Leandro, kā solīts, mani sagaida Boavistas lidostā Brazīlijā, no kuras ar autobusu dodamies līdz robežpilsētai Bonfimai. Leandro robežsargam uzrāda savu identifikācijas karti (pasu indiāņiem parasti nemēdz būt), un ar laivu šķērsojam Takutu upi, kas šķir abas valstis. Nu jau esam Letemas pilsētiņā, kas ir viena Gajanas reģiona centrs. Mazs lauku miestiņš ar izdangātiem zemesceļiem, policijas iecirkni, pārīti viesu māju, vienu interneta kafejnīcu, diviem veikaliem, lidmašīnu skrejceļu, policijas iecirkni un slimnīcu, kurā, kā katram gadījumam biju noskaidrojusi, droši un perfekti ārstē malāriju.
Leandro paskaidro, ka te viņu sauc Ouens Makdonalds un tas arī ir viņa dzimtais vārds, jo tikai Brazīlijā viņš ir Leandro Helio da Souza. Tā ar indiāņiem te gadoties bieži. Kad pusaudža vecumā nolēmis iekārtoties uz dzīvi Brazīlijā, viņš reģistrējies vietējā prefektūrā. Līdzi nav bijis nekādu dokumentu, tāpēc uzvārdu aizdevis kāds blakusrindā sēdošs brazīliešu pāris — nepazīstamie cilvēki indiāni gluži kā adoptējuši. Dzīvot vajag vienkārši, viņš nosaka. Gajanā mājiniekiem viņš ir Ouens, Brazīlijā darba devējam un draugiem — Leandro. Kad dzīvojies pa Venecuēlu, tur viņu saukuši vēl citādi. Un vispār ir mazsvarīgi, kā citi tevi sauc, Leandro piebilst.
ZIRGS VAIRS NAV STILĪGS
Tagad jātiek uz pārdesmit kilometru attālo Moko Moko ciemu, kur mīt Leandro vecvecāki un droši vien vēl kāds no visas plašās saimes. Izsekot visiem radurakstiem mans prāts atsakās: viņa tēvam bijušas piecas, varbūt pat sešas sievas, katrai pa četriem sešiem bērniem. Cilvēki runājot, ka pirmā sieva nākusi no retas, šodien jau izmirušas cilts, kas sensenos laikos esot uzskatīta par cilvēkēdājiem. Tiesa, šī cilts mirušos kremējusi, nevis rakusi zemē, tāpēc iespējams, ka laika gaitā ļaužu valodās bēru rituāliem nepatiesi piedēvētas kanibālisma iezīmes.
Man ir mugursoma, Leandro — mugursoma un divi mazi, moderni, speciāli šim braucienam iegādāti koferīši uz ritentiņiem, kuri pa ceļam jau nolauzti. Leandro nospriež, ka ar velosipēdu braukt nesanāks, ar zirgu ne tik, tālab jāmeklē mašīna. Atrodam pilnpiedziņas džipu un pēc tam arī vadītāju — Karību jūras pirāta prototipu. Pakaulējamies par brauciena cenu un gar Kanuku kalnu grēdām pa pārplūdušiem mālainiem ceļiem, bezceļiem un savannu braucam iekšā nekurienē.
Nezinu, cik ilgi braucam. Varbūt stundu, varbūt divas. Spidometrs nerāda vairāk par 20 km/h. Neviens arī nezina, cik ir pulkstenis, jo laiku te neskaita. Ir diena, un ir nakts. Arī gaisa temperatūru neviens nezina. Ir karsts, un ir mitrs. Ir sausā sezona, un ir lietus sezona, kā patlaban. Un ko gan mainītu tas, ja šos skaitļus zinātu? Tāpat viss ir tā, kā tas ir, un notiks tā, kā tam jānotiek. Lai neaizkavētos pāri datumam, kad man jāatgriežas savā pasaulē, nolemju skaitīt vismaz dienas.
Kaut gan pirms saskarsmes ar rietumu civilizāciju makuši indiāņi galvenokārt bija klejotājciltis, tomēr dzīvesvietu kādā teritorijā viņi izvēlējušies salīdzinoši ilgākam laika posmam. Mūsdienās mājvieta tiek būvēta 10—15 gadiem. Pēc tam to iekārto citur.
