EDIJA VERSIJA
Bijām jau saskatījušies, mācoties akadēmijā. Tad kādu laiku neredzējāmies, līdz pirms pāris gadiem kādu vakaru ieraudzīju Ievu klubā, kurā strādāju par bārmeni. Vārds pa vārdam sākām runāties. Ieva gribēja iet prom, bet es teicu, ka tāpat vien viņu prom nelaidīšu. Nezinu, kas man Ievā iepatikās, bet, ieraugot viņu, kaut ko sajutu. Zināju, ka viņa ir īstā. Tajā vakarā aizsākās mūsu draudzība.
Bijām jau runājuši, ka gribētos nopietnāku draudzības apliecinājumu ne tikai mūsu pašu, bet arī Dieva priekšā. Tāpēc šovasar divas dienas pirms Jāņiem lūdzu Ievas roku. Bildināju savu sievu viņai tik mīļā vietā Priekulē — istabā, kurā viņa bērnībā dzīvojusi. Kāzas svinējām šogad 26.septembrī, un tās bija ļoti skaistas. Viss notika, kā bija plānots un izsapņots: gan mašīna, gan kleita, gan kūka. Salaulājāmies Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā. Pēc laulību ceremonijas devāmies braucienā pār septiņiem tiltiem. Mēs īpaši negribējām, lai viesi braukātu mums līdzi, jo vēlējāmies apciemot Ievas vecvecākus, kuri netika uz kāzām. Brīdis pie sievas vecvecākiem bija ļoti emocionāls. Vedēji bija izveidojuši ļoti skaistu ceļu no baznīcas līdz vecvecākiem — bija gan dzejoļi, gan sievas nešana pāri tiltiem, gan visa ļaunā projām mešana.
IEVAS VERSIJA
Pirmajā reizē, runājot ar Ediju, biju ļoti pārsteigta. Aiz bāra letes ar mani sāka flirtēt puisis, kurš, kā man likās, ir aizņemts. Savā prātā nodomāju — kāds riebeklis, aizņemts, bet flirtē ar mani. Pajautāju, kāpēc viņš tā dara. Izrādījās, bija noticis diezgan liels pārpratums, jo patiesībā abi bijām brīvi. Tajā vakarā Edijs nelaida mani prom, un bārs palika bez bārmeņa. Mūsu pirmais īstais randiņš bija Ziemassvētku ballē. Edijs vaicāja, vai nākšu uz balli un kļūšu par viņa vakara karalieni. Rūpīgi izvēlējos balles tērpu, jo gribēju būt pietiekami laba un forša vakara karaliene Edijam. Pēc balles cits pēc cita turpinājās randiņi. Atceros, kāds labs draugs man teica — tu vari draudzēties ar visādiem kuprainiem džekiem, bet šo puisi nevari laist garām.
Šovasar nolēmām, ka jāprecas. Atceros, bija tāds mierīgs vakars, gulēju gultā un ar Ediju sākām runāt par precēšanos. Tas bija tādā līmenī — kā būtu, ja būtu. Edijs man jautāja, vai viņš būtu tas cilvēks, ar kuru es gribētu pavadīt kopā visu savu dzīvi. Es teicu jā, jo jutu, ka Edijs ir īstais. Apprecējāmies šogad septembrī. Kāzas bija kā pasaka. Tētis sagaidīja mani pie mājām, un volgā devāmies uz baznīcu. Tētis mani veda līdz altārim, kur mani gaidīja Edijs un vēl pēdējo reizi lūdza manu roku. Pēc baznīcas devāmies izbraucienā pāri septiņiem tiltiem, apciemojām manus vecvecākus. Pēc tam braucām uz viesu namu, kur ballējāmies divas dienas. Pirms kāzām speciāli mācījāmies dejot. Edijs saka — lāci nevar iemācīt ar riteni braukt, viņam esot līdzīgi ar dejām. Kāzās vīrs tomēr dejoja.
Nesen apprecējāties? Pastāstiet SestDienas lasītājiem, kā jūs iepazināties! Sūtiet savu kāzu foto un kontaktinformāciju uz [email protected]