Pavisam cita pasaule. Nopietni
Par vienu ziemu manā mūžā mazāk — tā pie sevis nodomāju, izkāpjot no lidmašīnas Japas salā, kas pieder Mikronēzijai. Karsts. Mitrs. Temperatūra visu gadu nemainīgi viena — ap +30 grādiem. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija divi vietējie, kas laipni sagaidīja katru iebraucēju. Vīrietis, tērpies krāsainos svārkos, kas darināti no salmiem līdzīga materiāla, ar puķu vainadziņu galvā, plikām kājām, un sieviete, arī salmu svārkos, puķu vītnēm ap kaklu, plikām kājām un... pliku ķermeņa augšdaļu. Labi, ka es pirms tam tiku pabrīdināta, ka tā ir šīs un vēl citu Mikronēzijas salu tradīcija. Sākumā man pie tā bija pagrūti pierast. Bija pat nedaudz neērti to sieviešu vietā (viņas gan jutās pavisam labi un nelikās traucētas par mūsu apmulsušajiem skatieniem), bet ar laiku arī es pie tā pieradu.
Manu pirmo pārsteigumu nomainīja nākamais — milzīga, pie sienas pielipināta ar roku aprakstīta papīra lapa par Denga drudzi. Ar to var saslimt, ja iedzeļ inficējies ods. It kā no odiem nekad neesmu baidījusies, bet, izlasot pēdējo teikumu — ja laikus nesāk ārstēt, var draudēt pat nāve —, man kļuva neomulīgi.
Vietējo cilvēku viesmīlība un draudzīgums drīz vien novērsa mūsu uztraukumu par jebkādiem drudžiem. Kopā bijām seši jaunieši no dažādām valstīm. Pati trīs mēnešus mācījos Nāciju universitātē Havaju salās, un, lai veiksmīgi pabeigtu studijas, bija jāpiedalās divu mēnešu praksē.
Uzreiz sapratu un jutu, ka mentalitāte un kultūra šajā salā krasi atšķiras no mūsējās. Labi, ka biju izlasījusi grāmatu par aukstā un karstā klimata kultūru un uztveres atšķirībām. Vietējās cilts pārstāvji mūs sagaidīja ar vakariņām. Pirmais ēdienu drīkst ņemt cilts vecākais, pēc tam viesi, tad pārējie cilts vīrieši un tikai pēc tam sievietes un bērni.
Šajā salā vēl joprojām saglabājusies kastu sistēma, un to varēja just, tieši ieturot maltīti — zemākas kastas pārstāvji nekad neēd kopā ar augstākas kastas pārstāvjiem un otrādi. Noguruši, bet tajā pašā laikā pārņemti ar tik daudzām pozitīvām un pārsteidzošām izjūtām, jau kādos deviņos vakarā gājām gulēt.
GARĀKĀ NAKTS MŪŽĀ
Gulējām uz grīdas guļammaisos ar moskītu tīkliem visapkārt. Ilgi nevarēju aizmigt. Karsts. Kad beidzot izdevās iesnausties, pēkšņi lielā pārbīlī pielēcu sēdus, jo sākās neiedomājami liels troksnis. Tas tik bija lietus! Tāds spēks, tāds skaļums, tādi sitieni pa mājas jumtu. Šķita, ka mūs aizskalos prom ar visiem moskītu tīkliem! Bija sajūta, ka sācies taifūns. Pēc tam izrādījās, ka tā ir normāla parādība.
Nākamā pamošanās bija no sajūtas, ka kaut kas rāpo pa seju. Un rāpoja arī! Gekons. It kā nekas nāvējošs, bet nepatīkams gan. Ilgi atkal nevarēju aizmigt — uzmanību piesaistīja neatlaidīgie odi, kuri par visām varītēm mēģināja ielauzties manā guļvietā caur tīklu. Vēl atklāju, ka mani apciemo skudras. Sākumā nekādas emocijas tas manī neizraisīja, jo tās taču ir tikai skudras! Bet vēlāk izrādījās, ka tās dzeļ un atstāj nesmukus plankumus uz ādas. Vēl pēc brīža pamodos no skaļa kliedziena ārā. Nana no Korejas bija gājusi ārā uz labierīcībām un ar pliku pēdu uzkāpusi uz milzīga zirnekļa. Vēlāk no vietējiem uzzinājām, ka mums jābūt uzmanīgiem, jo šeit ir arī indīgie zirnekļi.
