Gluži kā bērni mēdz spēlēt veikalu, ar ceļmallapām aizstājot naudu, teju gadu es imitēju ceļojuma rezervēšanu uz Tbilisi airBaltic mājaslapā. Kad kādā tumšā septembra naktī Krimuldas parkā satiku kolēģi Aivu, kura izteica maģisko frāzi "Gribi uz Gruziju? Mums viena vieta brīva. Gruzīniete mums sastādījusi programmu, vadās ar mašīnu", — piekritu. Nezinot, kāda ir Aivas draudzene Ivita, nezinot, kas tur īsti vispār būs. Pietiks, ja varēšu vīnogas ar kājām pamīcīt, uzkāpt kalnā un, ko tur liegties, paskalot sevi nedaudz ar vīnu un uzelpot. Kā arī sastapt senu paziņu Zalī, kuru iepazinu kādā konferencē.
Lidostā mūs sagaida silts vējš un Žanna. Enerģiska, spoži melnām acīm, pāri trīsdesmit. Pie viņas esam tikušas caur draugu draugu paziņu paziņām, kuri Gruzijā bijuši kāda projekta sakarā. Žanna ir dzimusi Latvijā, taču ar tēvu — gruzīnu pārvākusies uz Gruziju, mamma — krieviete palikusi Rīgā.
"Sprādzēties nevajag," Žanna smejas, kad aizmugurē meklējam drošības jostas. To vienkārši nav. Satiksme Tbilisi ir traka, automašīnas pīpina, taču negadījumi notiekot reti. To Žanna izskaidro ar kādu piemēru: reiz notikusi avārija un cietušais šoferis, izlēcis no automašīnas, vainīgajam teicis: "Nu, ko skatījies luksoforā? Būtu acīs man skatījies, nekas tāds nenotiktu! Saprastos!"
Mēs mitināmies daudzdzīvokļu namā Imantai līdzīgā rajonā, un dzīvokļa labākā īpašība ir ledusskapis — tajā ir sārts un salds arbūzs un gardi baklažāni ar riekstu un ķiploku mērci. Šī ir tikai apmešanās vieta, jo mēs dosimies garos izbraukumos, lai atgrieztos te nomazgāties.
Tbilisi ir liela un skaļa. Ārā ap +30oC. Mēs veldzējamies baznīcās. Gruzīniem ticība ir ļoti svarīga, kristietība tika pieņemta IV gadsimtā. Pareizticīgo baznīcās redzami galvenokārt jauni cilvēki, kuri pārmet krustu, nobučo svētbildi un pieliek pie tās pieri. Baznīcas saldi un reibinoši smaržo pēc medus, jo mazās, tievās svecītes ir no vaska. Tā kā ceļojuma laikā apskatījām aptuveni 15 baznīcu un klosteru, pastāstīšu par to, kuru atceros. Kādā klusā Tbilisi ielā, maza, ar sienu gleznojumiem gaišzilos un zefīrrozā toņos. Tajos attēloti svētie, kuru drānas mirdz zeltā ,un viņu sejas ir domīgas, it kā kaut ko dikti apspriestu. No tumšzilas loga arkas ar sudraba zvaigznītēm nāk dūmakaini mēļa gaisma. Baznīcās bieži vien logi ir ar apaļiem stikliem, tādēļ gaisma baznīcā plūst kūļos.
Pirmajās pusdienās mēs iepazīstam tostu kultūru. Tostus teic tamada — mājās tas ir saimnieks, viesībās izvēl no viesu vidus. Kad galds noklāts ar hinkaļiem — pelmeņiem ar jēra gaļu, hačapuri — baltmaizes plāceņiem ar sieru, baklažāniem un teļa gaļu, Žanna uzņemas tamadas lomu, un paceļam pirmo tostu — par Dievu. Kad kādu brīdi ēsts, glāze tiek papildināta. Gruzijā vīnu pieņemts dzert tikai pēc tosta. Ja kāds neapdomīgi pasteidzas, tosts jāsaka viņam un jālūdz tamadas piedošana. Otrais tosts ir par mieru. Saskandinām.
