Laosu vajag baudīt ar tīru galvu, un, pirms traucaties ar kārtējo lidmašīnas reisu no vienas pilsētas uz otru, varbūt tomēr labāk izvēlēties kādu nomierinošāku maršrutu. Piemēram, divu dienu braucienu ar laivu no Laosas ziemeļu pilsētas Banhuaisai līdz pašai Luangprabangai, kas ir teju obligāts šīs valsts ciemiņu pieturas punkts. Ideāls veids, kā sakopot domas, aizdzīt stresu un ieslēgt īsto — Laosas — režīmu
Izvēle aprobežojas starp divām laivām — ātro un lēno. Pirmā līdz Luangprabangai nokļūst sešās stundās, taču dārgāka un nedrošāka. Ne velti kāds austrālietis zina stāstīt par cilvēkveidīgu līķi Mekongas upē. Ja gadās izkrist no speed boat, tad uz visiem laikiem... Otru iespēju straujā upe vairs nedod. Savukārt slow boat ir krietni vien drošāks un lētāks pārvietošanās līdzeklis. Līdz Luangprabangai laiva brauc divas dienas, pa ceļam piestāj Pakbengas ciematā. Izvēloties šo transportlīdzekli, esiet gatavi pārbaudīt savas pacietības robežas — sēžot sānu pie sāna uz šaurajiem koka soliņiem, kur katrs nākamais iespiež ceļus gandrīz kā spīlēs, un stundām ilgi veroties brūnajā ūdenī, laiks šķietami uzņem divreiz lēnāku tempu.
Uz iekāpšanu ieteicams ierasties laikus. Kas zina, varbūt vēl izdodas ieņemt vietu kādā no mīkstajiem krēsliem pirmajās rindās. Tagad ļaužu piestātnē ka mudž, un laiva ar vienkāršu koka jumtu ir pārbāzta. Kad jau liekas, ka adatai vairs nav kur nokrist, ierodas vēl 30 ārzemnieku. Izstaigājis laivu no viena gala līdz otram, viens lepni paziņo, ka te jau vairs nav vietas un braukšot ar nākamo laivu. Bēda tā, ka nākamā kursē tikai rīt. Viena laiva dienā! Nekas cits neatliek, kā visiem 30 vēlreiz spiesties laivā un atrast brīvu vietu, pat ja tās nav.
Izrādās, ka diezgan ērta (vismaz ērtāka nekā uz koka soliem) ir tupēšana pašā purngalā uz grīdas. Vietējiem gan esot bail. Laimīgs jūties jau tāpēc vien, ka iespējams izstiept kājas. Turklāt laivas otrā galā ārprātīgi skaļi burkšķ motors — pēc sešām stundām džinkst ausis.
Noteikta atiešanas laika nav. Katrā ziņā no rīta, jo līdz tumsai jāpaspēj piestāt Pakbengā. Pa nakti neviens nebrauc. Tā īsti ko darīt laivā nav. Arī solītās Mekongas superainavas neredz — krastā ir džungļu siena, kurā pa retam iesprūk koka mājeles un puspliki bērneļi. Viens pārlapo līdzpaņemto grāmatu, kāds cits dziļi iegrimst domās.
Vairāk nekā desmit stundu ilgais ceļš divās dienās ir ļoti laba iespēja atrast biedrus tālākajam ceļojumam. Tupot sānu pie sāna, vari aprunāties un iepazīties ar cilvēkiem (lielākā daļa pasažieru ir ārzemnieki). Protams, netrūkst arī pa kādai bravūrīgākai tūristu grupai, kas laiku pavada, iedzerot kārtējo aliņu. Brīžiem pat šķiet, ka viņu dēļ vietējie izjūt teju neciešamu diskomfortu. Un varbūt ne tikai vietējie.
Koka mājiņai līdzīgais peldlīdzeklis Pakbengā piestāj īsi pirms sešiem vakarā. Izkāpšana līdzinās cirkam. Vispirms visi tiek izdzīti no laivas. Apmulsuši un noguruši. Pēcāk pa vienam atļauts kāpt tajā atpakaļ, lai paņemtu somas un citas mantas, kas milzīgā kaudzē cita citai virsū sastūķētas pakaļgalā.
Ienākumu avots nelielajam ciematam ir nodrošināts. Katru dienu laiva atved vairākus desmitus ceļotāju, kuriem izrādīt naktsmītnes gatavi vesels lērums vietējo. Pār tevi burtiski gāžas piedāvājumu gūzma ar solījumiem aizvest tur un tur. Atliek vien izvēlēties.