Naudas ekonomikas tendences, kas šajās teritorijās parādījās līdz ar koloniālisma ienākšanu, piemēram, lauksaimniecības produktu audzēšana un pārdošana vai jelkāda citāda regulāra un pastāvīga naudas ieguve, indiāņu dzīvesveidu, mentalitāti un ikdienu pārņemt pilnībā vēl nav spējusi. Tomēr jaunākajā paaudzē, jo īpaši izglītotākajā, jaušama spēcīga vēlme līdzināties modernajam cilvēkam. Tāpēc runāt indiāņu valodā ārpus savas vides viņiem vairs nav stilīgi. Arī ar zirgu jāt vairs nav stilīgi (lai gan lietus sezonā līdzenumos tas joprojām ir vispraktiskākais pārvietošanās veids), tā vietā labāk izvēlēties velosipēdu vai vēl labāk — mopēdu vai mašīnu.
PĒC MEDUS
Ģimenes ir dažādas — turīgākas, kuru sadzīve ir mums saprotamāka. Tās dzīvo tuvāk ceļiem vai kādiem citiem pieturas punktiem — baznīcai, skolai, ciema pašpārvaldes padomei. Viņu saimniecībā, iespējams, ir savs elektrības ģenerators. Virtuvē var būt pat gāzes plīts un kāds stikla trauks. No māla ķieģeļiem būvēto dzīvojamo telpu lapu vai niedru jumts būs nomainīts pret skārda jumtu, dzīvojamā telpa ar sienām ir sadalīta atsevišķās istabiņās. Sienas gan līdz jumtam nesniedzas, tādējādi jūtams viegls caurvējš.
Ir arī saimes, kas dzīvo naturālajā saimniecībā. Apstākļi nav nabadzīgi, bet pieticīgi. Patiesībā nekā daudz jau arī nevajag. Šo ļaužu sadzīvē manāma indiāņu aizgājušo laiku godība — rokām darināti sadzīves priekšmeti. Ēkas celtas no pašdarinātiem māla ķieģeļiem vai savītas no stiebriem un lapām, tāpat kā jumts, kas pat tropisko lietusgāžu laikā nelaiž cauri ne pili ūdens. Ēka ir vēsa un ar pastāvīgu maiga vēja plūsmu. Guļamvieta — katram savs šūpuļtīkls, izgatavots no raupjas kokvilnas.
Šādos tradicionālos apstākļos mīt Leandro vecvecāku ģimene: 107 gadus vecais vectēvs un aptuveni 80—85 gadus vecā vecmamma, Leandro brāļasieva ar pieciem bērniem, no kuriem jaunākajam ir divi mēneši, un viņas vecākā meita ar mēnesi vecu zīdainīti.
Visi vīriešu kārtas pārstāvji aizgājuši peļņā uz raktuvēm. Agrāk kā pēc pusgada atpakaļ nebūšot un tad atkal kādu gadu varēs dzīvot ar ģimeni.
Vectēvs oficiāli ir atzīts par reģiona vecāko iedzīvotāju. Valsts piedāvājusi veikt kataraktas operāciju, bet viņš atteicies. Brilles uz deguna liktu gan, bet kaut ko acīs operēt — ne par ko! Gribot savu mūžu godam nodzīvot. Viņš ir īsts vecā kaluma indiānis ar atbilstošu morāli — vecākās meitas bērna tēvam tik ļoti bail no viņa, ka nākot līgavu ar bērnu apciemot tikai nakts tumsā naivā cerībā, ka vectēvs viņu nepamanīs. Esot kauns acīs rādīties, jo neesot atzīts par gana izdarīgu un prasmīgu.
Savulaik puišiem, sasniedzot pilngadību, vajadzēja izturēt vairākus eksāmenus, lai pierādītu sev un citiem, ka ir gatavi pieaugušo dzīvei un dzīvesbiedra izvēlei. Laiku un vecumu, kad puisis gatavs šiem pārbaudījumiem, var izvēlēties pats — vienam tie ir 13 gadi, citam 23.
