Aizpildītais tukšums
Dzintra un Pēteris ir kaķu cilvēki - sirsnīgi, smaidīgi, klusi un ļoti mierīgi. Abos jūtama labestība un dvēseļu harmonija. Rītā, kad ierodamies ciemos, abi runči ir nedaudz aizvainoti, jo viņiem liegta došanās zaļajā dārzā. Dzintra smej - ja palaidīšot pastaigāties, fotogrāfam ilgi būs jāgaida kaķu zēnu atgriešanās.
Pirms Pēteris pievienojas mūsu kompānijai, Dzintra stāsta par abu kaķu priekšgājēju: "Runcis Pērsis bija mūsu mīlulis, nodzīvoja astoņpadsmit ar pusi gadu. Viņa aiziešana citos medību laukos bija dīvaina. Tonakt Pērsis gulēja pie mums. Pēkšņi abi pamodāmies un skatāmies - runcis sēž starp mums un ar savām zaļajām acīm cieši skatās uz abiem. Nākamajā rītā mums kaut kur bija jābrauc, bet Pērsis sēdēja dārzā pie ozola. Viņš nekad negāja tālu prom un parasti nāca, kad aicināju uz mājām. Tajā rītā Pērsis nenāca, tad es pametu viņam ar roku, sak`, gaidi, vakarā būsim mājās. Tā mēs viņu redzējām pēdējo reizi. Laikam Pērsim bija grūti, un viņš aizgāja, kā dzīvnieki to mēdz darīt, ja ir tāda iespēja."
Gāja mēneši, māja tukša. Beidzot Dzintra ierunājas, ka vajadzētu atkal kaķi mājās, bet Pēteris - ne un ne. Kad Dzintra aiziet vārīt kafiju, komponists atzīstas, ka Pērsim bijusi nejauki skaļa balss, un tagad mājās ir klusums. Taču Dzintra pazīst savu Pēteri un audzētavā Daugavpilī sarunā pusgarspalvaino britu zilo kaķi. Lai tikai gaidot - pēc mēneša būšot ņemams!
Dzintra stāsta tālāk: "Pa to laiku man piezvanīja kāda kundze no sociālās mājas Ziepniekkalnā. Viņa gribot man uzdāvināt rudu kaķīti. Pati mazo nevarot paturēt, jo tajā mājā neatļaujot. Labi, bet man jāizdomā, kā pierunāt Pēteri. Savulaik mēs uzdāvinājām rudu kaķīti Pētera mammai, viņa tam ļoti pieķērās un nosauca par Pekonenu, kas somu valodā nozīmē Pēteris. Vai šis apstāklis nostrādās? Aizbraucām pie tās kundzes, un viņa ielika kaķēnu Pēterim tieši rokās! Tā mums tagad ir savs Pekonens. Mājās viņu saucam par Peku."
Tieši pēc nedēļas atskanēja zvans - no Daugavpils atvests sarunātais britu zilais! Ko nu? Dzintra: "Kur ir teikts, ka mājās jābūt tikai vienam kaķim? Diviem vieglāk socializēties, jautrāka dzīve."
Kā cilvēkiem, kad ģimenē aug divi bērni un katrs pilnīgi savādāks, tā arī ar Pētera un Dzintras kaķiem. Pirmais, ko runčuki izdarīja - katrs izvēlējās savu mīļo saimnieku. Peka ir Pētera mīlulis, bet britu zilais, kuru nosauca par Princi, dievina Dzintru: "Naktīs, kad Peka izdomājis palikt mājās, nevis klaiņot, viņš iekārtojas blakus Pēterim, bet Princis guļ man pie kājām."
Peka ir vienkāršs lauku puisis, komunikabls, labprāt skraida apkārt, Princis - atturīgs, neatkarīgs un reizē ļoti bērnišķīgs. Viņam patīk daudz gulēt, labi paēst, staigāt pa dārzu, rāpties ozolā. Pirmās dienas jaunajā mājā Princis gan bija nobijies, paslēpās zem dīvāna, tikai naktīs aizzagās līdz ēdiena traukam. Audzētavā teica, ka Princi nekādā gadījumā nedrīkst laist ārā! Kā nu tā - Pekonens ies, Princis - ne? Plašais dārzs tagad ir abu runču iemīļota vieta. Peka ir pasaules izzinātājs tālumos gājējs, dažkārt pazūd pat uz veselu diennakti. Esot redzēts gan kaimiņu šķūnītī, gan vēl tālāk. Princis nekad neiet tālāk par dārza robežu. Satiekoties Peka viņam stāsta savus piedzīvojumus. Citreiz abi dienām "nerunā", tad atkal mīļojas un laiza viens otram purniņu.
Kaķis humānists
Pamazām atklājās abu kaķu talanti. Peka ir mednieks, viņš ķer putnus un peles, Princis - tikai mušas un tauriņus. Pēteris atstāsta novēroto: "Reiz Peka nāk, kaut ko maigi turot mutē. Paņemu, izrādās - maziņš un silts cirslītis ar līku knābīti. Palaidu, lai turpina dzīvot. Peka ir lielākais humānists starp kaķiem." Pēteris priecājas, ka Pekonens kaut ko saprot arī no mūzikas. Kad komponists strādā, rudulis klusi guļ savā vietiņā viņam aiz muguras. Pēteris prāto: "Iepriekšējie kaķi, atskanot skaļākam akordam, leca augšā un muka projām, bet Peka ir mūzikas cienītājs."
Komponists atceras abu runču kastrāciju: "Tas bija šausmīgi! Atbrauca mūsu paziņa veterinārārste no Tukuma Aelita Baumane, un tepat tas viss notika. Kad pēc operācijas runči atguvās, Peka uz mani skatījās tik pārmetošām acīm! Taču, kas jādara, tas jādara!"
Dzintra stāsta par novērojumu: "Šoruden abiem laba ēstgriba, tādi apaļīgi kļuvuši un kažoki kupli, laikam būs barga ziema."
Pekonens un Princis sargā savu teritoriju. Ja abi gulēs uz sliekšņa, neviens suns mājā neienāks. Kad runči dzīvojas ārā un nejauši ieklīst kaķus padzenāt alkstošs suns, viņi nemūk. Princim ir pašcieņa, viņš pieceļas, piepūšas un suns mūk, laikam zina, ka britiem milzīgas ķepas un asi nagi. Pagalmā nenāk arī neviens apkārtnes kaķis, ja neskaita Pekonena mīļoto kaķenīti. Vēl Peka draudzējas ar kaimiņu mazajām sunītēm. Tām viņš ir Boss.
Pēteris Vasks atzīstas: "Dikti viņi mums sirdij pieauguši, viens par otru sirsnīgāki un mīļāki, un galvenais - abi ir ļoti klusi runči."