Namībijas atrašanās vietu nodod tās kādreizējais nosaukums — Dienvidrietumāfrika. Tā Namībiju sauca laikā, kad Vācijas koloniālā vara bija beigusies, bet valsts atradās Dienvidāfrikas varā. Neatkarību šī valsts ieguva 1990.gadā. Namībija ir starp pasaules valstīm ar viszemāko iedzīvotāju blīvumu — 1,8 miljoni iedzīvotāji izkaisīti gandrīz 20 reižu lielākā teritorijā nekā Igaunija, kurai ir līdzīgs iedzīvotāju skaits.
Vāciešu mantojums
Tālā un eksotiskā Namībija pārsteidz ar tīrību, drošību un kārtību. Nezinu, vai tas ir no tā, ka bijušajā Vācijas kolonijā vēl joprojām jūtama vāciešu kārtības mīlestība, vai arī no tā, ka tūrisms ir viena no Namībijas ekonomikas būtiskākajām jomām. Jebkurā gadījumā ir ļoti patīkami braukt pa kārtīgiem ceļiem, iepirkties eiropeiskos lielveikalos un ieiet tīrā tualetē degvielas uzpildes stacijā ceļu malās. Augsto attīstības līmeni apstiprina arī oficiālā statistika — pēc Dienvidāfrikas un Botsvānas Namībija ir trešā bagātākā Āfrikas valsts. Tūristam ir tiešām ļoti ērti, ka visur var tikt galā ar angļu valodu, kas ir šīs valsts oficiālā valoda.
Tālajā Namībijā var justies gandrīz kā mājās. Tā kā 80% namībiešu ir kristieši, šeit nesastapsiet no svešas ticības izrietošu neparastu uzvedību. Šis tas gan ir arī atšķirīgs. Otrās dienas beigās sāku pierast, ka, braucot dienvidu virzienā, saulei jāpaliek aiz muguras. Laika ritējums dažos gadījumos ir jūtami dienvidnieciski lēnāks. Savukārt ar mobilo telefonu šeit nav daudz ko iesākt, jo tīkla pārklājums ir tikai lielāko pilsētu apkārtnē. Taču steigas jau nav, neskartas dabas burvības spēks liek samazināt tempu.
Slavē valdību
Vietējie, ar kuriem iznāk parunāt par šo un to, ir ļoti apmierināti ar savu valdību. Valstsvīri īpaši tiek slavēti par dažādu cilšu apvienošanu miermīlīgas sadzīvošanas vārdā. Tomēr ir neparasti daudzviet dažādās iestādēs pie sienām redzēt lielus plakātus ar vietējo varasvīru attēliem. Kaut kā ļoti atgādina vecos laikus… Tomēr daudziem vietējiem nav ne silts, ne auksts par to, kāda valdība patlaban ir pie teikšanas. Vēlēšanās piedalās tikai 30%, jo līdz naturālajā saimniecībā nodarbinātiem zemniekiem valdības lēmumi nenonāk šā vai tā. Plaši izplatītā naturālā saimniekošana laukos ir arī iemesls, kādēļ valstī oficiālais darbaspēks ir tikai 60%.
Namībijas eiropeiskās pilsētas kontrastē ar cilšu dzīvesveidu, kas palicis gandrīz nemainīgs simtiem gadu. Man palaimējās satikt izkāmējušus iezemiešus, kuri gan spēja pastāstīt par savām ieražām un nodejot lietus dejas, taču nespēja nosaukt savu dzimšanas laiku. Pēdējās tautas skaitīšanas laikā viņu vecums tika noteikts pēc tā, kādas ievērojamas dabas parādības viņi atcerējās redzējuši. Nākamajā ceļojumā gribētu apciemot Himbadu cilšu dzīvesvietu, ko vispār vēl nav skārusi civilizācija.
