Policija ceturtdien viņu izsludināja kā bezvēsts pazudušu, un viņa seja tagad ir līdzās desmitiem citu nepilngadīgo, kuriem, gan atšķirībā no Mārča, klaiņošana visbiežāk ir ikdiena. «Nekādu jaunumu nav, meklējam,» sausi nosaka Jelgavas policijas preses sekretāre Ieva Sietniece.
Māte turas un neraud, viņa labi saprot, kādi ir bijuši iespējamie iemesli šādai Mārča pazušanai, un pat tad, kad viņa ieminas par šausminošo zīmīti, ko atradusi otrajā dienā dēla skolas somā, balss neietrīcas, viņa rēķinās, ka arī tāds var būt iznākums. Zīmītē bija rakstīts: «Man jāpakaras Ozolnieku mežā laikā no pulksten 18 līdz 20.» Kāpēc viņš rakstījis tieši vajadzības izteiksmē kā par pienākumu, Aiga Pumpiša nezina, taču rokraksts esot dēla. Ozolnieku mežs esot pārmeklēts, Mārča tur nav.
Mājas
«Viņš ir tāds mīļš puika, tik labsirdīgs, tik daudz mīlestības viņā,« stāsta māte, vārdos pilnīgi apņemot viņu. «Atceros, kā viņš man kafiju pie gultas nesa.» Pumpišu ģimenē viņš ir vecākais bērns, vēl ir divus gadus jaunāka meita.
Mārcis dzimis priekšlaicīgi septītajā grūtniecības mēnesī, šogad gada sākumā pārslimojis smagu gripas paveidu, bijis pieslēgts pie sistēmas, vēl viņš reiz salauzis potīti, atceras māte, un bijs laiks, kad viņa piecus gadus strādājā gaļas kombinātā un reti bijusi ar viņu kopā. Notikumi netiek šķiroti ne pēc svarīguma, ne hronoloģiski, bet tajos viņa meklē atbildes, kāpēc Mārcis vienmēr bijis tik noslēgts, nav vēlējies dalīties. Saplēsis arī visas savas fotogrāfijas, pametis draugiem.lv, sakot, ka viņam apnicis.
Meitai viss gājis kā no rokas, Jelgavas 1.ģimnāzijā viņa mācās paraugklasē, Mārcim tieši pretēji - mācībās allaž bija jāpiepūlas. «Arī tas, iespējams, viņu nomāca,» min A.Pumpiša, taču atzīst, ka ģimenē dēlam visgrūtākās bija attiecības ar tēvu. «Viņš mums ir direktors.« Viss notiekot pēc viņa prāta. Tēvam pieder firma, brīvā laikā spēlē hokeju un tagad devies komandējumā uz ASV. «Viņš bija labi macījies skolā, viņam ir viss, viņš nevarēja saprast, ka citam var iet sliktāk.»
Mārcim paticis ceļot, viņš sapņojis būt par gidu, taču tēvs uzskatījis, ka tā nav vīrieša cienīga profesija - lai labāk mācoties par auto mehāniķi. Mārcis gribējis trenēties futbolā, bet tēvs pateicis, ka viņš maksāšot tikai par hokeju. Pretim runāt viņš nav uzdrošinājies, jo tēvs tad pateicis «aizveries«, un viss. «Es viņam teicu un mierināju, lai neņem galvā, taču tēva viedoklis viņam vienmēr bija svarīgāks,» nosaka A.Pumpiša, bilstot, ka pati pret vīra valdonīgumu ir bijusi bezspēcīga.
Mārcis nekad neesot sūdzējies, bet māte uzskata, ka arī skolā dēls bijis pakļauts spēcīgam klasesbiedru spiedienam. Pārmeklējot mantas, viņa atradusi zīmīti, kurā rakstīts: ja nepīpēsi, mēs tevi atstumsim. Projektu nedēļā viņš visu gatavojis viens. Vēl viņa uzzinājusi, ka dēls saukts uz kādu kaušanos. «Nebija jau tā, ka viņš neprata sevi aizstāvēt, taču vēl nāca eksāmeni, nav ticis bērns ar visu galā,« skumji nospriež māte. «Viņam drīzāk būtu jāmācās kādā kristīgā skolā. Neder viņam šī skola.»
