Taču jāatzīstas - kaut izjutu zināmu prieku par atgriešanos savas bērnības un jaunības zemē, es patiesībā ļoti nožēloju to, ka esmu aizbraucis no Latvijas, kas daudzu gadu garumā bija manas mājas. Rezultātā pēc pirmajām sešām nedēļām Londonā man nekas daudz nav sakāms par vietējām delikatesēm, toties zinu, kur var nopirkt Rīgas balzamu, un esmu apmeklējis teju visus apkārtnes poļu veikaliņus, no kuriem dažos var dabūt arī Rīgas šprotes.
Tomēr kaut kur pa vidu iecienītāko Latvijas ēdienu meklējumiem (un aklimatizācijai jaunajā darbā un mājvietas meklējumiem, un mēģinājumiem pārliecināt British Telecom, ka man patiešām vajadzīgs telefons un internets, turklāt vēlams šajā gadsimtā utt.) man izdevās atrast laiku, lai izpētītu bioloģiskās pārtikas piegādi mājās jeb organic box schemes, ko latviski varbūt varētu dēvēt par bioloģisko groziņu. Biju par šo iespēju lasījis un man vienmēr bija licies, ka tā ir brīnišķīga ideja - svaigi vietējie produkti tiek reizi nedēļā nolikti pie tavām durvīm, ļaujot bez piepūles piepildīt pieliekamo un atbrīvot sirdsapziņu no mokošajām domām par to, cik garu ceļu konkrētais produkts ir mērojis, pirms nonāk uz tava galda, un par ķīmiju, kas tam ļāvusi šo ceļojumu paveikt neskartam. Veicis nelielu izpēti, es tūlīt pēc ievākšanās jaunajā mītnē pieteicos uz groziņu, kurš šķita "viszaļākais".
Pirmās nedēļas groziņš sagādāja gan gaidīto prieku, gan negaidītas rūpes. Lieta tāda, ka pircējam nav iespējas izvēlēties, kas nonāk viņa grozā (tā ir vienkārši sezonas dārzeņu un augļu izlase), un tā nu es tiku pie dažiem āboliem, milzīga ķirbja, sēnēm, pipariem, dažiem burkāniem un pāris bietēm. Bietes pārsteidza mani nesagatavotu, jo tas ir dārzenis, no kura esmu vairījies kopš bērnības - skolas pusdienu dēļ, protams. Man bija steidzami jāatrod kāda recepte, jo citādi bietes aizietu postā. Izšķirstījis ēdienu žurnālus, ar pārsteigumu atklāju, ka dažas biešu receptes izskatās neslikti. Tā nu es tiku pie jēra cepeša ar rozmarīnu, kuru ciemos atbraukušajai māsai pasniedzu ar krāsnī ceptiem kartupeļiem, burkāniem un vārītām, šķēlītēs sagrieztām bietēm. Biju pārsteigts - no visvienkāršākajām (bet ļoti kvalitatīvām) izejvielām sanāca garda, rudenīga maltīte.
Prieki turpinājās. Katru trešdienu kaste ar dārzeņiem un augļiem nonāk pie mājas sliekšņa, un no manas bankas konta pazūd 12 mārciņas 75 centi. Katru nedēļu es to izsaiņoju ar bažām, domājot, ko gan, sasodīts, es iesākšu ar produktiem, kas tajā salikti. Groziņu sistēma ir skarbs atgādinājums - mēs esam pārāk pieraduši izvēlēties, ko pērkam, un pieraduši gatavot tikai to, ko gribam. Un kur tad palikusi improvizācija un piedzīvojums?
Uz galda, pie kura sēžu, rakstot šo sleju, vēl palicis šķīvis ar selerijas un zilā Stiltonas siera zupu. Tā tika pagatavota tikai tāpēc, ka selerijas kāti bija ielikti mūsu groziņā divas nedēļas pēc kārtas un draudēja sākt bojāties. Selerijas kātu daudzums lika mobilizēties un izpētīt pavārgrāmatas. Kad pabeigšu rakstīt, iešu palūkoties pēc kādas receptes ar rāceņiem. Jo viens liels eksemplārs patlaban pieliekamajā gaida savu kārtu. Man šķiet, ka kaut ko kādreiz esmu gatavojis no rāceņiem, bet nav ne jausmas, kas tas bija. Re kā, izrādās, ka pārdomas par to, kā pagatavot kaut ko nejauši tavā priekšā nonākušu, arī ir viens no ēdienu mīļotāja priekiem.