Arī Leandro bijis šāds eksāmens: cilts vecākie likuši viņam vienam pašam iet džungļos un atrast koku, kuram galotnē ir bišu strops ar medu. Nekļūdīgi jāiegaumē tā atrašanās vieta un tad līdz turienei jāaizved pārējie vīrieši. Leandro devies ceļā bez ūdens un pārtikas, nazis gan bijis. Uz sejas ar sarkanu krāsu uzzīmējis makuši cilts identitātes zīmes. Koku džungļos meklējis dienas divas. Nakti pavadījis zaros — jo augstāk, jo drošāk. Pārticis no meža piedāvātās ēdienkartes. Medīt neesot bijis vajadzības, ieniris upē un izcēlis tādu zivi, kādu vēlējies.
Aizvedis pie koka ciema vīriešus un bijis gatavs otrajam pārbaudījumam: rāpties augšā un ar roku no bišu midzeņa dabūt laukā medu. Lejā palikušie stāvējuši ar dūmojošām lāpām, lai atvairītu bišu uzbrukumu. Medu Leandro dabūjis, tāpat arī neskaitāmus bišu kodumus. Pašam vien kājām bijis jātiek atpakaļ un ciemu, kur smagā drudzī pavadījis divas dienas. Sāpēs raudājis, un to redzējušas arī ciema meitas.
Eksāmenu nokārtojis ar otro reizi un tādējādi apliecinājis, ka spēj izturēt sāpes — gan fiziskas, gan morālas. Starp citu, modernā medicīna nesen pierādījusi, ka bišu kodieni mazina asiņošanu ievainojuma gadījumā un arī stiprina asinsvadus.
Kad meitenēm sākas mēnešreizes, turpmākās 40 dienas jāpavada slēgtās telpās tumsā — jādara ikdienas darbi, tai skaitā jāgatavo ēst. Tādā veidā jāpierāda, ka vecumdienās, būdama akla, sieviete spēs vadīt mājsaimniecību. Atkal iznākot gaismā, bieži vien meitenēm tiek izplūkti vai nogriezti mati, tādējādi viņām tiek atņemts viens no skaistuma un lepnuma atribūtiem.
Sāpēs raudošie puiši un meitenes šādos apstākļos nereti noskata sev partneri, jo cilvēku vislabāk iepazīst tieši grūtībās. Pēc šiem pārbaudījumiem seko svinības. Sāpes mūs stiprina, taču šodien, kā uzskata Leandro vectēvs, dzīvesveids strauji mainās un jaunieši šādiem pārbaudījumiem vairs nav gatavi. Bet tas nekas — dzīve pati tiem sagatavos citus pārbaudījumus.
NELABĀ IZDZĪŠANA
Tagad liela ietekme ir kristiešu baznīcai, kuras dēļ indiāņu tradicionālās garīgās vērtības un kosmosa izpratne ar katru paaudzi izzūd arvien vairāk. Ļoti bieži man tika uzdots jautājums, vai es Bībeli lasu katru vakaru un vai baznīcu apmeklēju katru svētdienu. Daži indiāņi šajos ciemos tā arī dara — svētdienās uzvelk izejamo kārtu, mazulim galvā uzliek krāšņu cepurīti, kājās melnas lakādas kurpītes, tad mātes slingā iekšā un pār kalnu prom uz baznīcu. Tajā arī tiek paziņoti ciema galvenie notikumi.
Vairākās ģimenēs uz galda pamanīju
Jehovas liecinieku un mormoņu informatīvos bukletus, kuros lielākoties bija nabadzīgākās sabiedrības daļas interesējošas reliģiskas tēmas.
Leandro vienubrīd sācis bažīties, vai tik viņš nav mormonis. Iemesls šāds: kādu dienu Brazīlijā pienākuši mormoņu mācītāji un apgalvojuši, ka viņš esot dēmonu apsēsts. Vajagot izdzīt, un to spējot tikai viņi. Leandro apdomājis un atzinis, ka indiāņiem ar gariem ir ciešs sakars un būtu interesanti apskatīt, kā šie mācītāji tiks galā ar sliktajiem. Aizgājis uz baznīcu. Sākusies garu dzīšana — mācītāji uzlikuši rokas uz viņa galvas un kaut ko skaļi murminājuši — labi ilgi, bet nekādas solītās pārmaiņas Leandro neesot jutis. Tad mācītāji sākuši līgoties, rokas virs galvas pacēluši, un kaut ko runājuši aizvērtām acīm. Leandro tas vairs nav paticis, un viņš nemanot izslīdējis no baznīcas. Kopš tās reizes mormoņiem vairs neticot. Bet Kristum viņš tic no sirds, tāpat kā visiem saviem gariem, arī neizdzītajiem.
