms iekāpšanas tika mainīta mana sēdvieta pie loga uz eju, un, par nelaimi, 11 stundu nakts braucienā neizdevās aizmigt pat uz 15 minūtēm. Lai gan Ulciņas autoosta pilna tūristu, ārā auksti, telefons izlādējies un tualete vēl slēgta, biju laimīga, ka tiku ārā no autobusa.
Piekrastē izvēlējos doties uz Kotoru, vienu no mazākajām pilsētiņām pasakaini skaistā Kotoras līča galā. Pateicoties autobusā sastaptajam puisim no Jaunzēlandes, kurš savu ceļojumu cauri Āfrikai un Eiropai sācis jau pirms pusgada, tiku pie Kotoras kartes, pārfotografēdama to no ceļveža.
Meklējot norādes uz pilsētiņas centru, satiku sieviņu cirtainiem, ogļmelniem matiem, viņa sagaidīja ceļotājus ar nelielu lapiņu, uz kuras uzrakstīts "Room/Sobe 13 EUR". Tā kā citu nakšņošanas iespēju (bez dārgām un manai ceļošanai nepiemērotām viesnīcām) neatradu, devos viņai līdzi.
Kotoras līcis ir viena no skaistākajām vietām, kur līdz šim esmu bijusi: nosacīts klusums un plašums, augsti un klinšaini kalni, zilas debesis, četru krāsu līča ūdens, nelieli zvejnieku ciemati un divvirzienu piekrastes ceļi, kurus grūti izbraukt pat vienam autobusam. Plānojot ceļojumu, biju atklājusi dažu mazu līča ciematiņu valdzinājumu fotogrāfijās, tāpēc otrajā dienā nolēmu tos apskatīt un 15 km garo atpakaļceļu iecerēju mērot kājām. Ik pēc 15 minūtēm nācās apstāties, lai fotografētu ūdeni, laivas, cilvēkus un suņus, ik pēc pusstundas — lai dotos peldēties, bet pēc stundas — lai iegādātos ūdeni, jo citādi karstums nav izturams. Pludmale ir nosēta maziem akmentiņiem un lieliski palīdz nogurušajām un sakarsušajām pēdām.
Kotoras vecpilsēta, kuras centrālais laukums ir restorānu, bankomātu un ceļotāju pilns, nomaļāk, kur ieklīstu ūdens akas meklējumos, var atklāt nobružātu, bet gaužām pievilcīgu seju. Lai arī Kotora ir cilvēku pilna, neviens neuztraucas par vaļā atstātiem automašīnu logiem un motocikliem ar atslēgām aizdedzē.
SERBU TROMPETES
Šajā brīdī jau biju nolēmusi pievienoties trompetes un Balkānu mūzikas faniem Gučas bezmaksas festivālā, tāpēc pa ceļam iegriezos "neglītākajā Eiropas galvaspilsētā" (tā to raksturo ceļvedis Lonely planet) — Podgoricā. Parkos uzstādītās laistīšanas ierīces tobrīd šķita mans vienīgais glābiņš. Vēlāk atklāju arī pilsētai cauri plūstošo upi, kurā var mērcēt kājas un uzlasīt dēles, un tirgu, kurš uzsliets blakus lielākajai pareizticīgo baznīcai.
Uz Serbijas robežas sagaidīja pārsteigums — robežsargs vienā no pases pēdējām lapām pamanīja Kosovas zīmogu, aizvēra pasi un izkāpa no autobusa. Pēc piecām minūtēm, apspriedies ar kolēģiem, viņš atgriezās un aicināja mani līdzi. Vai esmu bijusi Kosovā (to apliecina zīmogs pasē)? Vai runāju serbiski? Vai man līdzi ir bagāža? Šī bija otrā reize, kad tika izpētīts viss somas sastāvs, ieskaitot šampūna trauku. Neko, kas apdraudētu valsts drošību, neatklāja, un tiku palaista. Pasi nācās prasīt pašai. Kosovas zīmogs bija pārsvītrots, un virs tā uzrakstīta norāde par nederīgumu.
