Par laimi, šāda noteikuma par karogiem nav. Un patiesībā ir tikai viena zeme pasaulē, kas labprātīgi izvēlējusies šādu ceļu. Viņiem gan nebija nekādu šaubu par to, kam būtu jāviļņojas nacionālajā simbolā. Kambodžieši ir lepni, ka viņu karogā redzams Ankorvata templis.
Mirstīgo rokām
Kad 1860.gadā Dienvidāziju apceļojošais franču dabas pētnieks Anrī Muho nejauši nokļuva pie Ankorvata, viņš neesot ticējis savām acīm un saviļņots vietējiem taujājis - kas ir šī milzīgā un krāšņā celtņu kompleksa autors? Vietējie raustījuši plecus: kas gan cits, ja ne milži vai varbūt eņģeļu karalis? Kopš franču dabas pētnieka sajūsmas pilnajiem ierakstiem dienasgrāmatā mūsdienu pasaule par templi ir uzzinājusi daudz vairāk - tas pētīts, saudzēts un diemžēl arī postīts.
Valdnieku sacensība
Tempļa celtniecība sākās XII gs. sākumā, kad khmeru valdnieks Surjavarmans II nolēma radīt jaunu galvaspilsētu Ankoru. Tās ziedu laikos tur dzīvojuši ap miljons cilvēku. (Tā laika Parīzē, kas bija viena no lielākajām pilsētām Eiropā, dzīvoja 30 tūkstoši.)
Surjavarmans II bija nežēlīgs valdnieks, kas pie varas nāca, nogalinot onkuli. Diez vai tas bija pārsteigums, kad 1150.gadā mira arī pats valdnieks. Tiek uzskatīts, ka viņu noindēja sazvērnieki.
Khmeru valdnieki, kas bija pie varas gan pirms, gan pēc Surjavarmana, centās radīt katrs savu templi, tāpēc kopumā ap seno Ankoras pilsētu nepilnu 150 kvadrātkilometru rādiusā atrodas vairāk nekā 100 dievnamu. Daudzi no tiem atklāti tikai salīdzinoši nesen, jo, gadsimtiem ejot, tos bija aprijuši džungļi. Kad pirms desmit gadiem amerikāņu kosmosa pētnieki pieteicās palīdzēt meklēt pazudušos dārgumus un no lidmašīnām ar īpašu tehniku skenēja cilvēka acīm necaurredzamo biežņu, viņi pēkšņi jutušies kā iemaldījušies pasaku valstībā - cits pēc cita ekrānos izniruši kāds ducis tempļu, par kuriem nekas nebija zināms.
Taču Ankoras lielākais dārgums ir tās centrālais templis (Angkor Wat burtiski - templis Ankorā). Tā pieci torņi simbolizē hindu dieva Višnas mājvietas - Meru kalna - piecas smailes. Aizsarggrāvis un ārējais mūris (3,6 km) simbolizē okeānus un apkārtējās kalnu grēdas. Aptuveni XIV vai XV gadsimtā Ankorvatu pārņēma budisti.
Laupītāju uzbrukums
Savās sajūtās par pirmajiem iespaidiem, ierodoties senās Ankoras centrā, kas atrodas dažus kilometrus no modernās Siemreapas pilsētas Kambodžas ziemeļrietumos, dalījies arī Duglass Prestons žurnālā National Geographic - ceļotāju vispirms saviļņojusi lotosa ziedu un vīraka smarža, kas agrajā rīta stundā plūdusi no tuvējā klostera.
"Pa taciņu klusi tipināja budistu mūki koši oranžos apmetņos, nesdami savus rituālu traukus. Varēju saklausīt lūgšanu kaut kur netālu. Ieskanējās zvans, un murmināšana izdzisa. Tajā pašā mirklī pār Ankorvatu izvirda Āzijas saule, ar spožiem stariem piepludinot akmens mūrus un galerijas. Stari sāka glāstīt akmens lauvas, čūskas ar septiņām galvām, dievietes, dievišķos dejotājus un dēmonus. Šī rīta burvība Ankorvatā atkārtojas un atkārtojas no jauna 900 gadus, bet tajā aizvien ir kaut kas debešķīgs."
Diemžēl, pēdējās četrās desmitgadēs senā pilsēta piedzīvojusi smagus laikus. Sarkano khmeru cīņā ar valdības spēkiem šie tempļi, kas atrodas uzkalnos, kļuva par taktiski labu pozīciju, tāpēc mūrus izraibinājušas ložu, lielgabalu šāviņu un šrapneļu brūces.
Vēl lielāku postu paveikuši dārgumu laupītāji, kas tālākpārdošanai nesaudzīgi nolauzuši visas brīvstāvošās skulptūras un skaldījuši nost pat bareljefu sejas.
90.gadu otrajā pusē tika pastiprināta Ankoras tempļu apsardze un sākās to atjaunošana, visupirms jau atkarošana džungļiem. Beidzoties pilsoņu karam, Kambodžā atkal sāka ierasties ceļotāji.
Tagad šo zemi, ko Indoķīnas pussalā ieskauj Taizeme, Laosa un Vjetnama, gadā apmeklē vairāk nekā miljons viesu, no kuriem 60% dodas apskatīt arī Ankorvatu.