Skola
Jelgavas 1.ģimnāzijas psiholoģe Ludmila Soldatenoka arī Mārci vērtē kā labsirdīgu, klusu, taču sevī ierautu. «Viņš bija ļoti bērnišķīgs.» Viņa bija runājusi ar viņu četras reizes, pēc mātes satraukuma, ka ar dēlu kaut kas neesot labi, taču psiholoģe atzīst, ka nav spējusi viņu atvērt. Kādā zīmītē, ko arī atradusi māte, Mārcis esot rakstījis, ka psiholoģei melojis. Viņš bija stāstījis, ka jūtas labi un ar visu ir apmierināts, tajā pašā laikā, kā tagad pēc Marča pazušanas, teikuši klasesbiedri - pēdējā semestra laikā viņš darījis visu, lai pat nenopelnītu labas atzīmes. Ja pirmajā semestrī viņam esot bijuši četri neapmierinoši vērtējumi, tad šogad tie draudēja būt daudz vairāk.
Pedagogi pat viņam esot piedāvājuši mācīties vakarskolā, uz ko viņš atbildējis, ka «tētis man taču to neatļaus«. Ne L.Soldatenoka, ne arī skolas sociālais pedagogs Inārs Pirvits nekad nav novērojuši, ka klasesbiedri pret Mārci būtu izturējušies nievājoši vai ņirgājušies par viņu. Vardarbības nebija. «Ja būtu tāda lieta, mēs būtu informēti,» saka L.Soldatenoka, gan norādot, ka skolā jau visādi var gadīties un varbūt Mārcis ko nevarēja pārdzīvot. Komentējot zīmīti par smēķēšanu, I.Pirvits ieminas, ka skolasbiedri stāstījuši, ka Mārcis pīpējis, turklāt pēdējā laikā izteikti daudz: «Ja citiem pietiek ar vienu cigareti, tad viņam vajadzēja četras uzreiz.»
Pedagogi atceras, ka Mārcis gan vienu brīdi bijis pacilāts, kad viņš atgriezies no kāda svētceļojuma, teicis, ka viņam ļoti paticis. Māte skaidro, ka tas bijis pērnā gada rudens brīvdienās, kad viņas paziņa piedāvājusi Mārcim braukt uz Bosniju. Kā zināms, tur atrodas iecienīts katoļu svētceļojuma galamērķis - Medžugorje.
Plāns
Vai Mārcis tiešām būtu plānojis izdarīt pašnāvību? Kādā pierakstu kladē viņš jau pērn rakstījis: kaut manis pēc rudens vairs nebūtu, ir jānosprāgst. Vai, iespējams, viņš tomēr devies kādā ceļojumā «prom no visiem«? Par labu otrajai versijai runā apstākļi, ka viņš aizejot paņēmis pasi, māte pieļauj, ka viņš varētu būt arī uzkrājis naudu, ko ik dienu viņa deva pusdienām. Zīmīgs ir arī datums. Viņš aizgāja nākamajā dienā pēc tam, kad tēvs bija aizlidojis uz ASV, un viņš zināja, ka viņš tur būs divas nedēļas, tātad nemeklēs. Māte, klausoties šajā secinājumu izklāstā, kļūst cerīgāka, viņa arī tūlīt pat apsola sameklēt izteiksmīgākas fotogrāfijas, kur Mārcis būtu redzams labāk, jo policijai ir tikai blāva viņa seja. Un viņa arī tagad skaidri saprot, ka, ja Mārcis atgriezīsies, tēvam attieksmē pret viņu būs jāmainās par 180 grādiem. Uz ASV par to jau aizceļojusi skarba vēsts.