Naktsmītņu klāsts ir visai plašs, savam maciņam un prasībām atbilstošu atradīs ikviens. No 40 santīmiem līdz trim latiem par nakti atkarībā no komforta līmeņa. No četrām koka sienām, tualeti un dušu ārā līdz istabai ar ventilatoru un pieticīgām labierīcībām numuriņā. Kas zina, varbūt paveicas un saimniece pagatavo maltīti līdzņemšanai laivā. Nekur citur vairs nepiestāsiet, tikai Luangprabangā.
Laosas virtuve ir vienkārši dievīga! Vista ar svaigu baziliku. Īsta Laosas kafija, piķa melna un mazliet tumīga, sajaukta ar kondensēto pienu. Acis uzreiz atveras! Ak jā, un vēl pankūkas ar banāniem, un bagātīga omlete.
Ciematu šķērso viena galvenā iela. Tā sākas ostā un ved augšup pa krauju. Ostas tuvumā naktsmītni labāk gan neizvēlēties — līdz ar saullēktu pulksten četros sāk kursēt smagās kravas mašīnas. Kā pēc viegla rokas mājiena saldais miegs ir prom. Tiesa, raugoties pa logu, laimējas ieraudzīt ko īpašu. Mūki, gluži kā spilgti oranžas puķes, kailām pēdām tipina no vienas mājas uz nākamo, vācot ziedojumus klosterim. It kā jau nekā neparasta, taču rīta dzestrums un austošā saule liek viņiem izskatīties mazliet sirreāli. Un skaisti.
Laiva no Pakbengas atiet deviņos. Nākamajās sešās stundās vienmuļo upes ainavu pa retam nomaina ciemati un pie bambusa zariem piesietās zvejnieku laivas. Citviet garām aizčunčina vesela ģimene, visi seši ģimenes locekļi satupuši cieši cits pie cita, un no koka izgrebtā laiva turas labi ja trīs centimetrus virs ūdens. Bet kādā šķietami tukšā un vientuļā pludmalē vīrs izkāpj, stiepdams uz muguras kaudzi šīfera. Pēkšņi nez no kurienes viņam pretim izskrien bars bērneļu, katrs pakampj pa loksnei un, cik ātri uzradušies, tikpat ātri atkal nozūd džungļu zaļumos.
KĀ BRĪVDABAS MUZEJĀ — TIKAI PA ĪSTAM
Apmeklējot Laosas skaistāko pilsētu, vērts izbraukāt arī ciematus
Luangprabangas apkārtnē. Atliek vien noīrēt tuktuku par 20 dolāriem
dienā. Lai arī interesi par ārvalstu ciemiņiem vietējie neslēpj un
mazākie bērneļi zinātkāri seko teju ik uz soļa, neviens fotozibsnis
nesatricina pozitīvo vienaldzību pret lietām, kas iedzīvotājus
varētu satraukt.
Banpanomas ciemats noslīcis stellēs, šallēs un audumos — lai kuras mājas pagalmā arī piestātu, bariņš sieviešu un meiteņu cītīgi auž zīdu. Citviet kāds žāvē čili piparus un rīsu, pin grozus, mazgājas pie ūdenspumpja ciemata centrā vai putekšņu noklātām drēbēm strādā rīsa laukā. Noplukušas koka mājiņas uz pāļiem, pie katras satelīts, mazdārziņš un žogs. Tā lēni slīdot, katru ciematu krustu šķērsu var izstaigāt 15 minūtēs. Un vienmēr pārņem viegla bezrūpība. Pat dzīvnieki nespēj no tās aizbēgt. Ceļa vidū sānu pie sāna snauž suns un tītars, dažus soļus tālāk pa zemes putekļiem lēni aizslīd čūska.
Kad pamazām iemācies elpot ar Laosu vienā ritmā, kā emocionāls pārdzīvojums sāk šķist pat visvienkāršākās lietas. Tu ej pa ceļu un tālumā pamani tuvojamies spilgti oranžu tēlu. Tas apstājas un sagaida ceļotājus. Vietējais mūks, kurš laipni vaicā, vai nevēlies apskatīt viņa klosteri. Viņš attaisa vārtus, atslēdz durvis un izrāda savas mājas. Tāpat vien.
MASĀŽA NEKURIENES VIDŪ
Par Vjentjanu katram jāspriež pašam, taču daudziem varētu šķist, ka
Laosas galvaspilsēta pārāk strauji sevī uzsūkusi masu tūrisma un
modernās civilizācijas blaknes, vienlaikus nespējot tā īsti tikt ar
tām galā. Pilsētas galvenajā ielā tūristiem tiek piedāvāta visai
muļķīga atrakcija — metot ar šautriņu, pārdurt kādu no daudzajiem
krāsainajiem baloniem. Līdzās mīksto rotaļlietu kaudze, kas ir kā
balva par uzvaru. Iela dubļaina un kā nobērta atkritumiem.