Čačakā ierados trīs stundas vēlāk, nekā plānots, un iespraucos vecā sociālisma laiku autobusā — iekrampējos priekšējā sēdekļa apmalē kā Artis Rasmanis motocikla blakusvāģī un svīdu kā pirtī. Guča, kurā ikdienā mitinās nedaudz vairāk nekā 3000 iedzīvotāju, festivāla laikā uzņem vismaz 100 000 viesu, kuri nakšņo visur — privātmāju verandās un dārzos, parkos, skolu sporta laukumos, ielu malās un pļavās. Uz nedēļu tā kļūst par vienu no dārgākajām, blīvākajām un noteikti skaļākajām Serbijas pilsētiņām. Lai gan koncerti paredzēti tikai uz pāris skatuvēm pilsētā un stadionā, ielas piepilda pašdarbnieku ansambļi, kas ierauj deju un mūzikas virpulī krogu apmeklētājus un garāmgājējus.
Gučā galvenais ir trompetists, Velika Sabor jeb Lielā pulcēšanās. Pirmais festivāls te tika sarīkots 1961.gadā, kad tas pulcēja tikai dažus desmitus trompetes spēlētāju. Tagad ielu malas nosētas ar pankūku, T kreklu, plastmasas taurīšu un gaļas pārdevējiem. Veģetārieši tirgū var nopirkt pāris kartupeļu un ierušināt pelnos zem gaļas sautējuma podiem. Bērniem šeit izklaides nav, bet pieaugušie var virpuļot karuseļos, iemalkot lētus kokteiļus no plastmasas glāzēm un skūpstīties kanālmalā, līdz noreibst galva.
Ar katru dienu Guča kļuva aizvien trokšņaināka un netīrāka, trīs dienas bija pietiekami, lai jau pirms noslēguma koncerta dotos uz Belgradu. Tur ilgā pastaiga gar Donavu beidzās ar saules dūrienu. Pusnemaņā mocījos trīs dienas — gan studentu kopmītņu istabiņā, kuru dalīju ar trim medicīnas studentēm no Taizemes un Itālijas, gan sēžot pie kafijas tases netālajā kafejnīcā.
Pēdējiem spēkiem iekāpu vilcienā uz Rumānijas rietumu pilsētu Timišoaru. Tikai šajā brīdī, svīstot un gandrīz vemjot, nolēmu ķermeni noklāt ar samitrinātām salvetēm. Ierodoties Rumānijā, pat galvassāpes bija pārgājušas un biju gatava doties vairāku stundu kafijas un alus dzeršanas vakariņās pasažieru laivā ar laipno Norbertu un viņa asprātīgo draugu IT speciālistu. Norberts un viņa draugi bija ne tikai laipni, bet ārkārtīgi pieklājīgi — ceļojuma laikā tikai rumāņi piedāvāja nest manu mugursomu, maksāt par jebkuru dzērienu un taksometru.
Ielās bija manāmi pusaudži, kas nēsāja ar līmi pildītus maisiņus un ik pa brīdim, policijas un vecāku neuzraudzīti, pilnīgi atklāti no tiem ieelpoja. Tomēr bija arī savs valdzinājums — vakaros, kad no pilsētas centrālā laukuma pazuda milzīgais šaha galds, laukums piepildījās ar priecīgiem cilvēkiem.
Pēc Budapeštas un neplānotas Bratislavas apmeklēšanas devos uz pēdējo ceļojuma pieturas punktu Krakovu. Tā pārsteidza ar brīvdomību, kultūru, izklaides iespēju dažādību un atvērtiem, mūsdienīgiem jauniešiem, kas vēlas palikt savā valstī. Šeit ir daudz lietu, kuru Rīgā nav, bet varētu būt — kādreiz pamestais un nedrošais rajons Kazimeža ar neskaitāmiem bāriem, zaļo tirdziņu un zapekanku (krāsnī cepta bagetes tipa sviestmaize), kā arī skatuvi bezmaksas koncertiem centrālajā laukumā.
Nogurusi, ar pilnu fotoaparāta atmiņu, noberztām kājām un sārtiem vaigiem braucu mājās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.