Pa auto logu
Namībijas dabu var izbaudīt, ceļojot pa valsti. Tā kā sabiedriskā transporta nav, vienīgā piemērotā iespēja ir autonoma. Klejotāju dvēselēm vajadzētu izvēlēties apvidus automašīnas un uzdrošināties arī nogriezties no galvenajiem ceļiem. Daudziem apvidus auto nāk līdzi sava mājiņa — sānos iebūvēta telts atveras uz auto jumta vai sānā. Lietus periodā paveras iespēja novērot, kā Namībija ar tās izžuvušajām upju gultnēm pēkšņi ir pilna ar ūdeni. Ērtību cienītājiem savukārt tiek piedāvāti dažādi auto un autobusi ar gaisa kondicionieri, vēlmes gadījumā pat ar gidu autovadītāju. Ceļojumu valstī pievilcīgu dara nemitīgi mainīgā ainava — augstus kalnus nomaina savanna ar kokiem, to savukārt tuksneša smilšu kāpas ar augiem. Tad atkal nāk kalnu kanjons, milzīgas kāpas, kam seko pilnīgi klajš tuksnesis. Ceļā uz vasaras galvaspilsētu Svakopmundi var redzēt gluži vai Mēness ainavu.
No Namībijas kreisās puses satiksmes nav jābaidās arī nepieredzējušiem autovadītājiem, jo automašīnu ir tik maz, ka no intensīvas satiksmes nav jābaidās. Degvielas cenas, tāpat kā cenas visumā, Namībijā ir mazliet zemākas par Igaunijas līmeni. Taču, dodoties ceļā, jāatceras, ka par degvielu ceļmalās var maksāt tikai skaidrā naudā. Viesnīcās un lielākos veikalos var iepirkties arī ar kredītkarti.
Apmešanās vietas te var atrast piemērotas jebkurām vēlmēm un maksātspējai. Runājot par iepriekšminētajām teltīm, es tomēr dotu priekšroku augstākas cenu kategorijas medību mājiņām (no angļu — lodge). Tā dēvē neskartā dabā novietotās viesnīcas. Šādas mājiņas ir zemi, dabā integrēti kompleksi, kur ir viena lielāka galvenā ēka un mazas atsevišķas mājiņas viesu izmitināšanai. Daudzām ir salmu jumti. Tā kā šādu namiņu tuvumā parasti nav nekādu apmetņu, visās medību mājiņās nodrošināta ēdināšana tūristiem.
Televizoru nav un nevajag arī. Taču ir vietas, kur caur restorāna stikla sienu var vērot dzīvu Animal Planet — dzīvniekiem iekārtotās dzirdināšanas vietas piesaista dažādus ragulopus. Citās vietās savukārt var pa logu vērot krāšņu saulrietu. Vēl citās vietās viesnīcu darbinieki vakariņu laikā kā fona mūziku piedāvā pašu dziedātās tautas dziesmas. Tiem, kas vēlas tuvāk iepazīties ar vietējo kultūru, iesaku izmēģināt tā sauktās viesu fermas un mājas. Šajās vietās ir ļoti personiska apkalpošana, viesus aicinot pie saimes galda.
Jūras prieki
Milzīgā Atlantijas okeāna piekraste piedāvā dažādas ar jūru saistītas atpūtas iespējas. Zivis var ķert no laivas un no krasta. Interesentiem piedāvā arī haizivju medību piedzīvojumu, tās gan pēc noķeršanas palaiž atpakaļ. Neraugoties uz vienmēr vēsajiem ūdeņiem, okeāna piekrastes pilsētas pastāvīga vēja dēļ ir iecienīta vieta sērfotājiem. Jauku piedzīvojumu uz ūdens var gūt izbraukumā ar laivu, kur gandrīz vienmēr var redzēt roņus un delfīnus, dažkārt arī vaļus. Var gadīties, ka roņus var pat pataustīt — viņi cerībā uz kaut ko ēdamu mēdz ielēkt laivā. Pludmales prieku cienītājiem gan būs jāsamierinās ar baseinu, jo no Dienvidpola nākošā Benguelas straume neļauj ūdenim Namībijas piekrastē pārsniegt 15 grādu temperatūru.
Namībijā līst reti pat lietus periodā. Februārī, martā maksimāli ir tikai divas līdz trīs lietusgāzes nedēļā, un katra no tām ilgst stundu vai divas. Pēc tam atkal spīd saule. Pārējos gada mēnešos saule ir garantēta. Īpatnība ir ļoti sausais gaiss, kas izkaltē ādu un pat nāsis. Taču sausais klimats padara viegli izturamu karstumu, kas vasarās sasniedz 35 grādus. Namībijas ziemā dienas temperatūra ir līdzīga gaisa temperatūrai vasarā Igaunijā, naktīs tā var noslīdēt līdz nullei. Tas dod iespēju šo valsti apmeklēt cauru gadu, katram piemeklējot sev ceļojumam atbilstošu laiku.
