Mātes dabas skaistā grumba
Prom no masu tūrisma apsēstajām salām. Nē cepienam jūras krastā, bet jā — aktīvam tūrismam un grandioziem dabasskatiem. Šādi apsvērumi noteica mūsu izvēli par labu Zagorijas reģionam.
Pussimt akmens ciematu
Zagorijas (burtiski Aizkalnes — pēc slāviskās izcelsmes) reģionā ir 44 ciematiņi, kas izvietojušies Grieķijas ziemeļrietumos Pindu kalnu apvidū. Tā ir vieta, kur atrodas viena no augstākajām Grieķijas kalnu virsotnēm, kuru kā broša rotā mistiski skaistais Drakolimne jeb Pūķezers. Taču lielākais vilinājums ir Vika kanjons — gleznaina grumba, ko vairāk nekā kilometra dziļumā un teju kilometra platumā Grieķijas sejā ievilkusi māte daba.
Aizu iespējams izstaigāt no viena gala līdz otram pa labi marķētu taku. Pārgājienu sākam no Monodendru ciemata (tulkojumā no grieķu valodas — "tikai koki"), kur ierodamies ar autobusu no tuvākās lielpilsētas Joanninas. Jāteic, ka ar savu auto Zagorija ir vieglāk sasniedzama, jo sabiedriskais transports mazajos ciematiņos piestāj pāris reižu dienā, izņemot nedēļas nogales. Taču autobusam ir arī priekšrocības — nav jāplāno, kur atstāt auto un kā to nogādāt kanjona otrā galā.
Monodendri atrodas kanjona dienvidu galā. Ciematiņam piemīt visas reģionam raksturīgās iezīmes. No galvenā izejmateriāla — akmens — celtas divstāvu savrupmājas, no akmens plāksnēm veidoti jumti, un samudžinātās ieliņas bruģētas ar paaudžu soļu nogludinātiem akmeņiem.
Pēc taujāšanas nonākam uz pareizās takas un izlasām, ka Viks iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā lielākais kanjons pasaulē. Īsti neticam, taču vēlāk izrādās, ka aprēķini veikti, ņemot vērā dziļuma un platuma attiecību.
Klusajā kraukļu valstībā
Vispirms stāvs kāpiens lejup. Aptuveni kilometru dziļā aiza ir iespaidīga gan ar augstajām klinšu sienām, gan ar absolūtu klusumu. Kaut arī apkārt zaļo koki, nav dzirdama mežam raksturīgā šalkoņa un putnu dziesmas. Gaiss šķiet sastindzis un iekonservējis ainavu mūžīgās kanjona skavās. Visbiežāk sastaptās dzīvās radības ir čūskas un ķirzakas, kas, soļu iztraucētas, izkustas no saules apspīdētiem akmeņiem un aizčabina uz drošāku vietu.
Šur tur redzami lieli putni, kas cēli laižas pār kanjonu, bet tuvāk sevi apskatīt ļauj piķa melni kraukļi teju vistas lielumā, kas starp klintsbluķiem dzenā medījumu. Skaistie, spīdīgu spalvu rotātie dzīvnieki laiski pārlec uz tālāku akmeni tikai tad, ja pienākam pavisam tuvu.
Pamazām kanjona klinšu sienas kļūst lēzenākas, sasniedzam vietu, kur savu gaitu no pazemes dzīlēm sāk Voidomates upe. Pārgājienā pagājušas četras stundas, tālāk ceļš ved augšup, ārā no aizas savdabīgās valstības.
3000 m šķērsgriezumā
Kaut arī stāvais kāpiens pastaigu padarījis par pamatīgu fizisku pārbaudījumu, laiku pa laikam iznirst dabas radītas terases, no kurām kanjons atklājas visā skaistumā.
Pēc trim stundām sasniedzam Mikro Papingo — ciematiņu, kur, šķiet, laiks apstājies tieši diendusā. Te nav veikalu un sabiedriskā transporta, vismaz ne nedēļas nogalē. Nemanām arī tūristus, tāpēc vēl jo lielāku izbrīnu rada fakts, ka šeit vietu atradis Pasaules Dabas fonda informācijas centrs. Izrādās, ir arī restorāns un viesnīca, taču mēs gultu klājam teltī kāda aizauguša dārza pavēnī.
Tālākais ceļš kalnos sākas rīta agrumā, un svelme mūs paspēj noķert nākamās stāvās takas vidū. Jo augstāk kāpjam, jo mazāk koku un vairāk dzestruma. Sasniedzam namiņu, no kura sākas taka uz Pūķezeru, kas savu ciklopa aci spīdina 2050 m augstumā.
Gleznainais ezers iegūlis ieplakā pie Pindu kalnu augstākās smailes Gamila (2480 m). Blakus kūst sniega gabals. Ūdens un gaisa temperatūra mums, baltiešiem, liekas pietiekami silta, lai peldētu.
Vērojot savdabīgo ainavu, nav grūti noticēt leģendai, ka savulaik pie ezera dzīvojuši pūķi, kas savā starpā izrēķinājušies, apmētājot cits citu ar klintsbluķiem un priedēm.
Aojas zaļganzilajā kanjonā
Nolemjam nākamo apdzīvoto Zagorijas vietu sasniegt, ejot pa kartē iezīmētu taku, tomēr kalnu namiņa saimnieks mums to neiesaka — esot slikti marķēta, un kāpiens lejup pārāk stāvs. Un viņam taisnība, brīžiem jūtamies pilnīgi pazuduši starp milzīgajiem akmeņiem, kas šķiet izmētāti kalnu pļavā, bet katru padzisušo takas marķējuma zīmi kāri ķeram kā apsolījumu laimīgam finišam. Dažbrīd lejup labāk neskatīties.
Kad spēki tuvu izsīkumam un smeldz kājas, sasniedzam otru Vika-Aojas Nacionālā parka kanjonu, kurā mutuļo zaļganzilā Aojas upe. Te arī noslēdzam otro dienu Zagorijā un pa nakti apmetamies netālu no klostera, kas iesēdināts kanjona viducī un izskatās pēc kalnu ērgļa ligzdas.
Kaut arī Vika kanjons ir viens no Grieķijas dabas lepnumiem, četru stundu garajā pārgājienā satikām tikai vienu ceļotāju grupu. Turpretī Aojas kanjons ir zemāks un īsāks un taka gar to ir daudz vieglāk veicama, tāpēc viesu vairāk. Ainava joprojām ir pasakaini gleznaina, un kā balvu par paveikto ceļu netālu no pilsētiņas Konicas redzam pār upi slaidā arkā izliekušos aizpagājušā gadsimta tiltu, tik plānu un trauslu, ka bail tam kāpt virsū.
Tā mūsu triju dienu trekinga maratons Zagorijā ir beidzies, un, lūkojoties kartē, secinām, ka esam kājām šķērsojuši teju visu reģionu.
***
Kā nokļūt?
Monodendru ciemats, no kura var sākt pārgājienu pa Vika kanjonu, atrodas 40 km no tuvākās pilsētas Joanninas.
Autobuss atiet divreiz dienā — plkst.6.15 un 16.15.
Joannina atrodas 440 km no Atēnām.
Starppilsētu autobuss kursē astoņas reizes dienā. Brauciens ilgst aptuveni sešarpus stundu
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.