PĀRGĀJIENS DŽUNGĻOS
Moko Moko nodzīvoju četras dienas, tad dodos tālāk uz indiāņu ciemu Napi. Tur jāatrod Marija, kas koordinē zinātniekiem un dabas pētniekiem paredzēto vietējo ekoapmetni.
Šoreiz mani ved ar motociklu. Par spīti lietusgāzēm un pārplūdušiem ceļiem. Vadītājam — jaunam mulatu puisim — pierē ir iedobe, tas ir, nedaudz iedauzīts galvaskauss, ceļgalā ir dzelzs, jo nesen cietis avārijā. Kad pienāk nakts un satumst, motocikls ceļa vidū noslāpst. Protams. Šoferim ir mobilais tālrunis, tomēr tas neatrodas un arī turpmāk neatradīsies uztveršanas zonā. Ūdens vietām sniedzas virs ceļiem, tāpēc vienkārši stumjamies uz priekšu. Vadītājs ir ļoti labā garastāvoklī, un viņa jautrība šajā situācijā ir lipīga. Arī ēst vairs tik ļoti negribas. Nokļūstam sausumā. Es apsēžos vērot zvaigznes, mans šoferītis labo motociklu. Viņam izdodas. Pēc kādas stundas pusotras jau esmu pie Marijas.
Arī viņa, vietējās pamatskolas skolotāja, ir makuši indiāniete. Kopā ar jaunāko brāli uzaugusi britu mūķeņu vadītā klosterī. Vecāki gāja bojā, kad bērni bija pavisam maziņi. Klosterī brālis ar māsu sarunājušies makuši valodā. Lai to nepieļautu, viņi tika izšķirti. Izmitināti pretējās klostera pusēs un viens otru satikuši tikai mūķeņu klātbūtnē. Tālab makuši valodu Marija ir gandrīz aizmirsusi, runā tīrā angļu valodā, šķiet, pat bez indiāņiem tik raksturīgā akcenta.
Nākamajā rītā tieku iepazīstināta ar Deksteru, vietējo mežzini, gidu, kuru parasti nolīgst pētnieki ekspedīciju laikā. Studējis universitātē, pirmos trīs kursus pabeidzis ar izcilību, bet ilgāk vairs nav spējis izturēt pilsētas dzīvi un laimīgs atgriezies mājās pie dabas, par spīti pasniedzēju lūgumiem universitāti tomēr pabeigt.
Kopā ar tēvu Leo Deksters nolemj mani vest dziļi džungļos uz kādu kalnu ūdenskritumu, kas lietus sezonā ir īpaši spēcīgs. Laiku viņš spēj noteikt nekļūdīgi pēc saules pat tad, kad tā nav redzama, bet debespuses, šķiet, pat ar aizvērtām acīm. Pārgājiens ilgst divas dienas, turpceļš augšup kalnos — no rīta gaismas līdz tumsai, atpakaļceļš aptuveni tikpat ilgi lejup. Rīgā pirktās iešļūcenes saplīst jau pārgājiena sākumā, tāpēc tālāk dodos basām kājām, tāpat kā mani pavadoņi — tā gluži vienkārši ir ērtāk un stabilāk.
Jāatzīst, ka Holivudas šausmeņu iespaidā parasta ceļotāja priekšstats par džungļiem ir pārspīlēti sagrozīts. Pirmais, kas jāņem vērā, — cilvēks džungļos ir ciemiņš, un viņam jāapzinās, ka sevis pārvērtēšana var būt letāla. Atbilstoši saņemtajiem norādījumiem domās indiāņu Meža mātei lūdzu būt saudzīgai pret mani. Pati apņemos ar savām domām un rīcību izrādīt cieņu dabas varenībai.
