Kāds teiks - bīstams, turklāt atšķirībā no, piemēram, vilkiem, viņš nav gluži meža sanitārs. Taču viņš ir krāšņa, interesanta un ļoti saprātīga rota mežā, kuru zaudējot, Latvija kļūtu nabagāka. Iedzīvotāji arī neuzzinātu, kāds ir viņu iecietības mērs, dzīvojot līdzās. Viņš ir brūnais lācis - Gada dzīvnieks 2009. Šajā godā viņu iecēlis Latvijas Dabas muzejs.
"Brūnais lācis ir tāds kā termometrs cilvēka un vides
attiecībām. Tā kā Latvijā lācis nav kādu laiku bijis, viņu mēdz
uzskatīt par neērtu, nedaudz bīstamu. Dzīvot lāču apdzīvotā
teritorijā nav bīstamāk, kā ikdienā braukt ar auto, taču
psiholoģiski - cilvēkiem Latvijā nereti ir bailes no lāčiem," saka
Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta medību daļas vadītāja
vietnieks. Pēdējā lāču uzskaite pērnā gada aprīlī liecināja, ka
Latvijā mīt 12 lāču. Daļa mīt Igaunijas, Krievijas un Baltkrievijas
pierobežā, atsevišķi īpatņi arī iekšzemē - Ogres, Cēsu, Madonas,
Gulbenes un Jēkabpils rajonā. Igaunijā lāču skaits sasniedz ap 600
īpatņu.
Izšāva teju visus
Pēdējo reizi brūnais lācis Latvijā kļuva populārs 2006.gadā, Roņu salas lāča "eposa" laikā, kad, iespējams, no Latvijas puses nācis, pāri ledus gabaliem kāds brūnais lācis nokļuva Igaunijas mazajā, Kurzemes hercogistei kādreiz piederējušajā Roņu salā, sabiedējot tās 60 iedzīvotājus. Kas tieši ar lāci notika nākamajā gadā, tā arī joprojām nav skaidrs. Pētnieki pieļāva, ka tas peldus varēja būt devies, iespējams, Latvijas virzienā. Šādas aizdomas radīja Kurzemē aizpērn parādījies klaiņojošs lācis.
Lai arī folklorā tik daudz pieminētais lācis šķiet gluži ikdienišķs Latvijas dabā, der atcerēties, ka vēl pirms simt gadiem lāči Latvijā bija retums, literatūrā bija ziņas vien par dažiem klaiņojošiem īpatņiem. XIX gadsimtā lāčiem Latvijas teritorijā bija ļoti grūti laiki - tie te tika pilnīgi iznīdēti. Tāpēc lāči Latvijā atgriežas kautrīgi - pārsvarā lāču tēviņu un iepriekšējā gadā, visticamāk, aiz robežas dzimušu jauno lāču veidolā. Joprojām nav ziņu, ka Latvijā būtu dzimis kāds lācēns. Nereti iztirzāts, kādēļ tik krasa atšķirība lāču skaitā Latvijā un Igaunijā.
"Galvenais kavēklis - pirms vairāk nekā simt gadiem lāči Latvijā tika pilnībā iznīdēti, arī lāču mātes, tādēļ mātes neuzdrošinās ziemot un dzemdēt mazuļus Latvijā," saka J.Ozoliņš. Tā kā lāču mātēm mazuļi dzimst ziemas guļas laikā, tai jābūt netraucētai. "Latvijā katru ziemu ir gadījumi, kad lāči tiek iztraucēti, īpaši medību laikā, noteikti ir arī neatklāti gadījumi," saka J.Ozoliņš. Lāčus traucē gan medības, gan arī mežizstrāde. Pērnā gada decembrī Gulbenes rajonā bija gadījums, kad, visticamāk, - nejauši medībās, tika sašauts lācis, noturēts par mežacūku. Policija ierosinājusi kriminālprocesu. Šis nav vienīgais gadījums. Pirms trim gadiem Alūksnes rajonā medībās tika nogalināts pusauga lācēns, tikko pamodies no miega. Tiesa, ne lācēna līķi, ne vainīgo policijai atrast neizdevās.