Nākamajos tostos tamada var improvizēt. Bieži vien trešais tosts ir par tikšanās iemeslu un tiem, kuri šodien sasēduši ap galdu. Tosti tiek saukti, kad ieēsts un parunāts, un tie, kuri domā, ka Gruzijā nu gan var noreibt, maldās. Nākamais tosts — par tiem, kuru nav. Glāzes netiek saskandinātas — cilvēki saskaras ar pirkstiem, tos neatlaižot no glāzes. "Lai viņiem silti," Žanna nosaka, un man acīs saskrien asaras. "Un uzreiz jāsauc tosts par jaundzimušajiem!" viņa ātri saskandina, un skumjas acumirklī pazūd. Turpmāk mēs vēl dzirdēsim gruzīnu tostus par sievietēm, ap kurām griežas visa pasaule, un viņas ir dzīvības devējas, par to, lai bērni dzimst mīlestībā un tā veidojas mīlestības pilnas paaudzes, par rītu, kas ausīs caur nakti un pienāks brīnumains. Pēdējais tosts nemainīgi ir par visiem svētajiem, kuri pavadīs mūs mūsu gaitās.
ŽŅAUDZAS SIRDS UN ACIS
Pelēks, vecs fords ar šoferi Nukri pie stūres mūs ved uz pilsētu Mtskhetu. Žannai taču atvaļinājums, tāpēc viņa ir sarunājusi gan vadātājus, gan gidus visai nedēļai. Kad apskatīts vīriešu klosteris, milzu baznīca, mēs uzkāpjam kalnā un noelšamies — cik skaisti kalni! "Tie nav kalni," smej Nukri. Kad dodamies uz Kazbegi, saprotu, ka viņam taisnība. Jau Pasanauri kalni ar gaišzaļo ūdeni ielejās rada sajūtu — jāiekniebj sev.
Mums šī vieta gan paliks atmiņā ar mācītāja palīgu, kurš izvadāja pa ezeru ar laivu. No viņa nāca pamatīgas paģiru dvašas strūklas. Vakar esot ar vīriem pasēdējis. Vajagot hašu — tā ir tāda zupa, ko vāra no lopu iekšām un atgriezumiem. Sestdienas rītos visi paģiraiņi brauc uz speciālām stolovajām, kur var dabūt hašu un hačapuri, protams, glāzīti čačas arī.
Šķiet, ka Kazbegi iebrauksim tumsā, jo daļu šosejas par kūti pārvērtuši lopi. Govis, cūkas un kazas parādās pagriezienos bariem. Iznirt cauri aitu baram ir ļoti draudzīga sajūta. Gluži tāpat kā puskrievu, pusgruzīnu valodā runāt ar tantītēm, kuras ceļa malās tirgojas ar bumbieriem, vīģēm, vīnogām, plūmēm, arī govju galvām. Turpat pēkšņi pie manis pienāk kāds vīrietis, uzdāvina bumbieri, paglāsta vaigu un kaut ko pasaka. Man viņš nepatīk. Žanna skaidro, ka viņš piedāvājis man palikt. Zinām mēs šitos, pilna Ēģipte ar tādiem, un latvietes, aitas, notic! Man labāk vīnogas, kuras ir caurspīdīgas un iztek mutē.
Sasniedzam Kazbegi, ciematu, kur kalni ir tik augsti, ka aizņem lielāko daļu debesu. Kazbegi vienā sānā šņākuļo pelēka upe, un mēs nolemjam iet gar tās krastu uz Krievijas robežu. Kad iedomājos, ka netālu ir Beslana, kļūst neomulīgi, taču pie robežstaba pamājam kaimiņzemei. Kalna galā viens pats stāv ruds, noplucis šunelis. Tik maziņš, ka varētu noturēt vienā plaukstā. Mani pārņem žēlums, un gluži kā princesei pasakā par eža kažociņu gribas ņemt ezi priekšautā un nest Māras baznīcā.
Pašā Kazbegi kalnā mūs ved vecs un vieds vīrs Važa ar vecu, baltu ņivu. Viņš stāsta jokus. "Man prasa, tu esi kādas partijas loceklis? Nē, partija ir mans loceklis!" Ieraudzījis uz soliņa vecu vīru, viņš izliecas un uzsauc: "Čau, čalīt!" Kā, tas nu galīgi nebija čalītis?! Važa smej: "Kāpēc, kad vien var, nepateikt labu? Es taču viņu iepriecināju!"