Pēc šī kliedziena aizmigt vairs neizdevās nevienam no mums, jo jau kādos četros pilnā sparā sāka dziedāt gaiļi. Un rēja savvaļā klīstošie suņi, kuru te ir ļoti daudz, tie nevienam nepieder un klaiņo pa ciemiem. Sešos cēlos un gāju mazgāties, jo biju sasvīdusi kā pēc pirts. Duša mums bija viens vienkāršs krāns. Nebiju iedomājusies, ka šeit nav siltā ūdens, un man virsū uzgāzās auksta šalts. Tajā brīdī pašai par pārsteigumu sāka birt asaras. Sajutos bezspēcīga un atzinos sev, ka patiešām esmu īsta pilsētas meitene. Taču apsolījos nepadoties un iemācīties izdzīvot arī šādos apstākļos. Pārbaudījumi taču mūs tikai stiprina!
KAD NĒ NOZĪMĒ JĀ
Jau ap astoņiem pie mums atnāca ciemiņi. Vietējie kaimiņi. Ziņas, ka ir atbraukuši jauni cilvēki, izplatījās pavisam ātri. Mēs salas iedzīvotājiem bijām kā no citas pasaules. Viņi apbrīnoja gan mūsu ādu, gan matus, gan nagus. Uzreiz skaidri varēja manīt, ka šī ir karstā klimata kultūra, jo šeit pats svarīgākais ir attiecības. Jau pirmajā tikšanās reizē salinieki izstāstīja visu savu dzīvi un gaidīja no mums to pašu. Nekāda atturīguma, jau pēc piecu minūšu sarunas esi kā savējais.
Šajā kultūrā ļoti raksturīgas ir trīs lietas. Pirmkārt, nekad nebūsi viens — vietējie darīs visu, lai tev nebūtu garlaicīgi. Mūsu mājiņa vienmēr bija pilna ar cilvēkiem. Otrkārt, cilvēki nekad neapvainosies, ja tiks lietotas viņu mantas, jo, kas ir mans, ir arī tavs. Tādu pašu attieksmi viņi gaidīja arī no mums. Tā nu mājās atgriezos ar pustukšu koferi, jo bija neērti prasīt kaut ko atpakaļ. Nebija arī žēl. Redzot, kā viņi dzīvo, gribējās dot un dot, jo sapratu, cik ļoti varu būt pateicīga Dievam, ka man ir dots tik daudz. Ar trešo īpatnību man bija visgrūtāk tikt galā, proti, atšķirt, kad viņu "nē" patiešām nozīmē "nē" un kad viņu "nē" patiesībā nozīmē "jā". Visbiežāk ar to saskārāmies ēdienreizēs. Sākumā gatavojām paši, jo bijām paņēmuši pārtiku līdzi no Havaju salām. Visu laiku mums mājās bija ciemiņi, un, protams, vēlējāmies ar viņiem dalīties. Taču katru reizi, kad viņiem piedāvājām ēdienu, viņi teica nē. Jutām, ka viņi ir izsalkuši un ka ēdiens viņiem ir kaut kas ļoti īpašs, tāpēc grūti bija pieņemt šo "nē". Pavisam drīz uzzinājām: ja cilvēks nebūs ēdis pat dienas trīs, viņš tik un tā atteiksies, jo pateikt jā ēdienam viņu kultūrā būtu nepieklājīgi. Mēs iemācījāmies vairs neprasīt un vienkārši likt ēdienu uz šķīvja. Dakšas un naži nebija nepieciešami, jo lielākoties visi ēd ar rokām.
Šis pats "jā" un "nē" princips attiecas arī uz citiem jautājumiem. Ja es, piemēram, uzvilktu mugurā kaut ko atbaidošu un paprasītu vietējiem, kā izskatos, atbilde vienmēr būtu pozitīva — viņi baidās, ka varētu otru ar savu godīgumu sāpināt.
ŪDENS VIETĀ KOKOSRIEKSTU SULA
Dzīvojām vietā, kur vienā pusē ir okeāns, bet otrā — džungļi. Kad līdzpaņemtā pārtika beidzās, ēdienkarte sastāvēja no banāniem, jēlām zivīm, krabjiem, taro saknēm un neizskaidrojamas izcelsmes staipekļiem, kurus mums pagatavoja vietējie. Pirmo reizi mūžā ēdu gan jēlu, gan ugunskurā ceptu haizivi. Vēl vietējie stāstīja, ka ēdot arī suņus. Ūdens vietā dzērām kokosriekstu sulu, jo kokosriekstu te ir ļoti daudz. Bija tik aizraujoši vērot mazo puišu izveicīgumu — viens, divi, un jau ir palmas virsotnē!
Sena Japas salas tradīcija ir košļāt beetle nut, burtiski — vaboles riekstu. Tas ir kastaņveida auglis, kurš aug kokā un kuru vietējie izmanto kā vieglas narkotikas. Riekstu košļā gan ievīstītu cita koka lapās, gan uzberot laima pulveri vai tabaku. Tā ir ļoti spēcīga atkarība šajā salā. Košļā pat bērni, un vecāki to neaizliedz. Tikai neļauj bērt virsū nekādus pulverīšus vai tabaku. Mēle un zobi kļūst vai nu melni, vai sarkani un izskatās diezgan atbaidoši. Daudzi cilvēki šajā salā mirst tieši no mutes dobuma vēža.