Taču nav jau gluži tā, ka Vjentjana nesajūsminātu nemaz. LVCity ir lielisks izņēmums. Neliela boutique viesnīca upes krastā par 18 dolāriem dienā (divām personām) un lielisku spa. Zum pieklusināta mūzika, smaržo vīraks un svaigi ziedi. Īstā odziņa slēpjas teju izcilā zāļu garaiņu masāžā, kad ar zāļu maisiņiem kārtīgi tiek izsildīts un izstiepts katrs ķermeņa muskulis. Burtiski paceļ spārnos. Cena par pusotru stundu — 30 dolāru.
Ja kārojas kaut ko eksotiskāku, dažu minūšu brauciena attālumā no Vjentjanas atrodas Wat Sok Pa Luang — zāļu tvaiku sauna teju nekurienes vidū. Tiesa, uziet šo iestādījumu nav nemaz tik vienkārši. Sākumā ir bezgalīgi garš, mežaina parka ieskauts ceļš. Ej, izvaicā pretimnācējus, līdz nonāc pie visai apšaubāma paskata koka mājeles uz pāļiem, pie kuras lejā burkšķ verdošs ūdens katls. Ja ieklīdušos ceļotājus neiedrošinātu pāris otrā stāva terasē sēdošie ārzemju puiši, nez vai nolemtu riskēt. Ticība, ka te meklējams kas patiešām labs, ir maza.
Līdzīgi kā Taizemē, katram tiek iedalīts plāns lupatas gabals, kurā ietīties. Pārģērbšanās notiek turpat aiz koka durvīm. Viss tāds mazliet noplucis, apbružāts, koka dēļu grīdā laika zobs izgrauzis milzīgas spraugas. Sajūta kā vecās, nabadzīgās lauku mājās. Pati sauna burtiski līdz augšai pilna ar tvaiku, kas pa cauruli tiek vadīts augšup no lielā katla, kas piebērts visdažādākajām zālītēm. Tvaika tik daudz, ka neko saskatīt nav iespējams. Vien vārga lampiņa deg kaut kur virs galvas.
Pēc nelielas pasēdēšanas tiek piedāvāta zāļu tēja un sākas otrā saunas tūre. Kad muskuļi pavisam atslābuši, nāk pats labākais — masāža āra terasē zem jumta. Nekādas ēteriskās eļļas un pēdiņu apčubināšanas. Diezgan nesaudzīga un kārtīga kaulu izkrakšķināšana. Brīžiem ķermenis tiek savērpts pat tā, ka mazliet sāp. Tiesa, sajūtas pēc tam ir dievīgas!
STARP 4000 SALĀM
Tā dēvētās Četrtūkstoš salas Laosas dienvidu daļā ir viens no
skaistākajiem un klusākajiem nostūriem visā valstī. Lai gan, zinot
jau tā relaksējošo Laosas spēku, grūti noticēt, ka te mieru
iespējams baudīt vēl vairāk. Mekonga šai vietā ir vidēji 40 km
plata un ieskauj kā Laosai, tā arī Kambodžai piederošās salas. Lai
arī Donkhonga ir lielākā un visvairāk apdzīvotā no tām, šoreiz par
ceļojuma galapunktu noskatīta sala līdzās tai — mazā Dondheta.
Tiesa, nokļūšana līdz "miera paradīzei" var izvērsties nervus
kutinoša.
Mazliet jocīga un smieklīga šķiet galvaspilsētas lidosta, kurā reisu sarakstā laiku nomaina ar roku gluži kā ciparus valūtas maiņas punktos un reģistrācijas personāls vienlaikus kontrolē pasažieru plūsmu cauri metāla detektoram, kā arī piestrādā par bagāžas kontrolieriem.
70 tūkstošu apdzīvotā Laosas dienvidu pilsēta Pakse pārsteidz vēl vairāk. Lidostas ēka nav daudz lielāka par pašu lidaparātu, un "deklarēt/nedeklarēt" izvēle aprobežojas ar metāla galdiņu, kuram atliek noiet gar vienu vai otru pusi.