Kalna galā ir tik skaisti, ka sitas ciet elpa. Reibinoši. Nezinu, cik ilgi es nekustīgi sēžu un skatos uz kalnu galiem, kuri apsniguši un vakara saulē sārti mirdz. Žņaudzas sirds un acis. Tikmēr Ivita ir tikusi pie brunčiem — lai ieietu baznīcā, jāapsien kaut kāda stērbele. Baznīcās ļauj iet arī biksēs, taču dažās ne. Drošības pēc brunčus vajag paņemt līdzi, par lakatu nemaz nerunājot — tas ir vajadzīgs katru dienu. Jo īpaši pēdējās, kad nākas piesegt savu ķermeni, kurš uzkrājis svaigu baltmaizi, hinkaļus, eļļā sasūcinātus baklažānus un saldo tarhūnu. Tas garšo tieši tāpat kā bērnībā un ir neticami zaļš. Kā luksofors! Par laimi, saldo ēdienu gruzīni neēd. Kādu vakaru Ivitai un Aivai gan tiek kas līdzīgs desertam, jo Tbilisi krogā Dzirnavas, kur vērojam tradicionālās dejas, pie viena no galdiem sēž Kikabidze. Tas pats slavenais mūziķis.
SKŪPSTS UZ PIERES
Turpmākais ceļojums dalāms divos trīsdienniekos. Vispirms uz Turcijas pierobežu, Vardziju. Pa ceļam Gori ir Staļina muzejs, kas mani nesaista, toties Boržomi gan — nogaršojam īsto minerālūdeni, kas ir stiprāks nekā pudelē nopērkamais. Gaiss te ir svaigs un smaržo mežs. Šeit jābrauc, ja ceļojat ar bērniem. Mēs iemēģinājām panorāmas ratu un atrakciju parku. Ne vainas.
Klāt tumsa, dodamies uz kalnu ciematu Aspindzu. Ceļš ir drausmīgs, patiesībā tas nav ceļš. Kaut kāds tīrums. "Atvainojiet, notiek remonts, un tas viss jūsu dēļ," vēsta zīme. Satumst pavisam, un kļūst baisi. Kraujas, grumbuļi, bedres. Nukri pajokojas un izslēdz automašīnai gaismas. Es iebrēcos. Ar to nepietiek — viņš ieslēdz kabatas lukturīti, lai parādītu, ka sānos ir krauja. Lūk, tas ir adrenalīns. Vēl pirms pāris stundām biju ar Nukri draugos un viņš ļāva pabraukt ar mašīnu, kā arī pīpināt, kad vien vēlos.
Aspindzā mūs sagaida puisis ar lauztu roku un ieved vecāku mājā, kur esam pirmie ārzemju viesi. Mājinieki tekalē, klāj galdu. Uz tā parādās jauns spēlētājs arahuss — paštaisīta, no plūmītēm dzīta dzira. Autors — Pirpirašvili ģimenes galva Georgijs. Viņš saka skaistus, liriskus un maigus tostus, līdz televizorā beidzas visi raidījumi. Man tiek iedalīta meitas guļamistaba ar Britnijas plakātiem. Laikam esmu bijusi pārāk daudzos klosteros, pie kuriem tek avoti ar svētītu ūdeni un dzērusi to, jo naktī svaidos murgos — redzu, ka dzemdēju speķpīrāgos un to visu novēro zeltīti pūdeļi. Pamostos ar skatu uz vīnogām, kalniem un smago automašīnu. Viss kārtībā.
Pa ceļam uz Vardziju tiekam ievestas mājas pagalmā, kur dzen kandžu. Vēl gluži silta. Esmu par vāju, lai nomēģinātu. Un tagad — hop, hop, augšā kalnā, kur XII gadsimtā tapusi sena pilsēta. Tā izcirsta klintīs un kalpojusi kā cietoksnis, kas sargāja Gruzijas robežu.
Uz pirti! Nezinātājs nepateiks, ka no betona celtais klucis ceļa malā ir pirts, jo nekādu norāžu nav. Ja arī būtu, skaistie gruzīnu burti nav līdzīgi nevienai no valodām, ko zinu. Ēkā ir ierīkots vienkāršs baseins, kurā no kalnu dzīlēm plūst silts minerālūdens ar sēru. Sienā ir izdrupis caurums, pa kuru redzami kalni. Pārņem sirdsmiers. Šī ir labākā vieta Gruzijā!
