Vēl turpinās Pasaules futbola čempionāta laiks, tādēļ nav brīnums, ka neveiksmīgi slīdam prom no auto īres lodziņa. Vienā no tiem dāma, tāpat kā citi, ir skeptiska, bet tad izsaucas - viena ļoti maza mašīnīte tomēr ir! Tiekam pie Fiat Panda.
Nolemjam doties uz Austrijas Alpiem, bet neizbraukt laukā no auto īrētāja izsniegtās Vācijas ceļu kartes, kas ietver arī pavisam nelielu kaimiņvalsts kalnu strēli. Jau pēc 45 uz ceļa pavadītām minūtēm ieraugām kalnu siluetus, kā arī draudīgus lietus mākoņus. Tikai vēlāk uzzinām, ka Alpu kalniem vakaros un tumšajā diennakts daļā raksturīgs lietus, bet rītos un dienā - spēcīga saule. Tas viss komplektā nodrošina skaistās un leknās pļavas.
Arī ar naktsmāju atrašanu tik viegli nesokas. Ceļmalas norādes uz naktsmītnēm aizved uz namiem, kur vasarā grūti sastapt kādu dzīvu dvēseli, un galvenais biznesa akcents acīmredzot tiek likts uz ziemu. Esam priecīgi ceļa malā atrodot mazu viesnīciņu, kas strādā arī šajā gadalaikā, taču visu nakti gar logiem skaļi kursē kravas auto, atbalsojoties kalnu ielejās. No rīta ir pilnīgi skaidrs, ka naktsmītnes jāmeklē lielākos ciematos vai pilsētiņās, turklāt pēc iespējas tālāk no ielejas galvenās transporta artērijas.
Ejot laukā no viesnīcas, reklāmas bukletā pamanām foto ar augstkalnu ezeriņu. To no mums šķir 500 metru līdz kalnu pacēlājam un vēl piecas minūtes kājām. Augšā pagūstam pazvilnēt gan pie kalnu ūdenskrātuves, kas ziemā kalpo par mākslīgā sniega izcelsmes avotu, gan arī pa ziedošajām pļavām pacelties aptuveni 1800 metru augstumā līdz virsotnē redzamajam dievnamam. Tad savelkas mākoņi, pieņemas vējš, citi kāpēji paklīst, un arī mēs saprotam, ka jāskrien lejā pirms kārtējās vakarpuses lietusgāzes.
Pie Ērikas
Stipri līst, un noskatītajai Kicbūhelas pilsētiņai, pašiem nemanot, esam jau gandrīz izbraukuši cauri līdz ceļmalā pamanām tablo ar informāciju par dažāda ranga naktsmītnēm. Zaļas lampiņas signalizē par brīvajām vietām. Acis apstājas pie viesnīcas Erika - 1897.gadā celtas art nouveau ēkas, kas pieder Šoreru ģimenei.
Pie durvīm mūs laipni sagaida kundze, kura, kā vēlāk izrādās, ir pati saimniece. Viņa paspēj gan uzņemt viesus, gan pēcpusdienās pašiverēt pa viesnīcas dārzu. Nams ir viesu pilns. Visiem tiek piedāvāta puspansija: apartamentu tipa numuriņi, kur pagājušā gadsimta sākuma mēbeles itin labi sadzīvo ar mūsdienu komfortu vannas istabā. 85 eiro cenā vienam cilvēkam iekļautas bagātīgas brokastis, pēcpusdienas tēja un kūka viesnīcas terasē, vakariņas ar četriem ēdieniem un viesnīcas spa pirtis un baseini.
Ēdienreizēm katrai ģimenei iezīmēts savs galdiņš ar galda karti. Katru rītu pie brokastu galda ikvienu gaida drukāta lapiņa ar tās dienas viesnīcas ziņām - priekšlikumiem dienas pārgājienam, viesnīcas organizētu ekskursiju, īsu, izzinošu informāciju par viesnīcu vai pilsētiņu, skaistumkopšanas un spa dienas ieteikumiem un speciālām cenām. Viesnīcas apkalpojošais personāls un saimnieki labprāt iesaka arī individuālas dienas programmas vai maršrutus.
Graķītis spēkam
Tā arī mēs tiekam pie maršruta, kuru iesaka kā vienu no skaistākajiem. Saimniece kartē vispirms atzīmē virsotni 2000 metru augstumā, līdz kurai nokļūt ar pacēlāju, no tās pāris stundu attālumā ir nākamais atskaites punkts 1600 metru augstumā. Pa ceļam noteikti jāieiet paēst krodziņā Lammerbuhl Alm, tad lejā līdz auto ceļam un atpakaļ uz viesnīcu. Kopējā laika aplēse ir 4-5 stundas. Viss šķiet pietiekami skaidrs, lai dotos iekarot virsotnes.
Ar pacēlāju pamanāmies tikt tikai līdz 1669 metru augstumam, jo savienojumā esam palaiduši garām iespēju pāriet uz īsto. Atlikušo posmu līdz 2000 m nolemjam veikt kājām. Saule cepina, pļavas zied, visapkārt smaržo. Pretī pa celiņu nāk ne tikai citi kalnu apsekotāji, bet arī Alpu govis ar savu neatņemamo aksesuāru - zvanu.
Esam iztērējuši pāris stundu, līdz beidzot varam sākt pildīt iezīmēto dienas normu. Maršruts uziet klinšainā paugurā, pēc tam pa taku atkal lejup. Tad tā izzūd, un nekas cits neatliek, kā brist pāri ziedošai pļavai - tur, kur acis rāda. Cenšamies saglabāt ieņemto virzienu. Tā soļojam stundas četras, līdz beidzot sasniedzam pusdienām paredzēto krodziņu. Sajūta tāda, ka gan mēs, gan citi kalnu staigātāji un riteņbraucēji būtu sanākuši ciemos pie saviem Alpu radiem.
Piedāvājumā pārsvarā ir tikai vietēji labumi: turpat gatavoti piena produkti, ogas, maize un mājas apstākļos gatavotas alkoholiskās dziras. Mazu graķīti spēkam un priekam var izdzert uz vietas, var dabūt līdzi arī 0,3 vai 0,5 litru pudeli.
Diena ieiet otrajā pusē, tādēļ pēdējo virsotni 1600 metru augstumā nolemjam vairs neiekarot. Neesam sporta nometnē. Sākam ceļu lejup uz Kicbūhelu, kas mums aizņem vēl pāris stundu, un viesnīcā ierodamies tikai īsi pirms vakariņām. Esam gana pārsteigti, uzzinot, ka pirms pāris nedēļām pa kartē iezīmēto maršrutu saimniece vedusi pensionāru grupu.
Nākamajā dienā maršrutu izvēlamies paši un dodamies uz pretējo kalnu virsotni 1670 metru augstumā, aplaimojot sevi ar peldi augstkalnu ezerā. Tur esam vienīgie peldētāji, izņemot dažus karstumā apreibušus suņus. Ceļā sastopam paraglaidistus, kuru inventāra namiņā uzzinām arī par citām aktīvas izklaides iespējām - bez kalnu pastaigām un riteņbraukšanas apkārtnē tiek piedāvāta arī braukšana pa kalnu upēm gan ar plostu, gan kanoe. Nervus var pakutināt arī savdabīgā atrakcijā - slidināšanās pa stāvas upes nogludināto klinšaino gultni.
***
Kicbūhela
- 170 km no Minhenes, 100 km no Insbrukas, 80 km no Zalcburgas
- Viesnīca Erika
- Ekstrēmas
aktivitātes