Draugiem.lv viņi bija atraduši domubiedru grupu, kas aizraujas ar industriālo tūrismu. Es gāju identisku meklējumu ceļu, pakavējoties arī google.lv, kas man izmeta vairākas industriālā tūrisma cienītāju apvienības: Urbantrip, Diggeri, Bradājumi, PSRS armijas militāro bāzu pētnieki. Viņu filozofija ir miermīlīga — fotografējot dokumentēt laiku. Varētu jau ceļā doties viena, taču drošāk un saistošāk būtu ar zinātājiem. Mani virtuālie ceļi aizved līdz Džerijam, Urbantrip kūrētājam, kurš piekrīt sestdienas rīta pastaigai. Vēlos apskatīt Slokas papīrfabriku, taču iedomājos, ka slampāt pa svešu teritoriju laikam nebūs diez cik ētiski un legāli. Džerijs iesaka doties uz pamestām viesnīcām Līva un Ķemeri. Tām nav apkārt žoga, nav brīdinājuma zīmju, tā īsti nav arī zināms, kam tās pieder.
Nav margu!
Iebraucot Ķemeros, kļūst skumji. Bijušās sanatorijas ēkas ir nolupušas un tukšas. Ķemeru sanatorija izskatās pēc priežu mežā iebraukuša prāmja. Lielais, baltais bezē cepums stāv tukšs. To piepildīt nav spējusi ne arābu bagātnieka Omara el Hamdi nauda, ne Eižena Laubes izcilā arhitektūra. Nesenais restaurējums jau sāk rūsēt.
Turpat netālu spīd bālgani un drūmi grausti — padomju laikā celtās viesnīcas Ķemeri un Līva. Viesnīcā neesam vienīgie apmeklētāji. Tikai loģiski, jo neviens nav parūpējies, lai te kāds neiekļūst. Džerijs teic, ka reiz redzējis ģimeni ar maziem bērniem. Ne velti, jo skatāmā gana. Baisas, izbaurotas telpas, betona lēkšķes, zem kājām šņirkst pudeļu stikli. Lūk, konferenču zāle, dušiņas, kur saglabājušās flīzes ar smalkiem ornamentiem. Un kur nu bez rupjiem uzrakstiem un paziņojumiem, ka te bijis Igors, Vaņa un Ilona. "Jo stāvu augstāks, jo uzraksti kulturālāki. Pat dzeja," komentē Džerijs.
"Uzmanīgi, trepēm nav margu! Skaties uz kājām!" Džerijs kāpj augšup pa kāpnēm. Es sekoju. Neskatos uz leju un spraugās, lai nesareibst galva. Droši nejūtos, nedaudz bail, taču ne tik ļoti, lai justos baisi. Ieejam numuriņā. Kāds skats! Meži līdz pamalei. Šur tur mētājas čemodāni, kā atgādinot, ka vēl 90.gadu sākumā te viss notika — dāmas frotē halātos staigāja uz dūņu un sērūdens vannām.
Visgrandiozākais skats ir no pašas augšas. Plašums, var pārredzēt pilsētu. Labāk neskatīties lejup, jo pārņem sajūtas kā bērnībā, kad, uzkāpjot uz tramplīna virs ezera, bija bail lēkt. Džerijs stāsta, ka skaists skats te paveroties pavasarī, kad sazaļojot bērzi, kas ieauguši jumtā un betona šķirbās. Eh, te būtu laba ballīte — iedomājos, stāvot uz jumta. Lašsārtas debesis, dīdžejs dūņu vannā un dejas ar jūraszāļu vainagiem galvā.
Elpa aizraujas
Āķis lūpā, gribu uz Slokas celulozes un papīra fabriku. Tā gan ir privāta teritorija, tāpēc lodāšana pa to ir katra paša darīšana. Apsolos sev un Džerijam, ka nelīdīšu korpusos, kur joprojām izlijušas ķīmiskās vielas, un nekāpšu pa aizdomīgām trepēm. Tikai paskatīšos. Reizi dzīvē taču jāredz neatkarības laika strīda objekts, Lielupes pieķēzītājs un tas, kā ražojumu savulaik esmu lietojusi.
Teritorija nav slēgta, un mēs iekļūstam brīvi. Nav arī brīdinājumu, ka suņi mūs saplosīs gabalos. Ooooh! — elpa aizraujas. Skats uz rūpnīcu ir jaudīgs. Gribas ieauroties! Divi gari dūmeņi, milzīgas caurules, korpusi, bunduļi. Blakus tek Lielupe. Pa kādiem vārtiem redzama telpa, kurā akurāti sastumtas nenosakāma materiāla čupas, bālganas kā pavasara kupenas. Kāda cita ēka ir pavisam mistiska. No tās dzirdama skaņa, kas atgādina iepirkumu ratiņu stumšanu pa nelīdzenām flīzēm. Paveram durvis. Uz putuplasta gabala no augstiem griestiem pil ūdens. Telpas vidū stāv pusremontēts busiņš. Nesen te kāds bijis — kurš gulējis manā gultiņā, jautātu rūķīši no pasakas Sniegbaltīte. Ja dabūtu plānojumu, pastaiga būtu efektīvāka, jo patlaban var tikai minēt, ko ražoja šeit, kam paredzēts tas, kas tās par čupām.
Sajūta, ka te tikko kāds bijis, mani nepameta ne mirkli. Gluži tāpat, kad nesen, naktī ejot pa Bruņinieku ielu, iegāju Žaņa Legzdiņa maiznīcas teritorijā. Stāvēju paplestu muti — no iespaidīgā skata un domām par to, kā kādreiz te putējuši milti, cepusies maize, spīdīgi kliņģeri un smaržīgas kanēļmaizes.
Fabriku — tūrisma objektu mums daudz: sērkociņu fabrika Vulkāns, Liepājas linoleja rūpnīca, Sarkanā zvaigzne,