Kad pirmajā vakarā ieraudzīju, ka mūsu mājiņa atrodas 10 metru no okeāna, aiz sajūsmas nespēju rimties. Līdz brīdim, kad kāds sāka stāstīt par it kā draudzīgajām haizivīm, kuras šajos ūdeņos neesot retums. Tas manu sajūsmu nosita sekundes laikā. Vārdi "haizivs" un "draudzīgums" man nelikās savienojami. Kādu laiciņu gāju okeānā ne dziļāk par ceļiem, jo nepeldēties vienkārši nevarēja — karsts taču, un tādu ūdens skaistumu nekad nebiju redzējusi. Okeāns piecās krāsās. Kā pa daļām sadalīts — sākumā dzidri zils, pēc tam tirkīzzaļš, vēlāk tumši violets, pēc tam pelēks, kuru atkal nomaina spilgti zilā krāsa. Pasakains skaistums! Es zināju, ka tur ir skaisti koraļļi, zināju, ka gribu peldēties dzidri tīrajā, spilgti zaļajā ūdenī, bet tas bija iespējams tikai ar vienu nosacījumu — jāpārvar bailes no haizivīm. Saņēmos un pārvarēju! Vietējiem tomēr bija taisnība — vienmēr, kad kāda haizivs mani ieraudzīja, tā vienkārši pagriezās un peldēja prom, atstājot mani ar pukstošu sirdi un atvieglojuma sajūtu. Un ūdens tik silts kā piens.
JO LIELĀKS AKMENS, JO BAGĀTĀKS
Salā katrai ciltij pieder savs ciemats, un katrai ciltij ir savs virsaitis. Ļoti stingri tiek ievērots likums, ka, ejot kājām no viena ciemata uz otru, jātur rokās no palmu lapām gatavota somiņa. Tās šeit māk gatavot visas sievietes. Arī vīrieši staigā ar līdzīgām somiņām un izskatās diezgan sievišķīgi. Ja tev šādas somiņas nav, bet tu vēlies ienākt ciematā, kurš nepieder tavai ciltij, kā cieņu apliecinošs žests ir jānes rokās vismaz kāda koka lapa. Ja nerespektēsi un vietējiem tas nepatiks, tevi var piesiet pie koka, nomētāt ar akmeņiem un sliktākajā gadījumā piesietu pie koka arī atstāt. Tā, lūk!
Šajā salā vēl joprojām tiek izmantota akmens nauda. Ja man kāds pateiktu šādu vārdu salikumu, nodomātu, ka tā ir nauda, kas principā līdzīga mūsējai, tikai gatavota no akmens. Izrādās, nē. Akmens nauda ir dažāda lieluma. Mazākā, kādu redzēju, bija kā milzīgs šķīvis, bet lielākā — garāka par divarpus metriem un platāka par diviem metriem. Aritmētika pavisam vienkārša — jo lielāks akmens, jo bagātāks tu esi. Šie akmeņi pāriet no paaudzes paaudzē, un par tiem var iegādāties mājokļus, zemes gabalus un sievas.
Man ļoti patika pastaigas pa džungļiem — jutos kā izdzīvošanas šovā. Bija jārāpjas pāri sakritušiem kokiem, jālaužas cauri asiem brikšņiem, dažbrīd jārāpo četrrāpus. Pieradu iztikt gan bez manikīra, gan bez spoguļa (mums sākumā bija viens uz visiem, bet jau pirmajā nedēļā saplīsa). Vienā no šādām džungļu pastaigām pavisam nejauši uzgājām veselu taku ar akmens naudu abās pusēs. Tā stiepās vismaz 300 metru garumā. Vietējais, kurš bija mums līdzi (vieniem pa džungļiem staigāt neļāva), zināja pastāstīt, ka šī naudas iela pieder kādam ļoti bagātam virsaitim no visaugstākās kastas.
Sarunās ar jauniešiem pieskārāmies arī skaistuma tēmai. Viņi vēlējās uzzināt, kā cilvēku daile tiek vērtēta Latvijā. Liels un patiess bija viņu pārsteigums, kad stāstīju par meitenēm, kuras ievēro diētu, un to, cik daudz tiek runāts un rakstīts par tievēšanu. Puiši, pārkāpjot savas kultūras paražas, man kautrīgi atzinās, ka apprecēt latviešu meiteni viņi laikam nevarētu, jo grib sev blakus skaistu sievu. Un skaists viņu uztverē ir apaļīgs. Tas nozīmē, ka šī meitene ir veselīga un viņai patīk ēst, un pietiks spēka rūpēties par ģimenes pavardu. Tajā brīdī aptvēru, ka tik tiešām neesmu šajā salā satikusi nevienu slaidu sievieti.