Kāpās kāpšana
Valsts austrumu daļu klāj Kalahari tuksnesis ar auglīgām smiltīm un sausumā cietušiem kokiem, rietumos plešas Namībijas tuksnesis. Šajā tuksnesī esošās Sosuvlei smilšu kāpas noteikti iesaku apmeklēt tieši saullēkta brīdī. Tieši tad kāpās tiek izspēlēts gaismēnu kontrasts. Iesarkanās kāpas tūristiem ir labi izbraukāt krustu šķērsu un dabūt brīnišķīgas bildes, jo pirms gadu tūkstošiem upe centās izlauzties caur kāpām uz okeānu, taču palika pusceļā. Upes izlauztā ceļa pēdas tagad apbrīno tūkstošiem tūristu — baltais izžuvušais māla ezers, sarkanās kāpas, zilās debesis un sakaltušie kociņi ir kā ierāmēta glezna. Turpat savus iekarotājus gaida arī pasaules slavenākā kāpa — 80 metrus augstā Kāpa 45. Ceļš uz kāpas virsotni nav no vieglajām — smiltis ir mīkstas un brūkošas, gaiss ir retināts, jo kāpas atrodas vairāk nekā kilometru virs jūras līmeņa. Par kāpu virsmas bojāšanu nav jāsatraucas, tās nogludināšanai vējam vajag tikai pusi dienas.
Namībijā ir neskaitāmi dažādi dabas parki, kas atrodas valsts īpašumā. Gids norādīja, ka, lai gan privātīpašnieku rokās ir trešā daļa valsts teritorijas, no visām privātīpašumā esošajām zemēm tikai 60% pieder melnādainajiem. Privātās zemes ir norobežotas ar augstiem žogiem, kuru galvenais uzdevums ir nošķirt viena īpašnieka dzīvniekus no citiem. Medību fermu īpašnieku pienākums ir nodrošināt plēsēju atrašanos savā teritorijā, bet ganāmpulku turētājiem ir vēlme saglabāt savus lopus. Lielāku ganāmpulku uzturēt var atļauties tikai bagātākie zemes īpašnieki. Ja citur zemes auglību mēra ar rādītāju, cik lopus var uzturēt no viena hektāra, Namībijā mežonīgā sausuma dēļ to mēra pretēji — mēra hektāru skaitu, cik vajadzīgs viena lopa uzturēšanai. Mitrākajā valsts vidusdaļā viena mājlopa turēšanai pietiek ar pieciem hektāriem, bet dienvidos vajag pāri par 20 hektāriem.
Lielākais un pievilcīgākais no dabas parkiem ir Etošas nacionālais parks, kur apmeklētāji var braukt tikai pa īpaši sagatavotiem ceļiem un dzīvniekus vērot pa auto logu. Apskatīt tur ir daudz ko. Pirmās tālumā ieraudzītās žirafes liek apstāties cerībā, ka tās plāno pienākt tuvāk. Vēlāk gan noskaidrojas, ka katras žirafes dēļ nav jēgas apstāties. Lielos baros pārvietojas zebras, kuras negrib pievērst uzmanību mašīnām, lai gan bieži vien nostājušās uz ceļa. Lauvu mātīte izlaidusies pāris metru no mums aiz krūma un parādās tikai tik daudz, lai tūrists pāris reižu noklikšķinātu fotoaparātu. Divi ziloņu tēviņi dodas vienā virzienā, laiku pa laikam viens otru pastumjot ar snuķi.
Kādēļ doties uz Namībiju? Pirmkārt, dabas un dzīvnieku dēļ. Otrkārt, klusuma un miera, taču arī piedzīvojuma, ceļojumu un dažādu aktivitāšu, kaut vai slēpošanas pa kāpām, dēļ. Statistika rāda, ka trešā daļa Namībiju apmeklējušo tūristu atgriežas šajā zemē.
***
Informācija
www.namibiatourism.com.na
www.namibia–travel.net
www.airnamibia.com