Galamērķi sasniedzam saulrietā, tomēr vakara pelde sanāk melnā tumsā, viens no pavadoņiem vērīgi stāv sardzē ar bisi rokā. Jautāju Deksteram, cik ilgi viņš spētu izdzīvot džungļos viens pats bez jelkādiem palīgiem. Viņš atsmej, ka džungļos ir viss — ēdiens, dzērieni, pajumte. Galvenais, lai laba veselība. Nu, kādus trīs mēnešus viņš izturētu bez cilvēkiem, tad gan gribētos sabiedrību.
Pēc vakariņām, kas pagatavotas uz ugunskura, un ilgā pārgājiena miega saldums šūpuļtīklā ūdenskrituma un dzīvnieku pasaules skaņu ielenkumā tik tiešām ir sajūtams. Leo stāsta jokus par savām jaunības dienām — kā puiši pēc svinībām tumsā pie saviem šūpuļtīkliem mēdza samainīt zirgus, apģērba gabalu, apavus vai kādus citas lietas cerībā, ka izjokos meitenes un viņas nakts melnumā sajauks savus līgavaiņus. Dažkārt esot izdevies. Joki sākušies nākamajā rītā.
Pēc kāda laika arī Leo nolemj gulēt, un sardzē pie ugunskura līdz pašai rītausmai paliek Deksters. Vēl tik pa ausu galam dzirdu stāstu par kaut kādiem pigmejiem, kas sazinās savā starpā, atdarinot putnu svilpošanu. Tie esot mežonīgie indiāņi bērna augumā ar sarkani krāsotām sejām, kurus Deksters pirms kāda laika redzējis šajā apvidū.
Atpakaļceļš šķiet daudz vieglāks. Arī basās kājas jau pieradušas pie bezceļiem. Jautāju Deksteram un viņa tēvam — kā viņi spēj sajust, kurš augs, piemēram, ir derīgs medicīnai vai ēšanai? Viņi atbild, ka saņēmuši zināšanas no senčiem, turklāt nekļūdīgi paļaujas uz savu intuīciju, garšu un ožu. Deksters satrūdējušās lapās pamana mazu, agrāk neredzētu melnu vardi. Tā, visticamāk, ir indīga. Tēvs piekrīt. Kā viņi to jūt, vardi redzot pirmo reizi, paskaidrot nespēj.
Atceros, ka man somā ir ziede Evija. Izvelku un lūdzu pateikt, kas tas ir un kam tā domāta. Tēvs ar dēlu to kārtīgi izosta un pagaršo. Tad paziņo lēmumu: pārtika tā nav noteikti, tās ir kādas zāles. Visticamāk, lietojamas ārīgi, bet iespējams, ka atšķaidītas varētu arī iedzert. Spriežot pēc garšas un smaržas, viņuprāt, tiešām izcila manta. Būšot ļoti laba ziede brūcēm, čūlām, atklātiem ievainojumiem, apdegumiem vai iekaisumiem. "Vai mums taisnība?" viņi jautā. "Jāatzīst, ka pilnīga," atbildu.
ATĻAUJA VIESOTIES
Nākamo nedēļu pēc Dekstera un viņa tēva laipna ielūguma nodzīvoju viņu ģimenes mājās. Ar rokām darinātu ķieģeļu ēka, lapu jumts un šūpuļtīkli. Viss tīrs un kārtīgs, smaržo pēc svaiga gaisa, koka un sausas zāles. Logiem ir slēģi, kas veras nevis uz sāniem, bet no lejas uz augšu. Durvis sadalītas divās daļās — apakšējo aizverot, augšējā paliek atvērta, tomēr suņi un cāļi iekšā netiek. Ikdienas mazgāšanās vieta ir lejup no kalna pa taciņu, kas atduras pie akas.
Atšķirībā no Moko Moko ciema Napi man bija nepieciešams saņemt ciema vecākā mutisku uzturēšanās atļauju. Tas viss saskaņā ar 1976.gadā pieņemtu likumu, kas nosaka, ka svešinieka atrašanās uz indiāņu zemes bez iepriekš saņemtas vai saskaņotas atļaujas nav pieļaujama. Tika noskaidrots mans ģimenes stāvoklis, ciemošanās iemesli, mērķi un profesija. Atbildes tika pierakstītas. Visbeidzot svinīgi tika paziņota atļauja Deksteram savās mājās pieņemt ciemiņu.