Uz Kutaisi, kur plānoju satikt Zalī un iepazīt naktsdzīvi. Žanna to liedz, saka, ka tas ir bīstami. Vakarā ar gruzīnu svešā zemē! Es ievēroju vietējo likumus, nelaužos tikties un sāku justies kā īsta gruzīniete. Apgūstu taisīt hačapuri pie Žannas vecmāmiņas, 84 gadus vecās Cucas, mazas, ņipras sieviņas ar siltu smaidu. Viņa ir ģērbusies viscaur melnā, jo pirms gada zaudējusi meitu. Ap kājām viņai tinas balts persiešu kaķis Patzī.
Spaidu mīklu ar pirkstu galiem, tad paklapēju ar delnu, lieku iekšā sāļu sieru un sakrokojot taisu ciet. Cuca tikmēr cep kukurūzas plāceņus un ik pa laikam mūs sirsnīgi vēro. "Jums tik labsirdīgas sejas," viņa saka un uzsmaida. Pirms gulētiešanas viņa mani sabučo, tādējādi izkausējot manu sirdi.
Zalī un viņa draugu tomēr satieku, taču Žanna kā sargs iesēstas līdzi mašīnā. Kad mēs vēlamies trijatā doties pusdienās, man un Zalī nākas krietni nopūlēties, skaidrojot, ka nekas slikts ar mani nenotiks. Un nenotiek arī. Es uzzinu, cik stabilas Gruzijā ir ģimenes vērtības, ka meitene ar bērnu un neprecējusies ir norakstīta, ka valsts ir nabadzīga un valda bezdarbs. Zalī strādā vietējā mērijā.
Uz manu tincināšanu, kāds tad ir Saakašvili, smej — garš un jautrs. Vietējiem gan diez ko nepatīkot, jo ceļot strūklakas, labojot ceļus un plānojot, kā attīstīt tūrismu. Ja to grib darīt Kutaisi, tad noteikti ceļojuma maršrutā jāiekļauj baznīca, kurā ir tunelis. Tam četrrāpus jāizlien cauri, tad būs Dieva svētība.
Uz atvadām no Zalī saņemu skūpstu uz pieres. Tieši pateicoties Cucas ģimenei un Zalī, sāku atšķirt, kas ir cieņa, mīlestība un atvērtība, un tas nav tas pats, kas viesmīlība.
VĪNA RAŽA
Ak, kāda bauda ir nomazgāties Tbilisi pēc trim dienām, jo īpaši zinot, ka tas neizdosies vēl nākamās trīs. Manu laimi gan aizkavē tas, ka pienākusi mana kārta ilgāk uzkavēties tualetē. Ivita un Aiva to izslimoja pirmās un par labāko līdzekli atzina čaču ar sāli. Nu nevajadzēja ēst man augļus no ceļmalas, dzert vīnu no raga, ēst arbūzus un gaļu vienlaikus. Bet viss tik lēts un gards! Arbūzi maksā trīs santīmus kilogramā, vīnogas septiņus santīmus, pusdienas vienkāršā ēdnīcā trīs latus, vīns tikpat kā necik.
Kahetijā vispirms viesojamies pie vēstures doktora, universitātes pasniedzēja Gijas māsīcas Majas lauku mājā. Taisām pikniku: uz oglēm cepts šašliks, kraukšķīga un svaiga baltmaize, estragons, dārzeņi. Viss pašu pirkts vietējā tirgū. Vīnu galdā liek Maja, jo viņai mājās esot 1000 litru. Tāda gada norma vienai Kahetijas ģimenei vien tā esot.
Kad painteresējos, kādus lopiņus audzē Maja, pastāstu arī, ka man lauku mājās ir četri kaķi — trīs izdodami, jo mazi. Gija iepleš acis. "Kam tev tik daudz kaķu!" Ivita mani aizstāv, piebilstot, ka kaķi noņem stresu. "Nevajag mums to Eiropas Savienību ar kaķiem! Mums stresu noņem vīns un sievietes!" Gija smejas.
Uz vīnogu vākšanas talku! Māc šaubas, ka vīnogas nekur nevāc, jo tās iepērk par pārāk zemu cenu, tāpēc zemnieki nogaida. Gija sazvanās ar draugiem un uzzina, ka ievākt nolēmusi kāda pavisam maza vietējā vīna darītava.
