Kad skolā mums lika rakstīt sacerējumus par māti, man tajos vienmēr
bija labas atzīmes. Ar krustiņu. Lieki teikt, ka nevienu no tiem
nedevu mammai lasīt, tikai krāvu sacerējumu burtnīcas kaudzītē,
cerot, ka viņa kādreiz tās atradīs un izlasīs. Klusi apraudāsies un
kļūs mazliet siltāka - izrādīs prieku, kad aizbraukšu pie viņas
ciemos, varbūt painteresēsies, kā man klājas, vismaz kādreiz
piezvanīs tāpat vien, ne ar steidzīgu "Klausies, tu nevarētu…" Taču
vienā jaukā dienā atklāju, ka izmestas ne tikai sacerējumu
burtnīcas, bet visas skolas gadu dienasgrāmatas, liecības un mācību
grāmatas. Mammas mājās bijusi ģenerālā tīrīšana. Lieki bija vaicāt,
vai viņa ko pašķirstījusi, jo kopā ar skolas laiku kladēm miskastē
izlidoja arī dzimtas koka pētījums ar vecām, pie radu radiem
savāktām fotogrāfijām. Atklājusi to, es pirmo reizi ar rūgtumu
aizdomājos, ko patiesībā mēs - pieci bērni - nozīmējam mammai. Un
ar šīm pārdomām lielāks rūga arī aizvainojums, ka patiesībā neko
vairāk kā tikai raizes. Es nespēju atcerēties ne reizi, kad mamma
būtu mani paņēmusi klēpī. Mani brāļi stundām ilgi spēlējās mājas
pagalmā, es varēju līdz vēlai naktij lasīt grāmatas, bet mamma,
atnākusi astoņos vakarā no darba, vārīja mums kartupeļus un cepa
kotletes. Un, kad paēdām, lika nomazgāties un iet gulēt.
Reiz, kad ieminējos, cik maz mamma ar mums bija kopā bērnībā, viņa ātri aiztaisīja man muti - mums arvien bijušas labas, tīras drēbes, viņa vai tēvs izskrējuši visas vecāku sapulces, un desa arī arvien bijusi ledusskapī.
Tagad, kad man pašai ir bērni un pašai jāizlodā smalkais labirints "mājas-skola-bērnudārzs-darbs-bērnudārzs-mājas", sāku saprast savu māti. Mani divi bērni man piedzima pēc 30, bet manai mammai mēs, pieci, bijām piedzimuši jau līdz 30. Kad viņa atgriezās mājās astoņos, viņai visdrīzāk vienkārši nepietika spēka ar mums runāties. Pēc mūsu apģērba patiešām nekad nevarēja pateikt, cik grūti ģimenei ar iztikšanu, kamēr, gludinot drēbes, nevarēja nešausmināties par to, kāda izskatās viņas apakšveļa. Tagad atceros, ka viņu vecumā pēc 30 uztvēru kā līdzīgu piecdesmitgadniecēm, jo viņas mati bija sirmi un seja - nogurusi un vecišķa. Tikai tagad apjaušu, ka viņa taču bija izaugusi bez mammas, kas bija izsūtīta uz Sibīriju, un ka mūsu tēvu nav mīlējusi - tiklīdz mēs visi sākām dzīvot patstāvīgu dzīvi, viņi izšķīrās.
Kad manai mammai ir vairāk nekā 50, viņa sākusi krāsot matus, iet ar draudzenēm uz teātri un… laiku pa laikam arī apciemot katru no bērniem. Esmu sapratusi, ka visus šos gadus mammas sirdī ir gruzdējusi mīlestība pret bērniem. Kā gan citādi mēs spētu mīlēt savējos? Par to tad arī Tev paldies, mammīt!