Piemēram, žņaudzējs. Tā esmu iesaukusi šo augu, lai gan tam noteikti dots arī kāds nopietns latīniskais un latviskais nosaukums. Manā uztverē tas ir vienkārši - žņaudzējs. Pie tam glīts žņaudzējs ar jaukas formas lapām un rozā ziediem. Ja tas tinas un žņaudz žogu, man nav nekādu iebildumu. Bet, kad tas ieviešas puķudobēs un ar savām glītajām lapām apvijas ap manu puķi tik stingri, ka to nevar tā vienkārši ar vienu rokas rāvienu izraut, tas nav labi. Tas labu brīdi jāpiņķerē vaļā, lai puķei nenorautu ziedu vai sāndzinumus. Nupat sākuši ziedēt flokši, ak, kā tie vakaros smaržo! Bet tur ir pilns ar žņaudzējiem un floksīšus noteikti jāatbrīvo. Lielajā mežrozīšu krūmā tas ir pus dienas darbs - jāvelk kārtīgs aizsargtērps (sīkie ērkšķīši, varbūt pat ērces!) un jābrien iekšā, lai atbrīvotu to no žņaudzēja.
Nākamais pārsteigums - divi vienā! Divi dažādi augi nez kā gadījušies vienā vietā, aug un zied roku rokā, cits caur citu. Piemēram, mana hortenzija un krūmveida malva. Saprotams, viņas pašas šajā vietā nav atceļojušas un iestādījušās, pati vien to esmu pavasarī izdarījusi, un nu atkal varu sev teikt - pavasarī viss izskatās mazliet citādi, mīļā.
Trešā neveiksme šovasar - puķuzirņi, uz kuriem liku tādas cerības! Nē, nē, tie izauga, zied un smaržo pasakaini, bet tas kopskats... Mani glītie bambuskoka balsti nekur neder, tie nebalsta! Arī vieta nav īsti piemērota, jo viena puķuzirņu daļa iestādīta pamatīgā ēnā un tie tur nīkst bez kārtīgas saules. Vilšanās sajūtu uzdzen arī īsie puķuzirņi, kuriem bija tā glīti jāzied puķudobē. Tie nav īsie, tie ir garie! Paciņu sēklas neatbilst savam piedāvājumam! Labi, ka aiz puķuzirņiem aug lielās astilbes - tie tad nu cīnās un balstās paši, bet man atliek vien teikt parasto - nākamgad būšu gudrāka.
Vai visiem ir iekārtota dārza klade, kurā atzīmēt visus šos notikumus?