Laba atmiņa, ātras kājas
"Lācim mēdz piedēvēt neprognozējamību, taču galvenā tā īpašība ir ļoti laba atmiņa - tas ļoti labi pārzina savu teritoriju, atceras, kur var dabūt ko ēdamu," saka J.Ozoliņš. Līdz ar to lācis ir ļoti piesardzīgs dzīvnieks - tā kā Igaunijā un Krievijā ir atļautas lāču medības, lāči šo draudu ņem vērā - baidās no cilvēkiem. Cilvēku pamanījis, lācis, visticamāk, laidīsies lapās, nevis rādīs cīņas mākslas.
No maņām lācim pirmajā vietā ir oža, otrajā dzirde un tikai trešajā redze. Lāči pārsvarā pārvietojas uz četrām kājām. "Uz divām slejas parasti tad, kad kaut ko grib labāk ieraudzīt vai gaisā smaku saost," saka Vilnis Skuja, Slīteres nacionālā parka administrācijas zoologs. Kritušus dzīvniekus lāči var saost no ļoti liela attāluma, ja smaku nes vējš. Lai arī lācis pavasarī un vasarā pārsvarā ir veģetārietis - pārtiek no augu valsts produktiem, tas medī ļoti aktīvi, metas pakaļ medījumam. Par lielāko lāča medījumu uzskata alni. Skrienot lācis var attīstīt ātrumu līdz 50 kilometriem stundā. "Tas padara lāci par vienu no bīstamākajiem zīdītājiem. Ātrums ir ļoti liels - vienkāršu, neprofesionālu riteņbraucēju, noteikti, panāktu," pasmaida V.Skuja.
Piešķirot brūnajam lācim Gada dzīvnieka titulu, šopavasar iecerēta lāču aizsardzības plāna apspriešana, Latvijas Dabas muzejs aicina iedzīvotājus ziņot par pamanītām lāču klātbūtnes pazīmēm, šogad būs arī daudz ar lāčiem saistītu pasākumu skolēniem, to skaitā muzejs aicina lāču apdzīvoto rajonu skolu skolniekus gatavot projekta darbus par lāčiem.
***
kādi ir brūnie lāči?
- Latvijā brūno lāču sugas pārstāvji sver ap 200, 300 kilogramu. Kamčatkā mītošie sugas brāļi ir krietni lielāki, sasniedzot ap 700 kilogramu svaru.
- Dabā lāči dzīvo ilgu mūžu - līdz 30 gadu vecumam, nebrīvē var nodzīvot līdz 50 gadiem.
- Lācis ir izteikts visēdājs. Vasarā daudz pārtiek no augu izcelsmes barības, piemēram, dažādiem augļiem, riekstiem, ogām, saknēm. Barības meklējumos mēdz arī izrakt skudru pūžņus, peļu midzeņus. Lāči arī griež apkārt akmeņus un nogāzušos kokus, meklējot kukaiņus vai sliekas. Labprāt ēd arī sīkos zīdītājdzīvniekus un kritušus dzīvniekus.
- Lāčiem riests ir vasarā. Lāču mātes meklējas reizi trīs gados. Lācēni, pārsvarā viens, divi vai trīs, lācenei piedzimst ziemas guļas laikā. Piedzimstot tie ir pavisam sīciņi - vāveres lielumā. Ja māti midzenī iztraucē, viņa bēg, atstājot savus bērnus, un tie iet bojā. Parasti kopā ar māti lācēni dzīvo vismaz līdz pusotra vai pat trīs gadu vecumam.
- Par bīstamākajiem uzskata klaiņojošos lāču tēviņus, kas gulēt nav devušies, jo guvuši kādus ievainojumus vai citu iemeslu dēļ nav paspējuši uzkrāt pietiekamā slānī tauku rezerves. Mūsu reģionā gan tādi nav sastopami, parasti klaiņojoši lāči minēti Sibīrijā.
Informācija: Vilnis Skuja, zoologs