Ak, jā, vēl turpinot par skaistuma tēmu — Japas iedzīvotājiem skaistuma etalons ir balta āda. Mēs cenšamies padarīt ādu brūnāku, bet viņi ar kaut kāda auga lapām ierīvē seju, lai tā kļūtu gaišāka. Sākumā domāju pastāstīt par solārijiem mūsu valstī, bet vēlāk aprāvos, jo pietika jau ar diētu šoku.
KAM VAJADZĪGI PULKSTEŅI?
Jau agrāk zināju, ka karstā klimata kultūrām ir raksturīgs nekur nesteigties. Manuprāt, Dievs zināja, kur man jānokļūst, lai trenētu pacietību. Vienmēr esmu bijusi aktīva, un mans plānotājs vienmēr bijis pierakstīts krustām šķērsām. Te varēju to visu aizmirst. Pat noņēmu rokas pulksteni un ieliku koferī.
Ja bijām sarunājuši ar vietējiem, ka tiksimies, piemēram, divos, viņi smaidīgi un bez jebkādas vainas apziņas pie mums varēja atnākt septiņos vakarā. Trenēju pacietību. Iemācījos gaidīt un gaidīt mierīgi, nevis kožot nagus. Ja arī vietējie no mājas iziet laikā, pa ceļam ļoti bieži var satikt paziņas — ar vieniem stundiņu nopļāpāts, ar otriem stundiņu, trešie vēl uzaicina pusdienās. Un neviens nekad taču neatsaka!
Mani fascinēja viņu miers. Neviens nekur nesteidzās, neviens ne par ko nesatraucās. Cilvēku ikdiena sastāvēja no tikšanās ar draugiem, pļāpāšanas, atpūtas, ēdiena gatavošanas un vienkāršiem darbiem (novākt taro saknes, augļus, pīt somiņas, paklājus). Galvenais bija laika pavadīšana kopā ar ģimeni un draugiem. Divu mēnešu laikā neredzēju nevienu nervozu, drūmu vai dusmīgu cilvēku.
Pirmo mēnesi dzīvojām mājā, kurai bija gan jumts, gan grīda, gan sienas. Otru mēnesi nakšņojām askētiskākos apstākļos. Taču pavisam godīgi varu atzīt, ka neviena viesnīca, neviens luksusnumuriņš mani nespētu sajūsmināt tik ļoti, cik mani sajūsmināja šī mazā 3 x 3 m būdiņa. Tā atradās pašā okeāna krastā smiltīs un bija celta tikai no bambusa kokiem un izžāvētām palmu lapām. Tai bija tikai grīda un jumts.
Pats skaistākais bija tas, ka, ejot gulēt, varēja vērot zvaigznes un klausīties ūdens šalkoņā. Kad pirmoreiz modāmies, uztraucāmies, ka esam ieslīdējuši okeānā. Naktīs ir bēgums, bet no rītiem un pa dienu — paisums. Ūdens mūs neskāra, jo būdiņa bija speciāli būvēta uz augstām koka kājām. Kā tā izturēja gan ūdeni, gan lietu un vēju naktīs, man vēl joprojām nav skaidrs.
ATGRIEŠANĀS REALITĀTĒ
Pēc diviem mēnešiem atpakaļceļā uz skolu trīs dienas pavadījām Guamas salā. Laikam tik savdabīga sajūta mani nav pārņēmusi nekad. To sauc par kultūršoku. Lidostā noīrējām mašīnu un sajūsmā cits citu pārtraucām ar saucieniem — paskaties, re, kur vēl viens auto! Re, kur veikals! Re, kur apģērbies cilvēks!
Visas trīs dienas dzīvojām mājā ar gultām, siltu ūdeni un ledusskapi. Kad pirmo reizi iegāju vannas istabā, vienkārši apsēdos uz vannas malas, dažas minūtes skatījos apkārt un smaidīju. Nespēju noticēt, ka esmu atpakaļ civilizācijā. Taču prieks mijās ar skumjām. Sapratu, cik ļoti varu būt pateicīga Dievam, ka dzīvoju Latvijā, ka man ir mīksta gulta, ka varu nopirkt biezpiena sieriņu Kārums, ka varu nomazgāt rokas ar ziepēm. Bet vienlaikus bija žēl atvadīties no šīs tik vienkāršās, taču reizē ekstrēmās un mierīgās dzīves Japas salā. Tā tiešām bija kā pavisam cita, pasakaini skaista pasaule, kas paplašināja redzesloku un norūdīja.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.