Lai vai kā, Pakses autoosta (un vienlaikus tirgus), piemēslota un lietus laikā dubļaina, ir vienīgais starta punkts, no kura nokļūt uz Laosai piederošajām Četrtūkstoš salām. Autoostā gandrīz neviens nerunā angliski, tāpēc atliek vien soļot pie kāda no autobusu šoferiem un vaicāt: " Don Dhet?" Atskan īss, bet skaidrs: "Yes, yes." Ja reiz yes, tad viss kārtībā, un ar drošu sirdi tiek iegādātas biļetes. Tikai pēc kāda laiciņa, klaiņojot pa tuvējo apkārtni (līdz autobusa atiešanai vēl ir laiks), pamani, ka vēlamais ceļamērķis jeb "Don Dhet " uzšņāpts uz citu spēkratu sāniem, bet uz tiem, ar ko ieplānots braukt, rakstīts "Don Khong", kas atrodas pirms mazākās salas. Satraukumā steidzamies pārprasīt: "Really Don Dhet?" Stumdama prom uzmācīgos ceļotājus, kasiere nomurmina: "Yes, yes!" Vienkārši jācer, ka viss būs kārtībā.
Drīz vien brauciens izvēršas par veselu atrakciju! Katrā pieturā autobusu no visām pusēm ielenc vesels bars grilētu vistu, banānu un pat tarakānu pārdevēju. Kamēr vieni andelējas turpat ārpusē pie loga, citi ar savu cepto preci rokās spraucas iekšā un manevrē no viena autobusa gala līdz otram. Pēcāk kāda sieviete sasviež autobusā veselu kaudzi mantu, tām pa virsu aiz kājām sasietu gaili, kas, izmisīgi plivinot spārnus, cenšas izbrīvēt sev vietu.
Taču brīdī, kad nekurienes vidū pie tevis pienāk autobusa vadītājs un rāda, ka nu jākāpj ārā, saproti, ka kraukšķīgie tarakāni tomēr nebija tas trakākais. Apmulsis paskaties pa logu un redzi... neko. Tikai tukšu, putekļainu šoseju. Pirkstu tālumā bakstīdams, šoferis paskaidro: big island — tur, bet small island — tur. Vārdu sakot, nav jums, draugi, pa ceļam...
Kad jau gribas ļauties izmisumam, pamani, ka baltos tūristus krustojumā gaida kāds busiņš. Līdzās divām tonnām cementa tajā tiek pārvadāti vēl trīs ārzemnieki. Arī mūs uzstutē tiem līdzās, un brauciens var turpināties!
Tad vēl pusstundas brauciens ar laivu pa Mekongu, līdz piestājam Dondhetas salā. Tajā ir tikai divi ceļi: Saulrieta un Saullēkta bulvāris. Tiesa, "bulvāris" ir ļoti skaļi teikts. Nostājoties nelielās taciņas vidū, žogs abās pusēs aizsniedzams teju izstieptām rokām. Krustu šķērsu sala izstaigājama nieka stundas laikā, un bungalo stila naktsmītnes atrodas tikai Saulrieta bulvārī. Dolārs dienā, šūpuļtīkls mazā terasē un kopējas labierīcības kaut kur ārpusē. Sajūta gluži kā mājās — gandrīz neviena cita ceļotāja, vien nama saimnieki, kas dzīvo turpat blakus un ik vakaru divas stundas, kad te uzrodas elektrība, klausās radio vai skatās ierakstītas TV filmas. Brokastis viņi pagatavo tieši tev, piedāvājot simbolisku ēdienkarti.
Ko lai te sadara veselas trīs dienas? Apbraukāt tuvējos rīsa laukus, saliņas, apskatīt platākos ūdenskritumus Dienvidaustrumāzijā vai arī nedarīt pilnīgi neko. Bezrūpība pārņem pati no sevis. Pat brīdī, kad lietus sāk līt aumaļām un celiņš no mājiņas līdz labierīcībām ir dubļu klāts, fakts, ka var nākties te iestrēgt uz ilgāku laiku (jo pa tik strauju Mekongu tik un tā neviens nebrauks), nešķiet nemaz tik biedējošs. Ne miņas no ārpasaules — tikai tu, šūpuļtīkls, lietus un kaut kur fonā liriska Eiropas mūzika, ko klausās vietējie.
Pirms došanās prom noteikti izbaudiet saulrietu Mekongas upē. Uz kādas salas pie pašas robežas (nākamā sala jau pieder Kambodžai). Par nelielu samaksu jūs tur noteikti aizvedīs kāds vietējais. Tiesa, var gadīties, ka brauciens ar laivu liek nedaudz pasvīst. Jo īpaši brīdī, kad saimnieks sāk smelt ārā ūdeni. Tikai bez bailēm — tas viss piederas šai vietai un laikam. Turklāt saulriets ir fantastisks! Runā, ka, braucot noteiktā gadalaikā, skaidrā laikā te var redzēt delfīnus.