Ne jau partneru skaits ir galvenais, bet gan pozitīvo jūtu kvalitāte
Pirmajā reizē sākšu ar jautājumu, kas redakcijā nonāca jau pirms kāda laika.
Ko nozīmē visu mūžu nodzīvot ar vienu partneri?
Varbūt tomēr labāk precēties arī trešo un ceturto reizi, jo dzīve tikai viena un visādi gadās...
Teikšu godīgi — man šāds jautājums uzreiz asociējas tikai ar diviem iespējamiem jautātāja dvēseles noskaņojumiem. Pirmais: jautātājam ir garlaicīgi, un viņš draiskojas, teoretizēdams par dažādām tēmām, ko viņam pasviež masu saziņas līdzekļi un notikumi ar līdzcilvēkiem. Tomēr garlaikotajiem es īsti neticu — pat visvienmuļākajam dzīves ritumam vajag kādu āķi, lai rastos tieši šāds jautājums, tam noteikti ir kāds pamats. Un, visticamāk, tas ir otrais: jautātājs piedzīvo akūtu ģimenes krīzi. Un nav svarīgi, vai tā ir svaiga iemīlēšanās vai ilgstošs apnikums, jo pilnā nopietnībā šādu jautājumu parasti uzdod tikai tie, kuriem uz mūžu ieplānotās pašreizējās attiecības ir sākušas kļūt pārāk ciešas un neērtas un kuri vēlas gūt apstiprinājumu, ka ar viņiem viss ir normāli. Īsumā: ir normāli.
Tieši to, ko nozīmē visu mūžu pavadīt ar vienu partneri, atbildēt var tikai tie, kam viss mūžs jau garām un kas to patiešām pavadījuši kopā. Visu cieņu tiem, kam tas izdodas, turklāt pie pilnas apziņas un godaprāta apgalvojot, ka šāda kopdzīve nesusi arī laimi. Es nepaģēru, ka laime jāizjūt visu laiku un konstanti, taču mīlestībai gan būtu jābūt nemitīgi klātesošai, un nudien nevajadzētu būt problēmām izpildīt vecumdienu sentimentālo, bet ārkārtīgi sirsnīgo rociņās saņemšanās žestu. Tā ir mana visciešākā pārliecība. Savukārt par tiem, kuri dzīvo kopā tikai un vienīgi bērnu, pienākuma, vainas, baiļu vai citu tamlīdzīgu klasisku važu dēļ, es diemžēl priecāties un cieņu izrādīt nespēju. Gan tāpēc, ka šādi cilvēki paši negūst no dzīves prieku, gan galvenokārt tāpēc, ka viņi likumsakarīgi prot apburoši neatlaidīgi gandēt ikdienu un prātu visiem apkārtējiem — sākot ar tiem pašiem bērniem un beidzot ar visiem, kam viņi agresīvi vai depresīvi māca pareizās dzīvošanas noteikumus.
Es domāju, ka jautājums pats par sevi ir uzdots mazliet greizi — ne jau partneru skaits ir galvenais, bet gan pozitīvo jūtu kvalitāte, ko mēs piedzīvojam paši un līdz ar to izstarojam uz ārpusi. Ja vienas attiecības ir sevi izsmēlušas un tur ne pa kam, ne pa kam vairs nerodas ne aizkustinājuma, ne siltuma pile, nav jēgas turpināt aizņemt mīlestībai paredzēto vietu ar saltu, sen atdzisušu, galertam līdzīgu veidojumu. Un ar to es nebūt nedomāju, ka jāšķiras un jāmeklē jauna mīlestība pie pirmajiem konfliktiem vai problēmām — tā teikt, vieglāk ir sākt no jauna, nevis iespringt risinot. Nebūt nē. Bet ikviens, kas piedzīvojis mīlestības nāvi, zinās liecināt, ka to aukstumu, kas iestājas pēc jūtu zuduma, nav iespējams reanimēt ne ar kādu spēcīgo gribu: tu vari kaut milzu pili uzcelt no saviem labo nodomu akmeņiem, bet tajā pilī neko vairāk par izmisumu un alkām izlauzties neatradīsi. Un vai tad ir vērts turpināt?
Un vispār — vai ir korekti runāt par otro, trešo, ceturto partneri arī tad, ja esi nolēmis aiziet? Kas tā par dīvainu skaitīšanas metodi, ja primārajai jābūt mīlestībai? Ja mīlestība ir, tad ir ļoti skaisti, ja ir partneris. Bet, ja tās nav, kāda dvēseliska jēga ir kaut kāda mistiska partnera klātbūtnei? Drīzāk jautājums būtu jāsāk no otra gala: vai ir iespējams iemīlēties vēl kādu reizi pēc tam, kad pirmā mīlestība ir zudusi?
Ir cilvēki, kas to var. Ir tādi, kam nākamā reize ir bagātīgāka, vēl jūtu pārpilnāka par iepriekšējo. Ir tādi, kam pirmā paliek vienīgā. Kā būs tev — to iepriekš nekad nepateiksi. Tikai viens gan man ir skaidrs: ja tu ej pa savas laimes taku, ja tu seko savai laimei un priekam, tad kļūdu nav. Lai ko tu darītu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.