Gan Dekstera tēvs, gan viņa māte Rafina ir vieni no smalkjūtīgākajiem un inteliģentākajiem cilvēkiem, kādus jelkad nācies sastapt. Rafina ir īsta stāstniece. Runā maigi, rimti un precīzi. Par visu — par šamaņiem un viņu dziedināšanas paņēmieniem, par to, kā pievērsusies kristietībai un kopš tā laika pati šamaņiem īsti vairs netic, jo mūsdienās viņi sākuši prasīt atlīdzību. Īstie šamaņi par palīdzību naudu prasīt nedrīkst. Arī viņa stāsta par džungļos dzīvojošajiem pigmejiem un viņu spējām iemidzināt parasto cilvēku, pašam to nemaz nemanot. Par to, kā pirms daudziem gadiem zaudējusi vienu no saviem sešiem bērniem — meitiņu. Par senajiem laikiem un ēst gatavošanas mākslu, par senajām paražām un ģimenes plānošanas paņēmieniem, par tām vērtībām, ar kurām augusi bērnībā, un par tām, ar kurām viņas nu jau pieaugušie bērni sastopas šodien. Viņa ir viena no retajiem, kas vēl prot makuši rakstu valodu. Un, kad Rafina cieši skatās acīs, ir sajūta, ka viņa redz otra cilvēka domas.
Vakariņojam līdz ar tumsas iestāšanos un gulēt šūpuļtīklos ejam drīz pēc tam. Pirms miega dzeram svaigas citronzāles tēju, un Deksters ar tēvu eļļas lāktura gaismā stāsta, ka makuši priekšteci cēlušies no Saules dieva un īpaši lepojas ar savu brīvības mīlestību. Šajā reģionā neviens nekad nav spējis viņus paverdzināt: vai nu, par spīti vagaru uzraudzībai, mācējuši aizbēgt, vai sliktākajā, tas ir, bezizejas gadījumā izdarījuši pašnāvību. Savu vajātāju neitralizēšanā bieži izmantojuši saindētas šautriņas — upuris gājis bojā dažu sekunžu laikā. Atrast indi un uzmeistarot pūšamo caurulīti šaušanai bijis pa spēkam pat stingras uzraudzības apstākļos.
Baltie cilvēki, kas indiāņu ceļā gadās kā viņu darba devēji, stāsta, ka iezemieši nav parasti darbinieki. Kāds francūzis atstāsta sarunu: "Klau, palīdzi man izdarīt vienu darbu, es tev samaksāšu, un tu savu koka laivu varēsi aizstāt ar motorlaivu!" Indiānis prasa, kāpēc gan to vajadzētu. Francūzis atbild, ka tā ātrāk varēs aizbraukt līdz zvejas vietai. Indiānis: "Es nesteidzos." Francūzis: "Tu varēsi sazvejot vairāk." Indiānis: "Mēs neapēdīsim vairāk." Francūzis: "Pārpalikumu varēsi pārdot, būs naudiņa!" Indiānis: "Mums tāpat pietiek."
No indiāņu stāstiem esmu sapratusi, ka medībās un zvejā dzīvā radība tiek galināta tieši tik daudz, cik konkrētajai cilvēku kopienai konkrētā laika posmā iespējams apēst, un ne vairāk. Apbrīnojama ir šī spēja zināt mēru — ka nevajag nedz vairāk, nedz ātrāk.
Pēdējā nakts Napi ir ļoti zvaigžņota. Nakts melnumā atslābinu skatienu, un savannā mirguļojošie naktstārpiņi un debesis ļauj domāt, ka varbūt arī neatrodos uz zemes. Virs Kanuku kalniem krīt milzīgas zvaigznes. Daudz, cita pēc citas. Klusībā iedomājos savu vēlēšanos. Dekstera mamma Rafina, negaidīti paejot man garām, pasaka atklāti: "Es zinu, par ko tu domā. Bet tu atgriezīsies.".