"Nesen biju nomainījis riepas auto priekšējiem riteņiem, taču aizmugurējiem atstāju vecās. Izskatījās, ka tās vēl ir braucamas," skopi par notikušo stāsta avārijas izraisīšanā vainojamais šoferis Arnolds (viņa vārds mainīts, tiesa viņam sodu jau piespriedusi). Arnoldam ir krietns autovadītāja stāžs - vairāk nekā 15 gadu strādāts par tālo reisu šoferi uz fūrēm. Taču todien viņš brauca ar vieglo auto un nebija pratis novērtēt riepu stāvokli. Apdzenot uz ceļa autobusu, nolietotās aizmugurējās riepas dēļ Arnolda mašīnu sanesa, tā šķērsām ietriecās pretimbraucošajā auto.
"No trieciena zaudēju samaņu, tāpēc no notikušā daudz neatceros," domas par pagātni turpina atvairīt Arnolds. Arī viņam ir pāri trīsdesmit, taču liktenis izvēlējās izdzēst pretimbraucošā vīrieša dzīvību. Bojā gāja Gundars, tēvs trim maziem bērniem, no kuriem viens avārijas mirklī vēl pat nebija dzimis. Arī Gundara mātei nu vairs nav vienīgā dēla. "Mana dzīve kopš tā mirkļa ir apstājusies," bezspēcīgi noplātot rokas, atzīst vainīgais. "Ko es varu mainīt? Neko!"
Pietrūka dūšas
Pēc traģiskā negadījuma Arnolds nespēja sadūšojies tikties ar bojā
gājušā ģimeni - Gundara sievu Intu un mammu. "Ko es viņām varēju
teikt? Kā mierināt? Es taču tīši nevienu negribēju nogalināt!"
asaru kamolu norijot, vaicā Arnolds. "Mums, tālo reisu šoferim,
visbiežāk nepatikšanas sagādā meža zvēri. Ja gadās sabraukt lapsu,
vienmēr iedomājos, ka varbūt dzīvniekam palikuši mazuļi." Arī
Arnoldam mājās aug dvīņu puikas, kuriem avārijas dienā bija tikai
pusotra mēneša.
Tiesa, kura izskatīja traģisko avāriju, notika pēc vairāk nekā gada. Visu šo laiku Gundara tuvinieki gaidīja, ka šoferis saņemsies un painteresēsies, kā viņiem klājas. Tas, ka Arnolds klusēja, bet juridiskos jautājumus viņa vietā apsprieda advokāts, tuviniekus ļoti aizskāra.
Gundara sieva Inta ir ticīgs cilvēks. Iespējams, pārliecība, ka Gundars uz bērniem noraugās no labākas pasaules, ļāvusi viņai izturēt bēdas. Vēl viens mierinājums - vīrs paguva uzzināt, ka viņam būs trešais dēliņš. "Saprotu, ka tēvu bērniem neviens vairs neatgriezīs. Avārijas izraisītājs savu vainu atzinis. Nopratināšanas protokolā rakstīts, ka viņš notikušo nožēlojot. Taču tik ļoti gribējās, lai šoferis to pasaka mums personīgi," spriež Inta.
Neizsakāmi smagi ir arī Gundara mammai. Viņai, Liepājas
universitātes pasniedzējai, iespējams, ikdienā palīdz aizmirsties
studenti. Taču par Arnoldu mammai radies priekšstats kā par
bezjūtīgu cilvēku. "Ja ne mani, tad vismaz Intu viņam vajadzēja
uzmeklēt! Pašam aug mazi bērni, vai tad nesaprot, kā jūtas
sieviete, kurai līdzās vairs nav vīra?"
Ko līdzēs cietums?
Ne Gundara mamma, ne sieva neiebilda, ka tiesa Arnoldam piesprieda nosacītu sodu. Vainīgajam jāmaksā bojā gājušā bērniem uzturlīdzekļi un sievai vienreizēja kompensācija par morālo kaitējumu. Krimināllikums gan paredz, ka šādas avārijas izraisītājam pienākas brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem, kā arī tiesa var lemt par šofera tiesību atņemšanu. "Ko šāds bargs sods nozīmētu? To, ka vainīgais apcietinājumā nevienam nevarētu palīdzēt. Tas nav mūsu interesēs. Taču, ja Arnolds izvairīsies no uzturlīdzekļu maksāšanas, viņam var piemērot reālu brīvības atņemšanu," spriež bojā gājušā tuvinieki. Mazpilsētas tiesas tiesnese neatņēma arī autovadītāja tiesības, jo šofera darbs ir vienīgais, ko Arnolds līdz šim veicis. "Lai turpina strādāt," piekrīt cietušie.
Tomēr vislielākais soģis paliks vainas apziņa. Arnolds to neprot
izteikt vārdos. Klusē sagumis, nodurtu skatienu, sažņaugtiem
pirkstiem. Tiesas starplaikā viņš tomēr sadūšojās un beidzot
piegāja klāt Gundara mammai (sieva Inta tiesā nepiedalījās).
Pateica tos dažus gaidītos vārdus, lai abiem saruktu kaut niecīgs
mazumiņš sāpju smaguma.
Jādzīvo tālāk
Situāciju komentē Inga Lubāne, krīžu un psihoterapijas centra Taka psiholoģe, psihoterapeite: "Būt cilvēkam, kura rīcība ir bijusi par iemeslu cita cilvēka nāvei, bojā gājušā ģimenes ciešanām un savas ģimenes ciešanām, - tā ir dzīve ar neizmērojamu vainas sajūtu. Vīrietis nenoliedz savu atbildību par notikušo, ir gatavs saņemt sodu. Bet - viena lieta ir tiesiskā atbildība: izmeklēšana, tiesa, spriedums, sods. Cita - vainas sajūta, ar kuru šim cilvēkam nāksies sadzīvot. Tas būs grūti un prasīs ilgu laiku līdz kļūs vieglāk. Svarīgs solis šajā procesā ir vainas izpirkšana un piedošana. Ko es, uzņemoties atbildību par notikušo, varu darīt, lai spētu sev piedot? Kā es varu izpirkt vainu bojā gājušā tuvinieku un savas ģimenes priekšā? Tas ir labāk, nekā bezgalīgi domās sodīt sevi vai meklēt mierinājumu aizmirstībā - noslēdzoties, dzerot vai kā citādi. Vainas izpirkšana ved uz piedošanu un uz dzīvi, kura tajā traģiskajā brīdī šim cilvēkam ir apstājusies. Noderīga būtu arī psihoterapeita vai mācītāja palīdzība, atkarībā no dzīves uzskata un pārliecības.