Uz lauka ņudz sievas lielās platmalēs. Vietējie mūs uzņem ar sajūsmu. Puisis, kurš tērpies Hennesy kreklā, iedod man spaini un dārza šķēres. Darbs nav viegls, vīnstīgas apvijušās ap žogu un stumbru. Pēc triju stundu darba jūtu, kā muguru dedzina saule un sūrst rokas.
Kāds vīnogu vācējs pienāk ar skaistu ķekaru un rāda, lai ēdu. Es pakratu galvu, ka nevēlos. Viņš laikam nesaprot, jo piebāž ķekaru man pie sejas. Nu, kas man atliek? Es atmetu cerības izārstēt visus savus dizentērijas veidus un ēdu vīnogas pilnu muti, kā arī vakarā lietoju "algu" — vīnu.
Aiziet, pāri smilgu klajumiem uz kalnu, kur kāpsim teju 2000 metru augstajā Dāvida kalnā, kur ieraudzīsim Azerbaidžānas robežu, mūkus, klosteri un senas freskas, kuras īpaši interesē Ivitu. Kad esam kāpušas stundu, spēki sarūk. Sviedri pil, nav līdzi ūdens, saule karsē. Aiva solās neatbildēt uz Ivitas vēstulēm. Man ātrāk gribas lejā, jo atpakaļ dosimies pa ceļu, kur tirgo arbūzus. No milzu kravas automašīnu piekabēm.
Atpakaļ Tbilisi. Kāpņu telpā sapulcējušies cilvēki, tērpušies melnā, jo 11.stāvā ar strāvu nositusies 25 gadus veca meitene. Viņa slēgusi karstā ūdens sildītāju. Ļoti daudzi Tbilisi dzīvokļus labiekārto, kā māk, un taupības un nabadzības dēļ ne vienmēr lieto tehniski drošus aparātus. Sameistaro paši.
Pēdējo dienu lielais notikums ir pirts. Tā visa ir marmorā: grīda, kušetes, divi baseini — viens ar karstu minerālūdeni, otrs ar aukstu. Pirtnieks Elčīno vispirms mani aplej ar siltu ūdeni. Tad spilvendrānā iemet ziepes un uzšpricē nedaudz ūdens, sakrata, spilvendrānas iekšienē izveidojas putas. Tad no drānas izspiež man virsū baltus putu mākoņus un sāk berzt ar veca tepiķa gabalu. Man nāk nost āda un netīrumi, es pat teiktu, vairāk nekā netīrumi. Seko masāža. Spēcīga, karsējoša, un ķermenis atbrīvojas. Atkal pa baseiniem, un blākts — bezspēkā atkrītu dīvānā, lai dzertu tēju. Āda ir vairāk nekā maiga. Tas prieks — 15 latu. Smagākais, ka gribas šo procesu otrreiz, trešoreiz, ceturtoreiz.
Vēl kāds piedzīvojums — pastkartes sūtīšana. Manas sešas pastkartes tiek aplipinātas ar daudz markām, un, kad tas darīts, pastniece vēlas visas ielikt vienā aploksnē. Valdu smieklus. Kad paskaidroju, ka katrai ir cita adrese, pastniece sasauc sapulcīti. Zvana uz lielo kantori. Svarīgā balsī paziņo, ka tiešām katru drīkstot sūtīt atsevišķi, taču adresātu manas gaumardžobas (sveicināti) sasniegšot pēc divām nedēļām. Nevar ar lidmašīnu? Nē, neesot uzlīmju, tās tikai lielajā pastā dabūjamas. Es atmetu cerības, ka kāds vispār saņems pastkarti. Bet saņēma.
Pēdējais atvadu tarhūns jaukajā kafejnīcā pretim operai, kur pārdevējas ir tērptas baltos un špicainos priekšautos ar spārniņiem, rozā lūpām un Aspazijas frizūru. No trijstūrveida sifoniem viņas pilda glāzēs zaļu, rozā un brūnu limonādi.
Brauciet uz Gruziju drīz, kamēr vēl nav redzami autobusi ar tūristiem un viss ir tik lēti. Tik silti, stipri, jaudīgi.