Kas ir tas lūzuma punkts, kad cilvēks vairāk sāk domāt par veselību?
Kad iekāpu trīsdesmitgadniekā. Vairs nejūtos pirmā svaiguma (smejas). Tad saproti, ka neesi mūžīgs. Jaunībā nāves nav. Arī tagad nedomāju, ka tāda ir. Uznāk panikas lēkmes, bet, ja baidies no nāves, patiesībā baidies dzīvot. Tas jāsaprot. Pienāk trīsdesmit, un sāc domāt par to, ko ēd. Tagad populāri par E vielām runāt, vai ne? Ir tāds portāls www.evielas.lv. Lasu un pētu, ko katra nozīmē, kas tās par vielām, cik kaitīgas. Un izvairos pirkt ar E pārsātinātus produktus. Ēdu veselīgāk, vienkāršāk, nelietoju pusfabrikātus. Īpaši arī negaršo. It kā lēti tādu ēdienu pagatavot, bet man pat nav mikroviļņu krāsns. Tai nav praktiska pielietojuma. Ko ar to darīt? Grēkoju no rītiem, jo brokastis neēdu, neesmu vēl pamodies. Patīk atnākt izsalkušam un ēst vakarā. Toties uzturā nelietoju sāli, tā vietā kaisu piparus un ēdu ķiplokus. Ļoti garšo puķkāposti un sīpoli, bet ne visiem patīk sīpolu smaka. Vēl katru dienu pa glāzei dzeru greipfrūtu sulu.
Kā paātrināt pulsu?
Mīļotā uzdāvināja velosipēdu. Gaidu, kad nokusīs sniegs, lai varu
atsākt braukt. Pirmkārt, finansiāli izdevīgi. Otrkārt, veselīgi un
patīkami būt svaigā gaisā. Vasarā pavisam cita lieta, pilsētas
robežās tā arī pārvietojos, bet nebraucu pārgalvīgi. Pārgalvīgi
brauc tikai kurjeri. Bet, ja nu ātri vajag, braucu pat pa šoseju.
Pirms gadiem sešiem vizinājos uz Baldoni pie vecmammas. Tur ir kādi
kilometri četrdesmit. Nedēļu nevarēju saņemties un braukt
atpakaļ.
Kad kļūst skumji, uzdziedat?
Nē! Paskumstu. Kādreiz bija tādas skumjas, ka taisīju no sevis
upuri. Taču tādas lietas prasa laiku. Tagad, ja ir skumji, aizeju
uz trenažieru zāli, pasvīstu. Izstrādājas ķīmiska viela, kas uzlabo
garastāvokli. Tā jau četrus mēnešus staigāju. Sāku iet toreiz, kad
vajadzēja filmēties filmā Mona. Bija režisora prasība, lai
patrenējos. Treneris Raimonds piezvanīja un izlamāja mani, ja divas
nedēļas neko nebiju darījis. Toreiz manas vainas dēļ ar treneri
ceļi šķīrās, bet tagad trīs reizes nedēļā sevi piespiežu pats.
Patīk, jo tur ir cita publika. Cita sabiedrība. Cita vide.
Lielākoties, ja daudz izrāžu un mēģinājumu, esi realitātes šovā ar
vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Ir ļoti veselīgi, ja izraujies
ārā un parunā ar citiem. Citādi jau izkustēties var arī uz skatuves
dejojot. Vasarā mazliet savādāk, var paskraidīt gar jūru - šarms.
Modē ir grāmatas par sevis motivēšanu. Vai jums ir kāds aizgūts
paņēmiens, kas palīdz?
Intervija ar Švarcenegeru. Autors raksta, ka 70.gados prasījis Švarcenegeram par nākotnes plāniem. Aktieris atbildējis, ka grib kļūt par visapmaksātāko aktieri pasaulē. Intervētājs kļuvis mēms - kaut kāds muļķis no Austrijas atbraucis un grib būt slavens. Un kā to panākt? "Tas ir vienkārši - tāpat kā bodibildingā. Iedomājies, kā sevi gribi redzēt, un ej uz mērķi." Tā arī dzīvoju. Profesionālā dzīve no ikdienas nav atdalāma. Esmu instruments - emocijas, balss, ķermenis. Iznāk, ka spēlējos.
Kad izrāde beidzas, darbu kā lelli pametat uz skatuves un ejat mājās?
Paanalizēju un atstāju. Bet mēģinājuma process pirms pirmizrādes ir visgrūtākais. It sevišķi, kad ir ģenerālmēģinājumi. Tad nemaz nemēģinu atslēgties. Nepārtraukti process griežas pa galvu, un es tam ļaujos. Naktīs neguļu, rādās murgi. Taču nervu un miega zāles neesmu dzēris. Ja nu galīgi nevaru, tad 50 grami noder un atlaiž spriedzi. Tad uz lietām var paskatīties no cita skatpunkta. Esmu māņticīgs. Ik rītu, kad tīru zobus, tad muti izskaloju tieši septiņas reizes. Kad esmu to izdarījis, ir miers.
Vai pārņem arī krīzes aura?
Šausmīgi ietekmē. Visur bļaustās, ka ir krīze. Vēl pirms laika nekā nejutu, bet pēkšņi kļūstu stresains, sāku saprast, ka nepietiek naudas, nevaru izdzīvot. Vārdam ir tāda aura. Krīze, slikti, slikti, slikti, krīze. Kā cilvēks sauc, tā arī sāk uzvesties. Pastiprināti sāku lasīt, kādi ir valdības lēmumi. Pirms tam nepievērsu uzmanību. Līdz Jāņiem izvilksim? Jāpārstāj lasīt! Jādara savs darbs, kamēr vēl var. Man ir n-to disku kolekcijas. Tās palīdz atslēgties. Ja nav mēģinājumu, skatos filmas līdz pat vēlai naktij.