Mājā tikai modes suņi
Mazajā Dainu ielā iegriežoties, varētu dziedāt Visi ciema suņi rēja. Aiz žoga rej arī Kodijs. Kā neriesi, ja blakusmājā Bernes ganu suns ar savu kompāniju uzdod toni, bet otrā pusē piebalso kā balerīna graciozā jauktenīte Feja. Ernests bilst, ka sariešanās ir tikai tāds teātris, izrādīšanās atbraucējiem, jo, satiekoties neitrālā teritorijā, visi kļūst par saticīgākajiem kaimiņiem. Kamēr Ernests gatavo kafiju, Kodijs iebāž galvu un aktīvi revidē manu somu. Ernests uzskata, ka revidenta būtība sunim gēnos ieprogrammēta. Saku, ka Ernests paļāvies modes tendencēm suņa izvēles jomā. Mākslinieks tam nepiekrīt. Iepriekšējais suns Stens gan ienāca mājā, kad bija mode uz dalmāciešiem, taču tā vairāk bija liktenīga nejaušība. Stena iepriekšējie saimnieki atteicās no sava gadu vecā dalmācieša. Ernests domā, ka nebija arī prāta darbs turēt dzīvoklī tik lielu un spēcīgu suni. Kļaviņu plašajā dārzā Stens jutās brīvi, bet papildus viņš katru dienu tika vests divreiz pa divām stundām pastaigāties: «Es tad parasti braucu ar velosipēdu, Stens skrēja apkārt ritenim. Iedomājies, cik kilometrus viņš noskrēja! Pašapzinīgs un lepns, juzdams, ka visi viņu apbrīno, Stens nekad nereaģēja uz suņu rejām aiz privātmāju žoga, pat acis nepameta uz trokšņotāju pusi, bet, ja radās iespēja, viņam patika kārtīgi izkauties. Raksturs dalmācietim nebija no vieglajiem.»
Stens nodzīvoja divpadsmit gadu un nomira, smagas slimības pieveikts. Kļaviņiem palika tikai kaķene Poga. Mājinieki nedomāja par jauna suņa meklēšanu, taču periods starp nolēmumu nekad vairs un Kodija ierašanos mājās ilga tikai sešus mēnešus. Ernests apgalvo, ka lēmums nenāca no viņa. Modes suni bīglu no audzētavas Saulkrastos atveda Ernesta māsīca. Suņa vārdam bija jāsākas ar burtu K.
Viesmīlīgs džentlmenis
Sarunas laikā Kodijs saldi aizmieg uz dīvāna. Bilstu, ka suns ir lielāks par vidusmēra bīglu, taču pēc pārējiem parametriem, ieskaitot apspalvojuma krāsojumu un balto astes galiņu, ir īsts sudzinieks. Viņam ir gudras acis. Kodijs katru dienu saņem stingri noteiktu daudzumu Hills sausās barības. Vai nevajadzētu palutināt Kodiju ar cilvēku barību – gaļu, kādu kaulu, garšīgu putru? Ernests nepiekrīt: «Es pat apskaužu suņus. Ēdot sauso barību, Kodijs saņem visu organismam nepieciešamo. Gribētu, lai arī cilvēkiem būtu sabalansēts ēdiens.»
Var just, ka Ernestam Kodijs patiešām patīk, kaut gan viņš suni neidealizē. Kodijs nav resns, vienkārši viņam platāki kauli, tāpēc svars par pieciem kilogramiem lielāks, nekā šķirnes standartā paredzēts. Netiek arī slēpts, ka bīgls labprāt pakampj šo to, kas nolikts uz galda malas vai tiek turēts rokā, taču, to darot, Kodijs nekad nepārkāpj savus principu – uz krēsla nelēkt! Kampšana esot Kodija sportiska aizraušanās. Taču ar to arī bīgla rakstura nelāgo īpašību uzskaitījums beidzas. Var, protams, atcerēties pasen pārgrauztu elektrības vadu un pāris Kodija izlasītu grāmatu, taču – kurš gan jaunībā nav grēkojis? Toties Ernests atviegloti uzelpoja, izgaistot viņa lielākajām bailēm par to, ka suns var pazust uz ilgāku laiku un tad atgriezties mājās ar nokostu kaimiņu kaķi zobos.
Nē, Kodijs nav apkārt blazierētājs. Viņam patīk sava māja, savs dārzs, savi cilvēki. Bīgls ir ļoti viesmīlīgs. Kaimiņu kucēns pie Kodija tiek vests spēlēties, bet draudzenīte Feja ir tik sīciņa, ka pa spraugu žogā pati ielien dārzā aplūkot, kā dzīvo viņas lielais draugs. Ernests stāsta, ka Kodijs ir ļoti delikāts. Tāpēc viņš ar prieku vēro, ka ģimenes mīlulis ļauj augumā mazākajiem un sīkākajiem draudziņiem viņu nogāzt zemē un kārtīgi izvāļāt pa zaļo zāli. Reiz Kodijs piedzīvoja priecīgu tikšanos. Pie žoga pienāca ošņāties kāds bīgls, vēlāk viņš ienāca pagalmā. Tad arī atklājās, ka ciemiņš ir Kodija tuvākais radinieks – brālītis no tā paša metiena. Tikai sīkāks augumā, laikam pastarītis.
Sava vieta gultiņā
Kaķene Poga mājās ieradās divus gadus pirms Kodija, un viņai patīk justies kā saimniecei. Pēc rakstura Poga ir bailīga, bet nav arī kaķis, kuru var ņurcīt rokās. Sākumā Poga bija šausmās, baidījās no jaunatnācēja, šņāca uz suni. «Viņa taču ir ņedotroga (neaizskaramā – kr. val.),» tā Ernests. Taču drīz Poga saprata, ka Kodijs ir saticīgs un komunikabls radījums. Tagad satiekoties abi nolaiza viens otram degunu un aiziet katrs savās gaitās. Nevar taču prasīt, lai Poga ļēpatotu kopā ar Kodiju pa dārzu, ja var bezgalīgi ilgi snaust dziļajā atzveltnes krēslā. No rīta Kodijs pieceļas, iziet ārā, pārlūko saimniecību, atgriežas, iekož vieglas brokastis un liekas uz otriem sāniem. Kur bīgls guļ? Ernests smejas: «Protams, gultiņā, ne manā, bet pie vecākiem. Dalmācietis arī tur gulēja.» Ernests atklāj, ka pēc būtības viņam tuvāks suns, kaķis ir savrupāks radījums. Kodijs ir arī Ernesta mūza: «Esmu gleznojis viņa portretu. Protams, Kodijs nepozēja, gleznoju pēc atmiņas. Diemžēl glezna jau ir pārdota.» Toties citi Ernesta darbi līdz 2. decembrim skatāmi galerijā Alma mākslinieka personālizstādē Karš starp titāniem un rūķīšiem.