"Lieldienās jau tas galds parasti latviešiem ir bijis trūcīgāks nekā Ziemassvētkos. Tomēr olu, sviesta un siera nekad nav pietrūcis, jo tas simbolizē dzīvību, pavasara un saulītes atnākšanu," saka Valentīna Kamzola, Briežuciema etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja.
Mākslīgās krāsas nelieto
Gan katoļu, gan luterāņu ģimenēs klusais laiks pirms Lieldienām agrāk ticis strikti ievērots, tikai, kā stāsta Valentīna, luterticīgajiem šie noteikumi bijuši vēl stingrāki, katoļi Zaļajā ceturtdienā varējuši tīrīt māju un pagalmu, bet viņas vīra vecāmāte jau no ceturtdienas mājās neko smagu nestrādājusi, tikai lasījusi dievvārdus.
Lielā piektdiena bijusi pavisam klusa, un tikai sestdien pa galvu, pa kaklu ticis tīrīts, slaucīts, gatavots ēdiens Lieldienu mielastam. Arī tagad Valentīna olas arvien krāso vai nu sestdien, vai pašā Lieldienu rītā, jo tad tās sanāk svaigākas un krāsa košāka.
Parasti tiek izmantotas sīpolu mizas, alkšņu mizas vai siena smalkumi, kas dod īpatnēji dzeltenīgu vai zaļganu toni. Spilgti zaļus akcentus var panākt, izmantojot sadīgušo rudzzāli. Nekādas mākslīgās krāsas olu krāsošanā nav tikušas lietotas nekad, jo nevar jau zināt, kāda inde no tām var nonākt olā.
Agrāk olu krāsošanu labprāt uzņēmušās meitas, savākušas mežā dažādas lapiņas, piesējušas olām, ar ziepju gabaliņu iekrāsojušas dažādus ornamentus un burtus.
Viņām gan bijis grūti olu krāsošanas laiku sagaidīt, gribējies to darīt pēc iespējas drīzāk. Olas vārot, noteikti jāpieliek klāt pamatīga šķipsna sāls, lai čaumalas neplīst un tonis spēcīgāks, savukārt pēc senām tradīcijām svētīto olu čaumalas jāierok zemē, lai pagalmā nenāk čūskas.
Sagaida svētību
Valentīna atceras, ka bērnībā Lieldienu rītos ar nepacietību gaidījuši baznīcēnus atnākam no dievkalpojuma, jo pirms svētītās Lieldienu maltītes jeb Svētības baudīšanas neko nedrīkstējis ēst. Luterāņiem šādas paražas neesot, tomēr arī Kamzolu ģimenē Lieldienu galdā nereti ir katoļu baznīcā svētītais ēdiens. Lieldienu galdā parasti tiek likti arī gaļas ēdieni, aukstā gaļa, galvas sieri, bet meitas pēc receptes žurnālā protot pagatavot ļoti garšīgu biezpiena pashu, kas vairāk ir pareizticīgo Lieldienu ēdiens. Daļa ciemiņu esot katoļi, kas nākot jau priekšpusdienā, dievkalpojums Tilžas evaņģēliski luteriskajā baznīcā esot tikai divos pēcpusdienā, bet vakarā jāiet uz kultūras namu. Tāpēc Lieldienas iznākot saraustītas, jo viss jāpaspēj - gan baznīcā būt, gan ar ciemiņiem pasēdēt, gan izšūpoties Lieldienu šūpolēs. Tagad šūpoles stāvot visu gadu, bet agrāk tās kāruši siena šķūnī pie sijas un tēvs to darījis tikai pēcpusdienā, kaut arī bērni neatlaidīgi lūguši. Valentīna smejas, ka arī tagad jaunieši labprāt šūpojas, jo Rīgā birojos ziemā esot nosēdējušies. Vienreiz pat kāds drosminieks apsviedis šūpoles apkārt, labi, ka nekas ļauns nav noticis.
Māja, kur pulcēties
Kamzoli agrāk dzīvojuši Līvānu mājiņā, taču pirms vairākiem gadiem atnākuši uz Valentīnas vecvecāku māju, kas būvēta vēl pirms kara. Tagad ģimenes galva, prasmīgs amatnieks, to ir pārbūvējis plašu un ērtu. "Dzimtas māja ir dzimtas māja. Tagad ir, kur sapulcēties meitām, gan jau būs arī mazbērni, māsīcas dēls Jānis ik gadu brīvdienās atbrauc no Jelgavas. Svētki ir tā reize, kad visi satiekamies."
Vakarā visa saime ies uz Lieldienas koncertu pagasta kultūras namā, kur piedalīsies arī Briežuciema etnogrāfiskais ansamblis. Kolektīvs pagājušajā gadā nosvinējis 30 gadu jubileju, paaudzes jau nomainījušās, daļa dziedātāju aizgājušas aizsaulē, citas nākušas no jauna.
Gavēņa laikā pagastā nekādi skaļie kultūras pasākumi neesot notikuši, iedzīvotāji tomēr ievērojot kluso laiku. Lieldienu dziesmas arī tiks dziedātas - par šūpoļu kārumiņu un Lieldieniņu nākšanu, kas pēc klusā gavēņa arvien tiek nepacietīgi gaidītas. Tikai tagad laiks sācis skriet ātrāk - nepaspēj Ziemassvētkus pavadīt, jau Lieldienas klāt, Valentīna pasmejas un klusiņām nodzied:
Klausejūs, breinuojūs,
Kas aiz kolna gavilej,
Leldīneņa brauktin brauca,
Osnus vede vazumā.