Pagaidām gan viss vēl ir procesā - dažas kailas spuldzītes gaida abažūrus, gleznas rindām ilgojas pēc vietas pie sienas. Mākslinieces vīrs, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktors Ivars Zukulis, kā pats smej, kļuvis par "mūžīgo strādnieku". Sastopam viņu pie mājas uzrokam zemi, kuru vēlāk dažādos rakstos rotās bruģa klājums. "Šeit nu ir plašums, kur māksliniecei izvērsties - mākslinieces sapnis," smaida Ivars.
Plašums domām
Ienākot mājoklī, mammai pa ozolkoka parketa grīdu pretim steidz un kā dadzītis pielīp mazā Estere. Plašums paveras ne tikai telpās, bet arī ārpus tām - gan domām, gan mazajam žiperim spēlēm, gan dabas vērojumiem. Katram šajā mājā ir vismaz viens stāsts par zaķi. Estere, acīm mirdzot, atceras - lavoties vienu varenu garausi ķert, tomēr to nobiedējusi. Savukārt tētis Ivars novērojis, kā cits zaķis pie tuvējā ceļa pretimbraucošajai mašīnai prātīgi pagriezis ļipu un devies atpakaļ uz mājām. Nē, nē, te nebūt nav trušu audzētava! Gluži vienkārši šeit visapkārt virmo daba. Pat lielajiem mutes pārsteigumā paliek vaļā, kad netālu no loga, peroties sausajās smiltīs, putekļu mākoni saceļ irbju pāris ar 17 bērniem. "Jā, šeit ir mūsu sapņu zeme," klusi nosaka Lauma.
Salikts vienā dienā
Sapnis par pašu māju lolots jau sen, taču Purvciema trīsistabu dzīvoklim ardievas pateiktas, un pārdevēji tiek meklēti vien tagad. Mājas meklējumi bijuši nogurdinoši - vienam zemes pārdevējam nav bijuši sakārtoti visi oficiālie dokumenti, citviet īpašnieks pārdomājis un māju tomēr izlēmis paturēt sev. "Paskaties Zaļo Salu projektu!" pēc trīs gadu meklējumiem izšķirīgs bijis draudzenes ieteikums. Sākumā gan interneta reklāmā atainotais plāns nav iekarojis sirdi, bet, klātienē apskatot ekoloģiskā projekta ēkas, viņi sajutuši - pat plakanais jumts ir nieks salīdzinājumā ar dabas un plašuma atmosfēru!
"Pagājušā gada augustā šeit stāvēju uz pamatiem," atminas Lauma. Tad sācies lološanas un sapņu laiks. Jaunie iemītnieki aktīvi vēroja mājokļa tapšanu, un bijis gana interesanti. Teju vai neticami, jo mājoklis salikts vienā dienā. Mājas sienas atvestas jau gatavas un no sausa materiāla Limbažos izveidotas. Saimnieki slavē vēlāk sienās ieklāto ekovati, kura silda varen labi vien tad, ja ieklāta īpašā tehnikā. "Pagājušajā ziemā ļoti aukstā laikā mums šeit divi zēni strādāja krekliņos - māju piesildīja tikai divi elektriskie sildītāji," par dabisko materiālu īpašībām priecīgs ir saimnieks.
Veido paši
Turpmākajā darbu ritumā mainīts telpu iekārtojuma plānojums. Piemēram, vannasistabā bijusi paredzēta duša bez aizslietņa, lai ātri var ieskriet nomazgāt smiltis no kājām un traukties tālāk. Taču Lauma vēlējusies pamatīgāku dušu ar visām durvīm. "Esmu tomēr pieradusi pie tapetēm - tām mājās ir jābūt. Patīk dažādas tekstūras," saimniece papildinājusi projektā paredzētās krāsotās sienas.
Patlaban mājokļa tapšanas temps samazinājies - pamazām telpās ienāk jaunas, punktu uz "i" piešķirošas lietas. "Viss nepieciešamais uz mūsu mājām ceļu atrod pats," savu iekārtošanas filozofiju atklāj Lauma. Viņa nesasteidz - tikai lēni, lēni ieklausās iekšējās sajūtās. Piemēram, krāšņais pļavas zāļu pušķis salasīts, pastaigājoties tuvējā apkārtnē. Aiz loga redzamie ozoli mudinājuši mājā izvēlēties ozolkoka durvis un parketu.
"Visu taisām tā, lai tehnisko problēmu vēlāk būtu pēc iespējas mazāk," no pagalma iekārtošanas darbiem atrauts, klāsta Ivars. Rokas stiepiena attālumā ir Daugavas HES ūdenskrātuves valnis. Tātad tuvu ne tikai redzamie, bet arī pazemes ūdeņi. Tāpēc patlaban pašu apsaimniekotajā pagalmā pamazām aug bruģa klājums. Tiek plānots kopā ar kaimiņiem izveidot noteku lietus ūdeņu aizvadīšanai.
Ozoli paliks
Zaļo Salu projektā tiek celtas arvien jaunas ēkas - kaimiņu jaunceltnēs rosās meistari sarkanos kombinezonos. Zaļo Salu mājas celtas, ņemot vērā āderu izvietojumu, lai ar gadiem nerastos problēmas ēkām un to iemītniekiem. Pateicības vārdi tiek veltīti rīkstniecei Lijai Bērziņai, kura visā mājā atradusi vien divas brīvas vietas no āderēm - tajās novietotas gan saimnieku, gan meitas Esteres gultas. Starp mājām kuplojošie ozoli sliesies arī turpmāk, taču irbēm un zaķiem ļaužu skaita pieaugums varētu likt doties tuvāk mežam, atzīst saimnieki.